Nu gan laiki pienākuši – nav vēl Nameja gredzena saceltā vētra norimusi, jau nākamais neparastais piedzīvojums latvju kinoskatītājam sagatavots – komēdija ar nevajadzīgi sarežģīto nosaukumu Kriminālās ekselences fonds. Nu labi, varbūt ir zaimojoši salīdzināt šo privātās iniciatīvas entuziastu mazbudžeta debiju ar vērienīgu inscenējumu, ko veidojuši pieredzes bagāti hitmeikeri, bet, piemēram, pa Svingeru iemīto popularitātes taciņu gan arī Kriminālās ekselences fonds varētu jautri aizlēkšot. Varbūt tāds arī ir filmas autoru klusais sapnis, ko viņi redz atvērtām acīm, uzliekot fonā kasetē ierakstītu izlasi ar sieviešu vokālu (skat. filmā).
Pilnmetrāžas prērijās
Filmas publicitātes materiālos jau daudz un dažādi aprakstīta varoņsāga, kā internetā ārkārtīgi populāro un patiešām smieklīgo Piena īsfilmu autori reiz atvēzējās uz pilnmetrāžas formātu un kļuva par īpašu fenomenu ziedojumu platformas Projektu banka vēsturē. Tālākajā ceļā tiek konceptuāli uzsvērta apzināta neatkarība no jebkādām valsts institūcijām, pilnīgs nonkonformisms, kolektīvā daiļrade un visādu garlaicīgu profesijas stereotipu ignorēšana. Tādā aizrautībā, veidojot nepieradināto tīrradņu tēlu, kaut kur pazūd, manuprāt, cienījamais fakts, ka tomēr arī šai filmai ir gan režisors, gan operators, abi ir normāli Latvijas Kultūras akadēmijas absolventi, un pat vairāk nekā normāli – Oskars Rupenheits 2009. gada Lielajā Kristapā tika apbalvots kā labākās studentu filmas autors (Lamberts), savukārt Juris Pīlēns 2016. gadā saņēma Nacionālo kino balvu kā labākais dokumentālā kino operators (Adrianas Rozes īsfilma Rīgas kungi).
Starp citu, jau spēles īsfilmas Lamberts tēlu sistēmā būtisku vietu ieņēma vīrišķīgi skarba dāma (galvenā varoņa māte), un turpmāk tāda parādās kā firmas zīme vairākās Piena īsfilmās. Jaunajā lielfilmā šo tipāžu pārstāv Kaimiņiene (Jana Rubīna) – "vecene ar pautiem", runājot filmas leksikā –, tomēr pilnmetrāžas formāts it kā izkliedē tēla jaudu, liekot tam apmēram vienādā intensitātē parādīties kā regulāram iestarpinājumam divu draugu piedzīvojumos ar savu "vot tagad davai – kur ir Pupsiks?!". Tāpēc Oskara Rupenheita kolorīto dāmu galerijā mana favorīte joprojām paliek "olimpiskā trenere", tomēr visādi citādi filmas autori ir gluži pieklājīgi tikuši pāri klasiskajiem riskiem, kas sagaida spilgtu īso formu meistarus, kad tie nolemj doties pilnmetrāžas prērijās.
Leksikas kolorīts
Interesanti, ka šis ir jau otrais gadījums īsā laikā, kad par svarīgu sarunas tēmu Latvijas filmas kontekstā kļūst ekrāna valoda. Vēl jo smieklīgāk, ka Kriminālās ekselences fonda autoru lēmumam atlaist necenzētās leksikas grožus var saskatīt daudz cēlāku motivāciju atšķirībā no Nameja gredzena autoru visai merkantilās izvēles par labu angļu valodai, kas ļaušot vieglāk pārdot filmu ārzemēs. Savukārt Kriminālās ekselences fonda nenormatīvo "spridzināšanu" diktē tikai un vienīgi radoši apsvērumi – "tā izklausās dabiskāk", un tā diemžēl ir taisnība. Par spīti valodas pūristu lūgšanām un svētā ūdens šļakstīšanai ar dažādiem normatīviem un aizliegumiem, viena liela sabiedrības daļa tā patiešām runā, vēl viena daļa tā gribētu runāt, tikai kautrējas vai savaldās publiskās vietās. Un pat tie, kas tā nerunā, apmēram piektajā filmas minūtē pierod pie šāda tipa komunikācijas ar lamuvārdiem komatu vietā un vairs neizšķir atsevišķus vārdus, dzird tikai raitu, pārsvarā dabisku un asprātīgu sarunas plūdumu.
Tas Kriminālās ekselences fondu izdevīgi atšķir no daudzām pieklājīgām Latvijas filmām ar to rūpīgi dezinficētajiem dialogiem, tomēr ar šo negribu apgalvot, ka ekrāna sarunu atdzīvināšanai nav cita ceļa kā bezdievīga lamāšanās. Turklāt tas vēl ir arī jāprot – atceros, kā visādi citādi smieklīgajā īsfilmā par to, kā Andrītis pa... zaudēja tubu, iespaidu krietni pabojāja pati kulminācija, kurā galvenais varonis vienkārši sāka skaļi izbļaut visus lamuvārdus, kādus vien zina.
Un vēl viena, manuprāt, bēdīga viela pārdomām – ekrāna leksikas kolorīta dēļ filmu Kriminālās ekselences fonds neiesaka skatīties līdz 16 gadu vecumam, bet Nameja gredzenu, kur līķi gāžas kaudzēs, asinis līst spaiņiem, pārgrieztas rīkles ir pat vairākas un vidēji katrā otrajā filmas minūtē kāds šķēps vai zobens iežļakst kādā vēderā vai acī, – to mierīgi drīkst skatīties bērni/pusaudži no 12 gadu vecuma. Šis nav pārmetums vienas vai otras filmas izplatītājiem, kas nosaka vecuma ierobežojumus, bet bažīga fakta konstatācija par to, kas mūsu sabiedrībā tiek uzskatīts par vairāk vai mazāk traumējošu nenobriedušai psihei.
Jo tizlāk, jo labāk
Būtisks filmas veiksmes nosacījums ir aktieru atlase, turklāt veiksme rodas tieši komplektā ar darbības vidi – šie komponenti viens otru papildina un attaisno. Nedomāju, ka kombinācija tikusi iepriekš smalki izrēķināta, drīzāk tā ir iesācēju intuitīvā "cūcene" – pilnīgi nenosakāmajā filmas laikmetā, kas ietver amplitūdu no XX gadsimta 70. līdz 90. gadiem, visi interjeri, rekvizīti, kostīmi un aksesuāri ir piemeklēti pēc principa "jo tizlāk, jo labāk", tāpēc, ja arī kādam neprofesionālam aktierim gadās (un dažiem patiešām gadās) kaut ko neveikli pārforsēt, tas labi atbilst minētajam principam un neko nesabojā.
Tomēr lielākā daļa aktierdarbu, ja drīkst šeit lietot tik nopietnu vārdu, ir ārkārtīgi organiski un katra tēla raksturam atbilstoši, tik amizantu tipāžu kolekciju pats Fellīni varētu apskaust. Īpaši un neaprakstāmi precīzs ir caurkritušais aktieris Harijs (Andris Daugaviņš) – spēcīgākais no abiem centrālajiem varoņiem –, taču mans favorīts ir krāmu tirgus ģēnijs un andeles virtuozs Duļķis (Māris Mičerevskis). Filmas publicitātes kampaņas leģenda vēsta – šis esot viens no tiem gadījumiem, kad potenciālais aktieris lomu sev nopircis ar konkrētu ziedojumu Projektu bankā. Ja tas tā bijis, jāsaka – šopings izdevies!
Pirms dažiem gadiem projekta Kriminālās ekselences fonds lieliskais reklāmas klips skaidroja, kas ir con-men – "koroče, tie ir džeki, kas tevi pašu pārliecina atdot viņiem savu piķi". Un iespējamais rezultāts: "Ja mēs būsim kruti kon-ārtisti, moška par mums arī kādu filmu uztaisīs – kameras, gaismas, viss, pisķiki, action, you know... Tu gribētu tādu ficeni redzēt? Nu vot, nu tad iedo’ latu!"
Latvijas kinoskatītājs šobrīd ir sarosījies, jo tiek lutināts ar platā straumē pieejamu pašmāju kino visdažādākajām gaumēm, un apmeklētības rekordus "savā klasē" pārspēj katrs jauns produkts, kurš sper kāju daudzmaz neierastā virzienā. No šī viedokļa Kriminālās ekselences fonds ir trāpījis īstajā brīdī – taisni tādas "ficenes" mums vēl pietrūka pilnam spektram, un nav šaubu, ka šajā līdz šim tukšajā nišā gaida pietiekams daudzums "klientu", kas spēs novērtēt Kriminālās ekselences fonda komandas "skaisto pārliecināšanas mākslu".
inga
Riko
annaa