Skatoties kādu filmu, kas ir daļēji par tevi, kaut patiesībā ne, kļūst silti ap sirdi jau no tā vien, ka tāda vispār ir, un gribas to skatīties vēl un vēl. Līdzīgi kā ar čipsiem un sāļajiem riekstiņiem – tie sen apnikuši, bet tu atkal bāz roku pretīgi čaukstošajā un taukainajā paciņā, lai to sasmērētu vēl vairāk. Tev riebjas smēķēt, bet tu aizdedzini pēdējo cigareti. Un domā, kur dabūt nākamo. Tāpat, savulaik lasot latviešu valodā grāmatu par Kurtu Kobeinu (Čārlzs R. Kross. Smagāks par debesīm. Apgāds Mansards. 2012), katra jauna rindkopa par varoņa tīņa laika sajūtām atklāja, cik gan daudz kopīga ir bijis tavā un viņa dzīvē, kaut augāt tik tālu viens no otra, un droši vien tāpēc arī tā mūzika tik tuva.
Nenormāli piedzerties
Arī pēc filmas Jelgava ’94 noskatīšanās vismazāk gribētos kļūt par tādu kā Latvijas Borisu Grebenščikovu, kurš intervijās bargi kritizējis Kirila Serebreņņikova filmu Vasara/ Ļeto (2018) par Maiku Naumenko un Viktoru Coju, jo tajā viss esot parādīts pavisam citādi, nekā bija īstenībā Ļeņingradā 80. gadu sākumā. Protams, piesiešanās detaļām ir neizbēgama, ja esi ne vien pats piedzīvojis to laiku, bet arī bijis visā tajā tusiņā iekšā, un jāšaubās, vai Jelgavā daudz kas bija tik ļoti citādi nekā Rīgā. Protams, ne literatūra, ne kino, ne jebkāda cita veida māksla nepretendē uz precīzu laika nospiedumu kopēšanu, un tas ir pareizi, jo paaudzes mainās un visādas "kļūdas" pamana tikai tie, kuru skaits ar katru gadu turpinās samazināties, atstājot vietu tiem, kuru dzīve tikai sākas.
Filma, kas uzņemta pēc Jāņa Joņeva romāna, kura kā no kokaīna līnijām zīmētais dizains bija izcils, arī ieguvusi ne mazāk un varbūt pat pārāk skaistu logo, kura autoru (titros rakstīts Tron Karton) darbs noteikti tiktu novērtēts arī lielajā industrijā, un ar to asi kontrastē jau pirmās filmas ainas. Protams, 60. un 70. gadu daudzstāveņu rindas jebkurā gadījumā izskatītos slikti (aizkadra teksts: "Šajā pilsētā neatlika nekas cits, kā trenēt fantāziju"), bet tu kā tāds sasodīts jau pieminētais B.G., kam nekas nav labi, nespēj samierināties ar faktu, ka analogās filmas bilde kā kino norma nebūs vairs nekad, jo tad budžeta apmēri palielinātos tiktāl, ka kino mums nebūtu vispār. Bet nu jau pietiks par to tehniku – tagad par saturu.
Jau lasot grāmatu Jelgava ’94, nesaprotama likās varoņa tieksme tieši piedzerties, nevis iedzert, lai būtu drosme vieglāk nodibināt kontaktus ar čaļiem un iepazīties ar meitenēm. Visvairāk par visu bija bail no atraidījuma, jo tas kompleksaino tīni varētu iedzīt tādā depresijā, ka nebūtu vairs tālu līdz pašnāvībai, bet, ja jau to bija izdarījis Kobeins, tas būtu pat stilīgi. Varbūt tādēļ, lai padarītu savu dzīvi tik neciešamu, ka "labāk nosprāgt nekā dzīvot šajā smirdīgajā pasaulē" (atkal kāds citāts), tā vietā, lai atbildētu Kristīnei, kura nepārprotami pati sper pirmos soļus – un tas nozīmē zaļo gaismu, vienīgo, kā pietrūkst –, filmas galvenais varonis Jānis neko nedara.
Pirmajā reizē pie viņas mājās to vēl varētu izskaidrot ar asiņojošo degunu, bet otrajā visam bija jānotiek pēc pilnas programmas, turklāt ielas ainā varonis jau bija gana bravurīgs, lielīdamies meitenei, ka gatavojas iet pēc zāles pie čigāniem, kuriem iepriekšējā reizē neesot samaksājis. Tas gan nebūtu iespējams. Tāpat kā pārāk izšķērdīga un nepiedodama apiešanās ar lietām, kas bija svētas, – pašam plēšot dabiski vēl neizdilušus džinsus vai laistoties ar alkoholu un uzgāžot uz rokas prāvu stiprās dziras daudzumu, lai pārspiestu uz drauga rokas koncerta ieejas zīmogu, un lejot dzērienu pa visiem caurumiem iekšā gumijas lellei kādā "trakā ballītē" – jā, šāds jēdziens arī tolaik vēl netika lietots. Tas parādījās krietni vēlāk. Tāpat kā jēdziens "nenormāli piedzerties", jo tolaik tas bija ne vien normāli, bet pat vēlami.
Ģitāra noteikti būs
Filmas pašā sākumā un arī visu turpmāko laiku parādās pieaugušais galvenais varonis, kura dzīvē pārmaiņu nepanesamais aromāts ir nomainījis absolūti baiso skolas grīdas vaska un tualešu smaku. Ideja par šāda varoņa parādīšanos it kā sapņos, it kā īstenībā ir ļoti laba – šis tēls varoni sargā, jo mīl savu pagātni, lai kāda tā būtu, jo tā viņu ir veidojusi, bet brīžiem nievājošās ierunātā teksta intonācijas ir kaitinošas – tās pārāk disharmonē ar saturu, jo tās ir siltas atmiņas.
Koncertu un biržas (saukta arī par melno tirgu) ainas – perfektas un ticamas. Netrūkst arī citu smalkumu – kleitā iespīlēto skolotājas krūšu un dibena tuvplānu, viņai gluži kā tā laika nakts televīzijas erotiskajās reklāmās stāstot par sieviešu un vīriešu dzimumorgāniem un diezgan atklāti izrādot savas simpātijas pret Kārli. Tāpat Māras Ķimeles atveidotā literatūras skolotāja zināja, ka krēslu Kristīnei, lai viņa sēžoties nokristu, ar kāju aizgrūda Kārlis, nevis Jānis, bet izmantoja šo situāciju, lai atriebtos Jānim, jo viņu vairāk par latviešu literatūru sākusi interesēt mūzika un Kurts Kobeins, kura vārdu viņš uzskrāpējis uz skolas galda, – tik droši to varētu darīt uz tualetes sienas, kopā ar klasesbiedriem slepus smēķējot, nevis klasē skolotājas acu priekšā.
Iekļūšana koncertā caur logu – svēta lieta, kāda apsaukāšana par pediņu – protams, arī, jo tas bija lamuvārds, kuru neviens nevēlējās dzirdēt, bet izrunāt gan. Svēts bija arī nepiepildītais sapnis pašu izdomātā grupā spēlēt ģitāras tā, ka pirksti asiņo un fani uzlaiza asinis. Vai pats arī kaut ko spēlē? Jā, protams! Ģitāru. Kaut tev tās nemaz nav. Bet būs. Pavisam noteikti būs. Un tu kļūsi slavens sākumā Jelgavā, pēc tam Rīgā un beigu beigās visā pasaulē. Un, ja saule pārāk spoži spīd, vienmēr taču var aizliet acis. Normāli piedzerties. Viss ir tik skaisti un pretīgi reizē! Tā tam jābūt. Un par to arī filma.
?
Nu jā!