Bija vērts ieguldīt lielu darbu un naudu, lai taptu tik veiksmīgs rezultāts, kāds bija multimediālā deju lielizrāde Abas malas, kuru trīs vakarus Latvijas valsts svētkos 17., 18. un 19. novembrī varēja noskatīties Arēnā Rīga. Manuprāt, šis bija veiksmīgākais un saviļņojošākais no pašu radītajiem mākslas notikumiem simtgades programmā. Nevis didaktiski informatīvs, bet patiesi personisks pieskāriens Latvijas vēsturei.
Likteņupes tecējums
Izrādē, kurā uz 2000 kvadrātmetru lielas, reljefas mākslas projekciju skatuves satiekas mūzika, deja un mūsdienu tehnoloģijas, piedalījās vairāk nekā 450 visdažādāko žanru deju izpildītāji: gan profesionālā baleta un laikmetīgās dejas mākslinieki, gan labākie amatieru tautas deju ansambļi un mūsdienu dejas pārstāvji no modes (sporta sarīkojumu) dejām līdz hiphopam un akrobātiskiem vingrotājiem.
Režisora, libreta autora un izrādes mākslinieciskā vadītāja Jura Joneļa radošajā komandā strādāja vizuālo projekciju un videomateriāla režisors Roberts Rubīns (viņš, tāpat kā Rasa Bugavičute-Pēce, savu roku pielicis arī libreta veidošanā), četri horeogrāfi – Dace Adviljone, Gints Baumanis (tautas dejas), Liene Grava (laikmetīgā deja), Raimonds Martinovs (balets, modernās dejas), komponisti un mūzikas aranžētāji Andris un Reinis Sējāni, multimediju mākslinieks Māris Kalve, scenogrāfs Didzis Jaunzems, tērpu māksliniece Jolanta Rimkute, gaismu mākslinieks Normunds Bļasāns, virkne konsultantu. Taču iespaidīga un uzrunājoša šī izrāde bija ne tikai vērienīgā mēroga dēļ, bet arī tāpēc, ka tās veidotāji bija sapratušies un viņu kopdarbs izrādījās saturietilpīgs, eksistenciāls, emocionāli saviļņojošs pieskāriens Latvijas vēsturei.
Deju izrāde ļāva to saredzēt, saklausīt un izdzīvot dziļi personiski, kā to Madaras lomā skatītāju acu priekšā piedzīvoja baleta māksliniece Alise Prudāne. Ikviens varēja domās identificēties ar viņas atveidoto Madaru, kura savā astoņpadsmitajā dzimšanas dienā aizdomājas par laiku un tiek ierauta Latvijas vēstures notikumu virpulī likteņupes Daugavas un vienlaikus laika upes tecējumā. Alise Prudāne godam izpildīja savu grūto uzdevumu – divas stundas nepārtraukti būt uz skatuves, te vērojot, te aktīvi iesaistoties notikumos, un to visu finālā vainagot ar dinamisku solodeju.
Soļi īstajā laikā
Deju lieluzvedums kā žanrs skatītājus Latvijā vairs nepārsteidz, tāpat kā pats virziens atklāt nācijas likteņvēsturi caur deju, mūziku, tērpu modi un raksturīgiem tipāžiem – to savulaik ierādīja Etores Skolas satriecošā filma Balle (1983; vienā deju zālē tika izdzīvota Francijas sabiedrības pusgadsimta vēsture, arī Otrais pasaules karš). Jau divdesmit gadu ir pagājis kopš 1998. gada Dziesmu un deju svētku spilgtā eksperimenta Solis laikā, kas caur deju dažādās izpausmēs vēstīja vēstures gaitu: no mežonīgiem cilvēces aizlaikiem līdz mūsdienām un Latvijai.
Vairāk vai mazāk veiksmīgi deju lieluzvedumi nu jau ir kļuvuši par neatņemamu un pat neizbēgamu latviešu tautas deju kolektīvu ikdienu. Paliekošākie no visa šī pienesuma šķiet No zobena saule lēca un Lec, saulīte. Tagad sperts nozīmīgs nākamais solis, vienā izrādes vēstījumā integrējot deju dažādību un izpildītāju resursus, kādi vien ir pieejami Latvijas profesionālajā dejas mākslā un tautas amatierdeju kustībā. Tas izdevies pārliecinoši, stilu un žanru daudzveidību mērķtiecīgi pakļaujot vēstījuma saturam. Tajā bija gan mūsu valsts dibināšana (no kopīgas himnas dziedāšanas līdz 20.–30. gadu modes dejām un ulmaņlaika vingrotāju kustībai), gan efektīga Līgo svinēšanas aina, gan skaudra likteņgaita caur revolūciju, diviem kariem, deportācijām, bēgļu gaitām.
Asprātīgi un ar veselīgu humoru parādītas padomjlaiku darbaļaužu un kolhoznieku dzīves un darba ainiņas. Salīdzināti brīvās un padomju Latvijas Dziesmu svētki. Nepārprotami parādīts Baltijas ceļš. Klasiskā baleta epizode vēstīja par Nacionālās operas izveidošanu tikko dibinātajā valstī, aizrautīgs hiphops – par dzīves dinamiku atjaunotajā brīvvalstī, kur tik strauji paskrējuši jau 27 gadi…
Videoprojekcijas acumirklī mainīja darbības vidi, ļaujot notikumiem risināties te balles deju zālē, te zaļā mauriņā, Daugavas stadionā vai nu jau nojauktajā padomjlaiku Mežaparka estrādē, lauku druvā, Sibīrijas mūžīgā sasaluma baltajos klajumos, padomju regāliju vai etnogrāfisko dreļļu rakstu iezīmētā telpā. Gadalaiki mainījās Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla un citu mūsu klasiķu dabas ainavās, upe pārvērtās par sarkanbaltsarkano karogu, dzelzceļa sliedēm un bēgļu laivu ceļu. Pirms divdesmit gadiem uzveduma veidotāju rīcībā šādu tehnoloģiju nebūtu, un arī tāpēc izrāde Abas malas ir atnākusi īstajā laikā.
Laikmeta zīmes
Veiksmīgs bija arī telpas fiziskais (scenogrāfiskais) risinājums, līdzās galvenajai plaknei izmantojot vairākas reljefas platformas, kas vizuāli asociējās ar pakalniem un vienlaikus bija vizuālo projekciju ekrāni. Nedaudzo simbolisko skatuves rekvizītu vidū īpaši izcēlās komunisma cēlāju karogi melno žakešu veidolā. Bija pat atsauce uz valsts simtgades svinību kontekstā daudzināto balto galdautu. Tiesa gan, milzīgā baltā audekla izritināšanu pār dejotāju galvām tūliņ pēc dramatiskās barikāžu epizodes es nolasīju pavisam citādi…
Reiņa un Andra Sējānu veidotajā mūzikas partitūrā īstajā laikā un vietā simboliski izgaismojās mums visiem nozīmīgas, pazīstamas laikmeta zīmes. Brīžiem arī negaidītā, taču situācijai ļoti piemērotā izteiksmē, kā, piemēram, atgādinājums par Jāzepa Vītola Gaismas pili vien dažās vientuļās skaņās stāstā par padomjlaiku Dziesmu svētkiem. Trāpīgi izraudzītie un aranžētie mūzikas fragmenti uzrunā īpaši trāpīgi, ja tos atpazīst un zina, kādos apstākļos un vēsturiskajā kontekstā tie tapuši. Te ir ne tikai visu laiku populārā sadzīves mūzika un Jurjānu Andreja Nevis slinkojot un pūstot, Jāņa Kalniņa Dziesma brīvai Latvijai, Pētera Barisona Dziesmai šodien liela diena, Emiļa Melngaiļa Jāņu vakars, Emīla Dārziņa Lauztās priedes, Gunāra Ordelovska apdare Stūru stūriem un citi skaņdarbi, kuriem cauri gājušas Dziesmu un deju svētku dalībnieku paaudzes, bet arī Jāņa Ivanova 4. simfonija Atlantīda, kas īsi pirms Otrā pasaules kara priekšvēstī laimīgās zemes bojāeju.
Laika griežus nežēlīgā skaudrumā atklāj Jāņa Kalniņa deja no operas Hamlets, Lūcijas Garūtas vētraini dramatiskais ērģeļu ievads kantātei Dievs, Tava zeme deg un epizode no Jura Kulakova kantātes Sarkanais vilciens. Sava vieta atrasta savulaik ļoti populārajai Arvīda Žilinska dziesmai Mana dzimtene jaukā. Ceļu uz atdzimšanu iezīmē Imanta Kalniņa 4. simfonijas 1. daļa un enerģētiski uzlādējošais atmodas laika roks. Izdevies dziļi emocionāls ceļojums mūsu mūzikas vēsturē.
Iespējams, režijas un dejas speciālisti atradīs detaļas, kurām pamatoti piesieties. Manuprāt, uzveduma vājā vieta ir neuzticēšanās dejas, mūzikas un vizuālo projekciju mākslas valodai un vēlme koncepciju par katru cenu klāstīt vārdos. Uzveduma finālā iegūto enerģijas lādiņu diemžēl nosēdināja epilogs ar filosofējošu morāli runātā monologa formā. Pilnīgi pietiktu ar to, kas izlasāms programmiņā. Šī ir tipiska, ielaista lieluzvedumu liksta.