Ierodoties uz Klāva Meļļa izrādi Dailes teātrī, ārā ir samelnējis drēgns novembra vakars. Pa ceļam esmu "uzcirtusies" – nopirkusi kioskā jaunu baltu "svētku" masku. Nododu mēteli, iesēžos savā "krātiņā" – atkal katrā pusē pa aizsargstiklam – un, gaidot izrādi, vēroju skatuvi.
Pāri visai lielās zāles skatuvei – smilšu, marmora krāsas plakne, kam scenogrāfu Ances Strazdas un Andra Kaļiņina iecerē vienlaicīgi ir jāataino liela, balta, apburoša savrupmāja Francijas Rivjērā, Sentropēzā, un vasaras saulē sakarsusi pludmale, kurā cauru dienu laiskojas izaicinoša trijotne – 40 gadu vecais atraitnis donžuāns Reimons ar savu kārtējo mīļāko Elzu un savu septiņpadsmitgadīgo meitu Sesilu. Aktieru stāvi peldkostīmos un viņu ādas saskaršanās ar materiālu, kas joprojām vairāk atgādina flīzes, nevis smiltis, uzdzen drebuli. Paiet zināms aklimatizācijas laiks, kamēr iztēle aizmirst masku, novembri, lietu, pieņem spēles noteikumus un ir ar mieru vēsu flīžu vietā sajust karstas smiltis, kurās gulēt, zem plakstiņiem no saules ņirbot sarkaniem apļiem, ir katram pazīstama bauda.
Paiet arī zināma "aklimatizācija", līdz izdodas novērtēt un uztvert kā organisku Meļļa iestudējuma estētikas galveno atslēgu – horeogrāfa Rūdolfa Gediņa radīto oriģinālo varoņu plastisko eksistenci. No burtiskas un ilustrējošas, piemēram, sinhroni dekoratīvas smēķēšanas, kas atgādina pistoles izšaušanu un vairāk līdzinās glītam trikam, līdz kustībai un žestam kā sarežģītam, mākslinieciski uzlādētam tēlam, kad tas kļūst vai nu metaforisks (stilizētās dzimumakta ainas), vai teju varoņu zemapziņu izsakošs (Sesilas runa pēkšņi "uzkaras" neloģiskās pauzēs, ķermenim vienlaicīgi noraustoties).
Tomēr, izrādei beidzoties, nelielais pirmā kontakta mulsums ir pilnībā pagaisis. Varoņu sirreālā noiešana no spēles telpas, atmuguriski iegāžoties tukšumā, šķiet gluži loģiska. Līdzīgi kā nereālistiski kolorētie krāsu laukumi "debesīs", kas pirmajā mirklī atgādina kadru no Rolanda Kalniņa 1974. gadā uzņemtās filmas Piejūras klimats, ko kinokritiķe Dita Rietuma nodēvējusi par "stila un ironijas eksploziju".
Klāvs Mellis ar komandu ir iestudējis savdabīgu, bezgala skumju izrādi, dzejoli "jaunā viļņa" filmu stilā, kas ar savu mānīgi ironisko pieteikumu – "īsta melodrāma" – skatītāju patiesībā aizved eksistenciālas drāmas telpā. No burbuļojoša nevainīga franču šansona – līdzīgi kā Fransuā Trifo filmā Žils un Džims (1962), kas ir vēl īstāka melodrāma nekā Esiet sveicinātas, skumjas, – līdz psiholoģiskam trillerim ar traģisku iznākumu ir viens žests.
Neuzspiediet sviestmaizītes!
Par Fransuāzu Sagānu un viņas 18 gadu vecumā 1954. gadā sarakstīto debijas romānu Esiet sveicinātas, skumjas/Bonjour Tristesse, kas sacēla īstu vētru un vienā mirklī kļuva par starptautisku sensāciju (romāns ir tulkots 22 valodās), ir sarakstīts daudz. Tomēr KDi lasītāju ērtības labad izšķīros savilkt galveno vienā rindkopā arī šeit.
Tātad Julliard izdevējs uz galda ierauga manuskriptu, kuru skeptiski paņem, bet nevar atrauties un izlasa vienā elpas vilcienā. To ir rakstījusi 18 gadu vecā Fransuāza Kuarē no turīgas ģimenes Lionā. Gadu pirms romāna sarakstīšanas viņa ir padzīta no klostera skolas. Viņa ir pinkaina, staigā izstaipītos džemperos un svārkos, fotogrāfijās viņas kurpju papēži izskatās notriekti līdz pēdējam. Viņa noteikti nav jauna dāma, bet viņa noteikti ir neticami talantīga. Vecāki nespēj pārdzīvot kaunu, ka meita tik atklāti raksta par seksuālo pieredzi un baudu, kuru pati turklāt vēl nemaz nav piedzīvojusi, un lūdz viņai izvēlēties pseidonīmu. Fransuāza labprāt piekrīt un izvēlas princesi Sagānu no sev tuvā Prusta. Romānam iznākot, 68 gadus vecais Nobela prēmijas laureāts Fransuā Moriaks uz Le Figaro vāka raksta: "Literārais talants eksplodē jau pirmajā lapā, un tas nav apspriežams."
"Viņai vienmēr bija 12 gadu. Viņa darīja, ko gribēja," par Fransuāzu Sagānu ir teikusi viņas tuva draudzene dziedātāja Žiljeta Greko. Fransuāza Sagāna nevēlējās pieaugt, viņa sekoja tikai savai brīvībai, kas nozīmēja sporta auto, alkoholu, narkotikas, savu milzu ienākumu palaišanu vējā, uzsaucot draugiem bagātīgas izklaides. Par laulības dzīvi rakstniece izteikusies, ka "sparģeļi ar etiķi" nav viņas gaumē. Fransuāza Sagāna nomira 69 gadu vecumā, un dēls mantojumā saņēma miljoniem lielu nodokļu parādu.
"Lūdzu, neuzspiediet man sviestmaizītes!" – romānā Sesila saka tēva sievai Annai, kad Anna norāda uz viņas kalsnumu. Fransuāza savā dzīvē neļāva sev uzspiest pilnīgi neko. Viņas dzīve bija bezatlikuma eksperiments būt brīvai bez mazākā ierobežojuma, traucoties savā Aston Martin un nodrošinot ārstiem darbu, kuri bija spiesti viņu salikt pa gabaliņiem atkal kopā.
Ego – slepkava
Nu jau var teikt, ka trupas Kvadrifrons režisors Klāvs Mellis populāriem klasikas darbiem pievēršas regulāri. Kā pēdējais lielākais jāmin Džeinas Ostinas Lepnuma un aizspriedumu interpretācija Nacionālajā teātrī. Taisnība ir kritiķei Līgai Ulbertei, kura secina, ka režisors "eleganti iznes cauri skatītāju gaidas, plaši pazīstamus senus romānus pārvēršot lugās par mūsdienām" (KDi, 22.03.2020.). Mellis neiestudē nevainīgas kostimētas bildes, kas atbilst mūsu priekšstatiem par kādreiz lasīto vai filmā redzēto.
Arī Fransuāzas Sagānas romānam Esiet sveicinātas, skumjas Mellis ir piešķīris gluži pretēju jēgu. Astoņpadsmitgadīgā Sagāna droši vien spertu zemes gaisā, bet jāatzīst, ka romāns, pretēji pavērsts, nav neko zaudējis, varbūt tikai vēl ieguvis papildu apjomu un dziļumu.
Sagāna līdz pēdējai lodei aizstāv savu hēdonisma ideju, ka tas ir vienīgais iespējamais ceļš un cilvēka dzīves piepildījums, taču Klāvs Mellis atļaujas to apšaubīt.
Viņš šo dumpinieces romānu dienasgrāmatu izlasa pieaugušā acīm un ierauga tur daudz potenciālas bīstamības ceļā nevis uz brīvību, bet nekurieni. Pirms izrādes intervijās režisors ir izteicies, ka vēlas runāt par pieaugšanu un atbildības uzņemšanos.
Izrādē vienīgais pieaugušais cilvēks visā kompānijā ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Anna. Aktrise pārliecinoši nospēlē, ka reizē ir līdzsvarota, šarmanta, loģiska un nevainojama intelektuāle, bet sirdij nevar aizliegt mīlēt kaut ko pavisam pretēju, kā Andra Buļa pāraugušo puiku, kurš ir tikpat krāšņs savā pilnīgi atšķirīgo īpašību parādē. Sesilas acīs Anna ir ideāla klosterskolas audzinātāja, bet Ilze Ķuzule ir lieliska advokāte savai varonei, un redzam, ka jaunietes sakāpinātais skatījums ir visai ačgārns. Dzīva, gudra, pilnasinīga, pašcieņas pilna sieviete, kura "kļūdījusies" vien cerībā, ka kāds noticēs un sekos viņas idejai, ka laulības dzīve nav cietums un momentāna visu piedzīvojumu pārsvītrošana uz neatgriezeniskiem laikiem.
Režisors jēgas akcentus salicis tā, ka redzam – neviens te nav laimīgs savā totālajā brīvībā. Sāta sajūtas nav. Katram gribas ko cilvēcīgu, noslēpumainu un uzdāvinātu, kas nav prognozējams sekss vai viskija glāze. Piemēram, maigumu vai patiesu uzmanību, vai rūpes. Jaunās aktrises Milēnas Miškēvičas Sesila, kurai šī ir pirmā lielākā loma, ir mazāk ciniska un amorāla nekā Sagānas romānā. Vairāk izcelts meitenes apjukums, kopš četru gadu vecuma dzīvojot bez mammas. Kad Anna garāmejot, neieliekot tajā nekādu īpašu saturu, sadzīviskas situācijas atjautīgā izlemšanā izmet, kāda viņa gudriniece, Sesila gluži vai sastingst un ar visu ķermeni, izslāpusi pēc novērtējuma, vaicā – es esmu gudra, ja? Bet tas ir tikai vājuma brīdis – tālāk jau tiek kaldināts velnišķīgs plāns, kurā nav ne mazāko šaubu, ka tētuka primitīvi sakacinātais infantilais ego ievelsies vienā acumirklī. Drausmīgi skumji ir apzināties, ka tas viss var sadzīvot vienā cilvēkā, visa nepieradinātā šarma burvība, par ko Anna Reimonu tā mīl, un izvēle to visu iznīcināt pāris sekundēs, lai pakasītu savu ego – jauns puisis man neatņems bijušo mīļāko… Neaizstājama ir Rūdolfa Gediņa kustību valoda, lai liktu uz skatuves atdzīvoties gan dievišķam maigumam, gan – iznīcinošai iekārei. Lielāka cilvēcības telpa piešķirta Katrīnas Grigas Elzai, kura ļoti labi apzinās, ka mūžam būs tikai kādam "istabas biedrene". Viņas acīs uz brīdi pavīd patiesas skumjas, bet pēc mirkļa Elza jau ir atgriezusies ierastajā izsmieklā un uzpūstajā vienkāršībā.
Niklāvs Kurpnieks precīzi nospēlē visai apgarotu septiņpadsmitgadīgu jaunekli, kurš ir šokā – pārāk kautrīgs un iemīlējies, lai pieslēgtu saprātu un pretotos kaut vienai Sesilas saindētajai pavēlei.
Beigās visiem skatītājiem ir šausmīgi skumji, jo nav jau tā, ka tikai izrāde ir likusi domāt par šīm tēmām. Sajaukto domu skudrupūznis galvā ir pamatīgi sabakstīts. Bet tas ir labi. Kamēr prieks nav iespējams, skumsim solidāri.
Esiet sveicinātas, skumjas
Dailes teātrī 3.XII plkst. 19, 4.XII plkst. 18, 14.I plkst. 19, 15.I plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–30