Pašreizējās sociālās nošķirtības apstākļos prieks vērot, ka arvien vairāk cilvēku sāk pievērst uzmanību grāmatām. Pirms neilga laika sociālajos tīklos pavīdēja droši vien mazliet provokatīvi iecerēts, taču visnotaļ vērā ņemams saraksts Latviešu autoru visskumjākās grāmatas. Ieraksta komentāros lasītāji aktīvi metās pierādīt, ka latviešu rakstnieki radījuši ne tikai skumīgus, bet arī humorpilnus darbus. Taču nemanīju, vai šajā diskusijā tika pieminēts, manuprāt, unikāls darbs, kurā smeldzīgais un humoristiskais apvienots proporcijās, kas burtiski dzen lasītāju frustrācijā: nepārvaramas smieklu lēkmes gandrīz, bet tikai gandrīz slāpē apziņa, ka "par tādām lietām taču nesmejas".
Runa ir par Vlada Spāres romānu Tu nevari dabūt visu, ko gribi, kurā ir vērojama latviešu literatūrā, šķiet, unikāla kombinācija: dzīvesprieks un nāves tuvā apjausma tajā savijušies nesaraujamā mezglā kā divi mīlētāji apskāvienā. Vēl labāk šo kontrastu pauž šī darba tikko izdotā krievu tulkojuma nosaukums Pikniks krematorijas ēnā.
Partija sagādās prieku
Ar savu talantu ievibrēt lasītāja emocijas gluži nepierastos reģistros Vladis Spāre gan nelutina bieži. Vien tagad, piecus gadus pēc romāna publicēšanas, izdots autora jaunākais darbs – stāstu krājums Gājiens ar klibo zirdziņu. Atšķirībā no romāna žanra, kurā sižeta līnijas plašums liek emocionālo slodzi izlīdzināt vienmērīgi, īsā stāsta formāts ļauj meistarīgam rakstniekam pilnu vaļu izšaut uz lasītāju teju nepanesami sakoncentrētu emociju devu dažās lappusēs. Līdz ar to katrs no krājuma astoņpadsmit stāstiem ir kā dejas solis uz taciņas, kas autora pavadībā lasītāju aizved – kas to zina, vai uz krematoriju vai garām tai.
Skaidrs ir viens: lasot šos stāstus krājuma secībā (un droši vien, arī to sajaucot), iespējams izdzīvot eksistenciālu pārdomu amerikāņu kalniņus, katarsi katram izbaudot citviet. Vai, ja gribat, izspēlēt šaha partiju pašam ar saviem priekšstatiem par dzīvi, nāvi un jēgpilnību – partiju, kurā klibais zirdziņš lēks nepavisam ne atļautajā virzienā, bet fonā neapturami tikšķēs aizejošā laika pulkstenis. Un dīvainā kārtā šī nolemtā partija sagādās prieku.
Uzklausot cilvēkus, kuri krājumu jau izlasījuši, visbiežāk dzirdēts, ka autors rakstot par nāvi tās visdažādākajās izpausmēs – no fiziskas nespējas turpināt eksistenci un pakāpeniskas tuvināšanās dzīves izskaņai līdz tai miršanai, kas piemeklē garīgi neatkarīgi no tā, kas notiek ar ķermeni. Šim apgalvojumam var gan piekrist, gan nepiekrist. Protams, mazliet izaicinoši to akcentēt pašreizējā brīdī, kad pasauli ķetnās sakampusi šīs paaudzes laikā vēl nepiedzīvota neziņa par nākamību.
No otras puses, tieši šis mirklis – aprimums, piespiedu izlēkšana no ikdienas vāveres riteņa un sajūta, ka tevi stūrī iespiedis kas varenāks par pašu, varētu būt visnotaļ piemērots brīdis, lai caur grāmatu – vai citādi – uzlūkotu dzīvi visā kopumā, neignorējot, kā esam paraduši, arī tās loģisko un pilnīgi visiem neizbēgamo galapunktu. Tomēr Vladis Spāre neraksta par to nāvi, kas esamību pārrauj, bet gan par to, kas to izdziedina.
Dvēseles melodijas
Onkoloģijas pacients, klaidonis, sieviete, kas jaundzimušo atstāj glābējsilītē, nabadzīga pensionāre, šizofrēniķis, bankrotējis biznesmenis, narkotiku atkarīgā, tuviniekus zaudējušie, bezcerīgi mīlošie, siltuma alkstošie, vientuļie – tie ir tie, kuri izkrituši caur sabiedrības piedienīguma sietu, tie, par kuriem ikdienā cenšamies nedomāt tāpat kā par nāvi: tieši tie ir Vlada Spāres stāstu personāži.
Apbrīnojami, cik delikāti un liriski rakstnieks spēj nospēlēt viņu dvēseles melodijas: iztiekot bez eksaltētām deklarācijām, bez sirdi plosošām detaļām, kaut kā pamanoties pateikt visu, neko nenosaucot vārdā, – absolūts verbālais pianisimo un vienlaikus emocionālais krešendo. Visu izsaka detaļas, trāpīgi tverti momenti, acumirkļi, kas paši par sevi ir neitrāli un emocionālo slodzi iegūst vien visa stāsta kontekstā, – smaga un senatnīga Underwood rakstāmmašīnas kaste, dzeldīgi auksta skābu kāpostu sulas glāze, krusteniski salikti burkāni uz trusīša kapa, plastmasas lelle ar norautu galvu, nakts miglā ietinies parks...
Vladis Spāre iecienījis savus vērojumus savīt teikumos, kuros katra nākamā pakāpe ved pie citas detaļas, it kā filmēšanas kamera slīdētu pāri vērojamam objektam precīzi fiksēta cilvēka skatiena ātrumā, – lūk, stāstā Nelaimes putns paveras Vērmaņdārza metāla vārti, lūk, pavīd saldējuma pārdevēja saulessargs, centus plaukstā pārskaita jauna sieviete, lūk, viņas svārkos ieķērušās meitenītes, saldējuma tīkotājas... Vladis Spāre raksta izteikti kinematogrāfiski, garu aprakstu vietā ainas kontrapunktu nereti veido tīrais sīkums, kuru tomēr pamanām, ja vien neesam sisti ar garīgu aklumu.
Zaudētāji esam visi
Vienlaikus stāsta plūduma otro straumi nes dialogi (divi stāsti sastāv tikai no tiem): lakoniski, aprauti, atbilstoši ikdienas runas tempam un emocionāli slāpēti – tāpat kā mēs, rakstnieka personāži pat lielākajās alkās un bezizejā nespēj verbalizēt savas izjūtas, jo viņiem, tāpat kā mums, nav vārdu, lai runātu par lielām lietām. Tāpēc viņi izvēlas runāt par mazo – un pavisam viegli uz mūžam slēgto izjūtu lādes vāka notrīs rakstāmmašīnas burtu tīrāmā birstīte, nolaižas kastaņas lapa, noklinkšķ glāzīte. Tas ir vienīgais veids, kā viņi un mēs savā vientulībā spējam saukt pēc palīdzības. Reizēm tiekot sadzirdēti. Reizēm ne. Bet tad jau tuvu krājuma beigām divos stāstos – Astrālās saites un Kamēr krītam – atkal no kakta kā klauns no kastes izlec ne vairs iejūtīgi gaišais, bet bezceremoniāli nebēdnīgais Vladis Spāre, tas, kurš spējīgs sarīkot pikniku krematorijas ēnā, un lasītājs atkal teju aizrijas smieklos, lādēdams sevi par pietātes trūkumu un vienlaikus itin neko nespējot tur padarīt. Jo par nepanesamo var un vajag runāt arī tā.
Nē, šie stāsti nav par nāvi, ja ar to saprotam vainagiem noklātu kopiņu un palicēju vaimanas (žēlojot, kuru gan mēs cenšamies piemānīt, vispirms jau paši sevi). Šie ir stāsti, kas, vienalga, kurā šaha lauciņu secībā izstaigāti, veido cilvēcības uzzibsnījumu melnbalto mozaīku un vienlaikus spoguli, kurā ieraudzīt sevi ne tik daudz ārpus ierastās telpas, cik drīzāk – laika izvērsuma. Identificējoties ar svešo, paskatīties ārpus sevis šai laika nogrieznī, uzmanīgi pataustīties nākamības lielajā nezināmajā. Bez bailēm ielūkoties tur, kur jau skatās vecā mašīnrakstītāja, pīļu barotājs, sieviete slimnīcas gultā. Viegli pārlaist plaukstu pasaules aizsvīdušajam logam. Šaha spēle ir galā, pulkstenis iztikšķējis. Zaudētāji esam mēs visi, vai arī zaudētāju nav vispār.