Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas otrā stāva kreisajā spārnā jau bija ierasts redzēt latviešu mākslas, tai skaitā (neo)konceptuālu instalāciju, pastāvīgo ekspozīciju no pagājušā gadsimta nogales – padomju laika beigām, atmodas un atjaunotās valsts sākumperioda. Telpas atvēlēšana mainīgajām izstādēm ļauj daļēji risināt to trūkuma problēmu, kas līdz ar izstāžu zāles Arsenāls iestrēgušo remontu tikai pasliktinājusies. Jaunā izstāde Mīla un dzīve, kas veltīta leģendārajai gleznotājai Birutai Baumanei (1922–2017), gan nolasāma kā zināms pastāvīgās ekspozīcijas tuvplāns un vienlaikus atkalredzēšanās ar pazīstamu mantojumu. Izstādi veidojusi kuratore Ilze Putniņa.
Krāsu un līniju valoda
Izstādes pavadteksts, kas īsi izklāsta Birutas Baumanes biogrāfiju, sākot no bērnības Tērvetē un paralēlajām mākslas un baleta studijām, ir kāpināti un varbūt arī pārspīlēti esejisks un emocionāls, piemēram: "Dzīve ir skaistāka par mākslu, bet gleznot ir dzīvot", "Pats labākais dzīvē ir dejošana!" vai "Cilvēka acis un mute ir tas, kas mākslinieci trāpa, tajā ir notikums un cilvēks, kurš dzīvo". Kā izstādes vizītkarte izcelts pazīstamais naksnīgais Grupas portrets (1969) ar pašu skumji spītīgo autori un četriem draugiem māksliniekiem: Borisu Bērziņu, Vili Ozolu, Gunāru Cīlīti un Aleksandru Stankeviču. Ekspresīvas krāsu un līniju valodas kultivētājas, par nepakļāvīgu bohēmisti uzskatītās Birutas Baumanes vārds nav svešs nevienam kaut paviršam latviešu mākslas interesentam, savukārt iemesli, kāpēc to vērts aplūkot atkal, varētu būt divi. Gleznotāja ir dzimusi 1922. gadā, tātad ir atzīmējama simtgades jubileja; turklāt LNMM krājumā jau esošās gleznas papildinājis arī ievērojams darbu skaits no mākslinieces novēlējuma. Tiesa, daļa no tā jau bija skatāma LNMM izstāžu ciklā Paaudze (2017) kā veltījums gleznotājas piemiņai, taču otrajā stāvā nešaubīgi iespējams lielāks vēriens nekā ceturtā stāva zālēs.
Izstādes dramaturģija ierasti nebalstās hronoloģiskā secīgumā, ļaujot nojaust drīzāk tematiskas vai emocionālas saiknes. Tās var ietvert Parīzes izklaižu un skumju apceri (Parīzē, 1991; Rozā māja, 1993; Klauna bēres, 1998), ikdienas tēmas klusinātos zemes toņos (Ieva pirtī, 2002; Peldētājas, 1983; Kartupeļu racējas, 1967; Sēnes. Kurzemes klusā daba, 1978), lauku svētku ainas (Lauku muzikants, 1969; Pagalms. No cikla "Kāzas Latgalē", 1967; Sievas. No cikla "Kāzas Latgalē", 1967) vai, piemēram, padrūmi ietonētus ainaviskus motīvus ar iepriekšminētajam darbam Grupas portrets radniecīga, bet daudz depresīvāka pašportreta ielaidumu (Putenis, 1996; Vientulība, 1987; Dārzs, 2002– 2007).
Dažkārt gan līdzās eksponētās gleznas arī kontrastē savā starpā, kā fovistiski dzīvespriecīgās pilsētainavas un klusā daba ar spilgtiem eksotiskiem augļiem (Sorento, 1994; Zvans, 1997; Apelsīni pie mola, 1971) blakus autores Pašportretam melnā (1968). Kā zināma meditācija par dzīves cikliem ir uztverama darbu kopa Bērnība. Triptihs. I (1983), Karuselis. Triptihs. II (1981) un Dzīres beigušās. Triptihs. III (1978), kas, spriežot pēc tapšanas gadiem, radīta hronoloģiski apgrieztā secībā.
Modernizācijas ekskursi
Uz jautājumu, vai nesenākie muzeja ieguvumi var būtiski mainīt priekšstatus par Birutas Baumanes mākslu, visdrīzāk jāatbild noliedzoši. Gan sižeti – klauni un cirks, mazpilsētu ainas, lauku kāzas, aktieru portreti, klusās dabas un akti –, gan daudzveidīgā forma, kurā saspēlējas spilgti krāslaukumi un rezignēti pelēcīgas vai pasteļtoņu nianses, atbrīvots triepiens un akvarelisks plūdinājums, kontu rētas plaknes un apjomu modelējums, ir neatņemamas Birutas Baumanes rokraksta sastāvdaļas un pilnā mērā atklājas arī šoreiz.
Drīzāk var runāt par iespēju bagātināt noteiktu tēmu atklāsmes ar papildu versijām. Piemēram, līdzās hrestomātiskajai gleznai Lilioms. Helēna Romānova un Ģirts Jakovļevs (1975) liekami tādi darbi kā Dženija un Mekijs Nazis. Iveta Brauna un Voldemārs Šoriņš (1976) un Brehta "Trīsgrašu opera". Alfrēds Jaunušans, Lidija Freimane un Imants Adermanis (1996). Varbūt par neierastāku paraugu var nosaukt sirreāla sapņa loģikai atbilstošo gleznu Nakts. II (1975), kurā sievietes akts, šķiet, lidojuma laikā "ieķēries" vētras pluinīta kaila koka zaros. Līdzīgi aloģiska, montāžveida telpiskā uzbūve izceļas darbā Gleznotāja darbnīcā. Nakts (1980), kurā ir vērojama rotaļāšanās ar objektu mērogiem, iekštelpas un ārtelpas pārklājumiem un planējošām figūrām bez zemes pievilkšanas spēka. Kaut arī kopumā Biruta Baumane neiziet ārpus mērenas modernisma estētikas ietvariem un saglabā piesaisti vizuālās realitātes fenomeniem, daži modernizācijas ekskursi var atklāties kā radikālāki par citiem.
Līdzās fovistu un t. s. Parīzes skolas pārkausētajiem impulsiem var nojaust arī saiknes ar Latvijas lokālo klasisko modernismu – tas nav pārsteigums, ņemot vērā Birutas Baumanes mācīšanos Romana Sutas studijā (1940–1941). Gleznotājas un viņas meitas Laines dubultportreta Baltā un melnā (1978) nosaukums liek atcerēties hrestomātisku Aleksandras Beļcovas 1925. gada gleznu, kas gan vizuāli ir visai atšķirīga. Pats Birutas Baumanes darbs ar plaknes uzsvērumu un figūru ģeometrizāciju atbalso plašākas agrīnā modernisma formu vienkāršošanas tendences, kurās var izšķirt Amedeo Modiljāni vertikalizēto sieviešu tēlu un mūsu pašu portretista Valdemāra Tones lakoniski saplacināto modernisma posma figūru reminiscences.
Dramatiskā zemstrāva
Savukārt Birutas Baumanes nepārejošā interese par "skumjo klaunu" tēmu (Klauns Durovs, 1946; Noguris klauns, 1981; Pajaco. Artūrs Frīnbergs, 1975; Klauns Antonio, 1979; Divi klauni, 2007) ļauj saskatīt publikas izklaidētāju tēlos smeldzīgas, dramatiskas zemstrāvas, kas var norādīt uz plašāk interpretējamām pret runām starp lietu ārpusi un dziļāko būtību. Šādi centieni pēc patiesīguma noved arī līdz jautājumam par mākslinieku sarežģītajām attiecībām ar toreizējo varu. Kā rakstījusi autore, "pēc akadēmijas beigšanas astoņus gadus mani izstādēs nepieņēma" (Biruta Baumane, Rīga: Jumava, [2012], 6. lpp.). Tās bija drūmās 40. gadu beigas un 50. gadu sākums.
Dažos 60. gadu sākuma darbos ienācis neliels oficiāla parādiskuma elements, māksliniecei tēlojot skarbus zvejnieku tipāžus jūtami pozējošā toņkārtā. Savukārt visu turpmāko jaunradi saskaņā ar socreālisma progresējošo paplašināšanu jau varēja tulkot arī kā reālistisku "vienkāršās tautas dzīves" atspoguļojumu, un aktīva dalība izstādēs, virkne diplomu, prēmiju, goda nosaukumu nekādi neļauj pieskaitīt Birutu Baumani pagrīdes disidentiem. Taču pasūtījuma darbus par atklāti ideoloģiskām tēmām viņa, protams, nav gleznojusi, spilgti īstenojot lokāli izplatīto pretestības stratēģiju kā vienkāršu norobežošanos no jebkādām oficiozām izpausmēm savā mākslas telpā.
Izstāde
Mīla un dzīve. Biruta Baumane
LNMM līdz 8. janvārim