Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Gaidīsim skeletu nomaiņu. Festivāla Var!Būt! recenzija

Kultūras telpā Hanzas perons un tās terasē uz divām skatuvēm notiekošais sapotētajiem atgādina, kas ir popmūzikas festivāls. Saturam šoreiz ir otršķirīga nozīme

Tā sēdēšana četrās sienās, staigāšana pa lielveikalu vai – labākajā gadījumā – pa dabas takām (kas nu kuram pēdējā gada laikā aizstājis koncertu apmeklēšanu) jau sen prasījās pēc izbeigšanas. Cik var? Izklausās pagalam banāli, bet tā ir. Plastmasas datorskandiņu un ekrāna sniegtā virtuālā koncertsajūta arī pēc tā paša konserva vien garšo. Kaut vai tāpēc vien, ka to ar vienu klikšķi var apturēt un patīt atpakaļ, iztrūkstot nervus tik kutinošajai kaut kā svaiga garām palaišanas sajūtai un mēģinājumiem meklēt konstruktīvākos risinājumus, kā to labot nākotnē, ja vien tā vēlreiz sniegs šo iespēju. 

Aizmirstas sajūtas

Redzot priekšā dzīvus cilvēkus, kuri uzstājoties atdod daļiņu no sevis, nekad nezini, vai kas tamlīdzīgs vēl kādreiz atkārtosies, un šī mirkļa tveršana vienmēr ir piedzīvojums, ja vien tu to alksti un meklē. Tieši tāpēc pagājušās nedēļas nogalē notikušais festivāls Var!Būt! ar divām skatuvēm Hanzas peronā un terasē tā priekšā bija kā no avota tikko pasmelts ūdens malks pēc jaudīgām, visā ķermenī trīsas izraisošām dzīvās mūzikas skaņām izslāpušajiem. Uzsitiens pa basa bungām, kas noskan tā, it kā tu būtu sarāvies maziņš un atrastos tajās iekšā, stīgas vibrācijas skaņa, kas nav elektroniski sasinhronizēta ar bildi, bet patiešām vibrē no mūziķa pirksta pieskāriena. Līdzīgi kā skaņu režisors Edmunds Zazerskis astoņdesmitajos gados esot teicis Jumpravai, ka teicamas skaņas gadījumā jebkāda mūzika cilvēkiem patiks, arī Var!Būt! saturam nebija tik lielas nozīmes kā šī gandrīz jau aizmirstā procesa izbaudīšanai. 

Uz vienas skatuves koncerts beidzas, un tu uzreiz dodies uz nākamo, pa ceļam vai klausītāju rindās satiec sen neredzētus cilvēkus, kaut pat vairs īsti neticēji, ka viņi vēl ir, jo visādas sociālo tīklu aktivitātes nav salīdzināmas ar izmirkšanu līdz ādai lietū vai paklupšanu uz kāpnēm, parunāšanos par platēm ar kādreizējo grupas Yaputhma Sound System līderi Gosh, saulesbriļļu pazaudēšanu vai komunikāciju ar svešinieku vismaz elementāras atvainošanās veidā, kad esi viņam nejauši uzgrūdies virsū, steidzoties nokļūt tuvāk skatuvei. 

Savā valodā

Īpašāka par ārvalstu viesiem Var!Būt! bija ļoti reti koncertējošās pašmāju mākslinieces Sign Libra uzstāšanās – koncertsniegumā viņa nav mazāk izcila kā ierakstos, elektroniski spējot radīt unikālu, apbrīnojami dzīvu mūziku ar vokālu, ko neierobežo nekādas valodas barjeras, jo, līdzīgi kā savulaik Cocteau Twins un Sigur Rós, Agata Meļņikova dzied valodā, kuru pagaidām lieto tikai viņa. Par sievietes balss dailes pacelšanu mākslas darba līmenī parūpējās Elīna Silova, bet viseksplozīvāko festivāla pārsteigumu sagādāja reperis Fiņķis un Praga II, jo koncertprogrammu noslēdzošā aktieru grupa Regīna jau divdesmit gadu garumā ir neizbēgama ballīte ar teju kailiem vīriešu ķermeņiem. 

Carnival Youth koncerts lika aizdomāties, cik gan šajā festivālā lietderīgi bija aicināt vairāk nekā pirms desmit gadiem ar lipīgām indīroka dziesmiņām lielu daļu latviešu klausītāju apbūrušos igauņus Ewert and The Two Dragons. Šodien, 2021. gadā, tāda "izklausīšanās pēc pasaules līmeņa" žanriski līdzīgā mūzikā pa spēkam arī daudzām Latvijas grupām, bet laikam jau starptautisks piesitiens jebkura festivāla prestižu joprojām ceļ, kaut tas ir no Padomju Savienības laikiem paaudzēs pārmantots ieradums. Mums pašiem ir jāprot vairāk novērtēt tieši savējos, jo tikai tad kāds viņus klausīsies arī tālāk par Latvijas robežām. Bet viss ir kārtībā – labu atmiņu vārdā pēc koncertiem izslāpušie cilvēki igauņus uzņem silti, par spīti slapjumam, kas gāžas no gaisa. 

Viss plūst un mainās

Cits gadījums ir divi pārējie ārzemju viesi, kas ir patiešām unikāli un neatkārtojami, – traģikomiskais, kulta statusu sen ieguvušais britu trio The Tiger Lillies un vācu pianists Niklass Pašburgs, kurš bez klasiskajām klavierēm pamanās spēlēt arī akordeonu, sintezatoru un bungas, instrumentu partijas rotaļīgi klājot citu citai pāri, visu to apvienojot aizraujošā orķestrī un pats par to visu sajūsminoties, tērpies pidžamā, gluži kā nolikts uz skatuves tieši no pandēmijas mājsēdes.

Ar dzīvo kvarteta izpildījumu, nevis saprogrammētu popmūziku priecē arī Zelta mikrofonu par savu pagājušā gada albumu Dialogue elektroniskās mūzikas kategorijā saņēmusī grupa Kasetes, latiņu zemāk nenolaiž arī vienīgā savas paaudzes popmūzikas dīva Linda Leen ar pavadošo grupu Ezeri.

Jaunā daiļrades fāzē ir ielēcis hiphopa veterāns Ozols, kurš arī tagad uzstājas ar pilnu dzīvo sastāvu, – viņa priekšnesums izkāpj ārpus žanra robežām, un viņš pats arī vizuāli sāk atgādināt rokzvaigzni. Kas zina, iespējams, piecdesmit gadu vecumā viņš būs blūzmenis ar repera pieredzi? Viss plūst un mainās, materiāli kļūst arvien elastīgāki, gaistošāki, un varbūt pēc desmit gadiem arī medicīnai salīdzinājumā ar Covid-19 apkarošanu tīrais nieks būs ne vien mīksto audu, bet arī skeletu nomaiņa?

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja