Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Buen Camino. Kristīnes Ulbergas grāmatas Kariete uz Santjago recenzija

Kristīnes Ulbergas grāmata Kariete uz Santjago ir darbs, jau kura nosaukumā ieslēpta ironija, tiesa, lasītājs to saprot tikai ap teksta vidu.

Četras reizes dzīvē esmu kājām gājusi uz Aglonu un vienu – uz Santjago de Kompostelu Spānijā. Tiesa, šie gājumi bijuši apmēram vienāda garuma, līdz ar to pusotra simta kilometru garo pēdējā gājienā pavadīto ceļu visdrīzāk varētu uzskatīt par simbolisku salīdzinājumā ar to cilvēku noieto, kuri šajā pašā ceļā mēro vairākus simtus un tūkstošus kilometru. Tomēr ikreiz, kad sarunās gadās pieminēt šo faktu, nākas dzirdēt vienu un to pašu jautājumu: "Kāpēc?" Jautājums nav atbildams. Tāpat kā stāsts skaidro pats sevi – jo pauž to, ko nevar pateikt citādi –, arī ceļš skaidro pats sevi. Jeb, lietojot Santjago gājēju iecienīto variantu ar lielo sākumburtu, Ceļš. Camino.

Kristīnes Ulbergas grāmatas Kariete uz Santjago žanriskā piederība ir neskaidra. Anotācija liek domāt, ka teksts ir autentiska pieredzējuma apraksts – taču, kaut esmu gatava to pieņemt, Ceļa jēdziena dziļā intimitāte man liek traktēt šo tekstu kā daiļliteratūru.

 

Galamērķi veido ceļš

Kas ir tas, kas dzen cilvēkus kājām mērot daudzus desmitus un simtus garus, fiziski un garīgi nogurdinošus ceļus krustkrustām pasaulei? Roma, Jeruzaleme, Ķelne, Santjago de Kompostela, Aglona... "Var taču aizbraukt ar mašīnu," man teica kāds labu gribošs un patiesi inteliģents cilvēks. Negribot izklausīties pārlieku ezoteriska, savā atbildē noklusēju to, ko vēlējos pateikt: "Vieta, uz kuru aizbrauc, nav tā pati vieta, uz kuru aiziet." Jo galamērķi veido ceļš.

Dž. R. R. Tolkīna romānā Gredzenu pavēlnieks hobits Frodo mēro daudzus mēnešus ceļā uz tumsas zemi Mordoru un atpakaļ. Vēlāk šis teksts kļūst par ikonu, simbolu, modeli vairākām paaudzēm. Taču, protams, Tolkīns nebija pirmais, kurš apjauta ceļa nozīmi, – jau gadu simtus un tūkstošus pirms viņa to zināja neskaitāmi rakstnieki, kā arī vēstures tumsā zudušie mītu un pasaku stāstnieki. Odisejs nevar sasniegt krastu, kamēr nav paveikts paveicamais. Trešais tēvadēls nevar apprecēt princesi, kamēr nav secīgi nocirstas galvas visiem velniem. Kulminācija nevar iestāties pirms kāpinājuma. Tāpēc mēs/ jūs/viņi/viņas ejam. Ejam sava mūža mītu, pasaku, savus deviņus elles lokus, savas deviņas šķīstītavas. Lai sasniegtu mērķi, kuru nav iespējams sasniegt paātrinātā veidā. Nē, apmaldīties tajā nav iespējams. Bet arī saīsināt kilometrāžu ne.

 

Divi cilvēki

Kariete uz Santjago ir darbs, jau kura nosaukumā ieslēpta ironija, tiesa, lasītājs to saprot tikai ap teksta vidu. Protams, īsts svētceļojums pieprasa tajā doties kājām (uz Santjago pēdējos gados augošās maršruta popularitātes dēļ svētceļotāji mēdz doties arī ar velosipēdu), tāpēc jebkurš mehanizēts palīglīdzeklis izslēgtu Ceļa autentiskumu. Taču kariete kļūst par savdabīgu pieturpunktu stāstītājas un viņas draudzenes dēla kopīgi mērotajā ceļā, kurā pilnīgi – un paldies Dievam – trūkst šāda veida aprakstiem reizumis raksturīgās eksaltācijas.

Tie nav divi fanātiski ticīgi cilvēki, kas apņēmušies veikt grūto ceļu Dieva godam, nedz arī mistiskas dzīves jēgas meklētāji no visa veida garīguma kolekcionāru sērijas. Tie ir vienkārši divi cilvēki – sieviete un jauns vīrietis –, kuri iet deviņsimt kilometru garo ceļu tāpēc, ka iet galu galā nav sliktāk kā neiet – ja nav redzams mērķis, ja nav saprotams iznākums, beigu beigās – kāpēc ne? Sieviete, kuru ērtības labad sauksim par Kristīni, ceļā dodas ar praktisku piezemētību, raizēdamās, vai ikdienā mērojamos vairākus desmitus kilometru izturēs kājas un pie smagās somas nepieradusī mugura, vai pietiks naudas un ēdiena (nepietiks), vai izturēs blakus soļojošais puisis, kurš, jaušams, dzīves skarbumu gan baudījis, tomēr krietni mazākās devās (izturēs).

Viņu ceļā ir vairāk taustāma prozaiskuma nekā apzinātas dvēseles augšupvērstības. Un tomēr Camino atrauj vaļā katras slēgtās durvis, uzārda katru veco brūci, atsedz katru nenogriezto diega galu, uzbūvē tiltu pār katru klusēšanu un katru ieplānoto melu stāstu pārvērš par smeldzīgu patiesību. Jo tāds Ceļš ir un citāds tas nevar būt.

 

Nesaraujamā trīsvienība

Pēc pirmajiem pārsimt kilometriem savādais ceļotāju pāris uziet pilsētiņas laukumā novietotu antīku, ar grīdas krāsu nokrāsotu karieti, pret kuru Kristīne uzplēš vienīgo ceļojuma apavu. Tiem, kuri kādu ceļu savā dzīvē mērojuši, nav jāskaidro, ko tas nozīmē. Taču šī situācija – kad jau tā nepanesamais piepeši kļūst nevis kādā apgarotā veidā panesams, bet gan vēl trīskārt nepanesamāks – Kristīnei ļauj prātā noformulēt ietilpīgu līdzību par dzīvi, kuru, ja nebaidītos kļūt banāla, sauktu par atklāsmi. Kariete stāv pamesta kā cilvēka ķermenis bez jūtām – zirga – un kučiera – prāta. Tikai visi trīs kopā spēj mērķtiecīgi virzīties uz priekšu. Zirgs ar karieti nevadīti aizies šķērsu. Kučieris bez zirga neiespēs neko. Kariete viena pati ir nekustīga.

Aptvert cilvēciskās būtības nesaraujamo, neatdalāmo trīsvienību – to aktualizē arī Kristīnes un Alekša sarunās ik pa brīdim šķietami neiederīgi uzpeldošā reliģiskā tematika – ir pirmais, ko praktiski jebkuram gājējam par sevi pašu atklāj Ceļš, nojaucot ērtībās auguša rietumpasaules cilvēka ilūzijas par sevi. Lai cik garīgi "apauts" tu būtu, septiņas tulznas uz katras pēdas ellīgi sāp. Dienā, kad jāpieveic četrdesmit kilometru, pēdējie liekas nebeidzami gari. Kāds tevi iztriec no akmens flīzēm klāta pagalma, kurā esi cerējis pārlaist nakti, un pēc tam tev noliek priekšā kafiju un maizes kukuli. Dienišķā baltmaize ar apelsīnu kādubrīd kļūst kas vairāk par Vissvētāko sakramentu. Ceļš parāda, ka tu esi radīts kā mūžīga trīsvienība, gribi tu to vai ne. Miesai šīszemes gaitās allaž ir sava teikšana.

Ceļš, kurā ejot tu nezini, kas tevi gaida. Tu dzīvo tā, it kā paredzētu nākotni? Viens mikroskopisks vīruss var izsist no ierindas valstis un kontinentus, un tev liekas, ka tu kaut ko nosaki? Naktsmājas – jā, pieejamas, bet var gadīties, ka svētceļnieku patversme ir pārpildīta un tev jāsoļo tālāk nezināms kilometru skaits. Laikapstākļi – no tiem nav pasargāts neviens. Ceļabiedri – cits aizsteigsies garām ar pieklājīgu "buen Camino", cits vilksies te pa priekšu, te nopakaļ ar personiskās pieredzes stāstiem, brīžiem apnikdams kā rūgta nāve, tieši tā, kā Kristīnei un Aleksim apnīk noslēpumainais tips, vārdā Libertijs, kurš tiek sastapts ceļā dažādos veidolos – kā jaunietis, vīrietis plaukumā, karavīrs, mīlnieks, večuks. (Vai Libertijs maz ir īsta persona vai tikai liberty, absolūtās brīvības personifikācija? Iemiesots Ceļš? Varbūt Dievs? Jau teicu, ka izvēlos Karieti uztvert kā daiļliteratūru.)

Ceļā mainās ierastie domāšanas un uzvedības modeļi, saule atspīd zaļa, gājējs vienlaikus dzīvo savā ķermenī un sapnī, pagātne un tagadne sajūk un saplūst. Un tieši tāpēc katrs patiess Camino ir visīstākais dzīves modelis. Mācība, paraugs, labirints. Dzīvi tu iziesi, gribi vai ne, agrāk vai vēlāk, grūtāk vai vienkāršāk. Bet ceļā tev ir dota vienreizīga treniņiespēja.

Grāmatas tekstā dažādās variācijās atkārtojas frāze: "Jo tālāk, jo tuvāk." Jo tālāk no mājām, jo tālāk no komforta, jo tuvāk sev, patiesumam. Izejot, noejot un atgriežoties jau citā kvalitātē. Vienubrīd kļūst vienalga, vai ceļu staigā rakstniece ar jaunu ceļabiedru vai divi iztēloti personāži. Varbūt šo mērķi var saukt par Dievu. Varbūt šo gājumu var saukt par svētceļojumu. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja