Kaut gan ģeogrāfiski piederīgs ziemeļiem, Latvijas lasītājs, kurš salīdzinājumā ar Rietumeiropas siltākajiem reģioniem un vecās Eiropas literāro daudzveidīgumu dod priekšroku skandināviskai ieturētībai, tomēr allaž zināmā mērā ticis uzlūkots par literāru gurmānu. Tiesa, pēdējā laikā priekšstatu par Eiropas kartes augšmalu kā pirmām kārtām lielo ciltsmāšu Unsetes, Lāgerlēvas un Lindgrēnas dzimto zemi nedaudz izraibinājuši mūsdienās tik populārie scandic noir jeb skandināvu kriminālromānu autori, sākot ar Stīgu Lārsonu un beidzot ar Jū Nesbē. Tomēr pusapzināto priekšstatu par vēso zemju literatūras skarbo atsvešinātību un fjordisko dzelmīgumu šī žanriskā daudzveidība nemaina, var pat teikt – tikai padziļina.
No visām Ziemeļvalstīm tomēr, šķiet, tieši ģeogrāfiski vistuvākā Somija ir palikusi vissvešākā – lai cik elementāri būtu brīvdienās aizlidot uz Helsinkiem, par somu modernās kultūras aktualitātēm zinām maz. Tāpēc mūsdienu somu rakstnieka Tommi Kinnunena romāns Četru ceļu krustojums, kas nule izdots Maimas Grīnbergas latviskojumā, ir būtisks solis, kas palīdz paraudzīties aiz tik tuvā un nezināmā priekškara.
Slavas augstumos
Četru ceļu krustojums ir autora debijas romāns, kas jau ticis tulkots vairākās valodās, un dažādu valstu kritiķi teju vienbalsīgi jau paguvuši uzslavēt rakstnieka nobriedušo stilu un trāpīgo skatījumu. Kaut kas mazliet teiksmains ir stāstā par autoru – agrāk nevienam nepazīstamu somu valodas un literatūras skolotāju no Turku –, kuru pirmais darbs uznesis slavas augstumos.
Romānu veido četras daļas, katru vēsta viens centrālais personāžs – visi vienas dzimtas pārstāvji, taču ne visi dzīvo vienā laikā; turklāt trīs no šīm daļām ir rakstītas no sieviešu skatpunkta, un tikai noslēdzošā piedāvā vīrieša redzējumu. Darbība aptver posmu no XIX gadsimta pēdējiem gadiem līdz XX gadsimta nogalei, un personāžu stāsti krustojas un pinas meistarīgi savītā dažādu perspektīvu kamolā, kurā viens pavediens bieži iegūst jēgu tikai pavisam cita, jau vēlāk atklāta fakta kontekstā, – spilgts piemērs tam ir prologs, kas pilnīgi noteikti vēlreiz jāpārlasa pēc pēdējās lappuses aizšķiršanas.
Četri stāstījumi rit it kā lineāri, tomēr šīs līnijas nemitīgi gan redzami, gan neredzami krustojas, tikai pašā noslēgumā izveidojot tādu ainu, kāda tā patiesībā ir, – triju, nevis divu dimensiju attēls. Sākotnēji gan var nedaudz kaitināt rakstnieka tendence vēstījumu paust uzplaiksnījumos, dialogos, fragmentos un īsās epizodēs. Tas pat nav ikoniskais skandināvu minimālisms – drīzāk apzināta pēdu jaukšana, tomēr jābruņojas ar pacietību, jo jēdzieniskā kopaina izveidojas, kad pakāpeniski tiek sasaistīti tīši saraustītie pavedieni.
Tās ir tikai durvis
Interesanta metafora, kas caurvij tekstu, ir dzimtas māja, ap kuru gausi, pamatīgi un reizumis apnicīgi darbojas remontējot, klaudzinot, naglojot un uzlabojot teju visi personāži. Māja pakāpeniski veidojas kā gara, šaura būve, kas atgādina tās pirmās saimnieces Marijas tiešo "darba instrumentu", sievietes reproduktīvās sistēmas anatomisko uzbūvi. Tāpat kā šis simboliskais pirmtēls, māja citu pēc cita laiž pasaulē dzimtas pēctečus, bet reizēm šajā procesā tos arī nožņaudz.
Māja vienlaikus ir labirints un tik komplicētā izvēles principa atspulgs: "Marijai šķiet, ka dzīve ir ēka, liela māja, kurā ir daudz kambaru un zāļu un katrai telpai ir daudz durvju. Ikviens izvēlas savas durvis un iet cauri virtuvēm un lieveņiem, un priekšistabās meklē jaunas durvis, un nevienas no tām nav ne pareizas, ne aplamas, jo tās ir tikai durvis. Reizēm cilvēkam nākas apjaust, ka viņš nonācis pavisam citā mājas galā, nevis tur, kur sākotnēji grasījās iet."
Mājai it kā būtu ģimene jāvieno, tomēr, jo lielāka tā aug, jo lielāka izaug arī faktiskā un iekšējā distance starp tās iemītniekiem, kas katrs tiešā un pārnestā nozīmē noslēdzas savā individuālajā telpā.
Vīrieša stīga
Kaut gan šāda pieeja būtu kārdinoša, Četru ceļu krustojums konsekventi neļauj vilkt paviršas paralēles starp stāstījumiem. Pēc tam kad pirmajā daļā esam uzzinājuši XIX gadsimta nogalē vēl jaunās vecmātes Marijas stāstu – cīniņu par grūtnieču un dzemdētāju dzīvību apstākļos, kur pār ticību medicīnai joprojām dominē tautas dziedniecība un trula paļāvība uz likteni –, gaidām, ka Marijas meitas Lahjas stāsts turpinās mātes cīņu par vietu zem saules. Zināmā mērā tā arī ir – arī Lahja piedzīvo traumatiskas attiecības ar vīrieti un izvēlas savam laikam drosmīgu profesiju, strādājot par fotogrāfa asistenti, tomēr šie stāsti nav formāli līdzīgi – loģiski, jo romāna nosaukumā minētie ceļi krustojas, tātad nevar būt paralēli.
Perspektīvu dažādībā jaunu pavērsienu ienes arī trešais stāsts, kas izskan no Lahjas vedeklas Kārinas mutes, šķetinot sarežģītu attiecību tīklus gan ar vīru, gan vīramāti, turklāt autors ne ar mājienu neļauj nojaust, kurš, viņaprāt, ir uzticamāks vēstījums – protams, tāds nav neviens no abiem. Visbeidzot, šajā sievišķajā mudžeklī visu laiku nemanāmi klātesoša ir pirmkustinātāja vīrieša stīga, un ceturtajā stāstā uz skatuves uznāk arī viņš pats, turklāt atkal sagraujot iepriekšējo tekstu radīto priekšstatu. Var, protams, teikt, ka autors ar Onni tēla iekšējo sarežģījumu cēloni ir izvēlējies vieglākās pretestības ceļu. Tomēr nevar noliegt, ka tieši "netipiskā" vīrieša stāsts atslēdz visus pārējos, beidzot noliekot savā vietā katru fragmentu un ļaujot apjaust – paldies autoram, bez skaļām deklarācijām – to, kas daudzu gadu desmitu garumā kvēlojis zemdegās zem acīmredzamā. Un no sarautajiem pavedieniem noaužas smeldzīgs stāsts par cilvēcisku grūtumu: mīlestībā un tās neesamībā, izdzīvošanā un izstumtībā, savās un citu izvēlēs.
Četru ceļu krustojumu zināmā mērā var pielīdzināt daļai no sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts romāniem – arī tas ir iekšējas spriedzes piesātināts vēstījums par nežēlīgu gadsimtu, uz kura fona ziemeļnieciskās dabas skarbajā vēsumā dzīvo vai vismaz cenšas dzīvot, mīl vai vismaz cenšas mīlēt sevī apklusuši cilvēki, kuri neprot izteikt nepasakāmo. Tos vārdus, ko ieraksta nenosūtītā vēstulē, ar naglu ieskrāpē sienā vai, nevienam nedzirdot, iečukst tumsā. Ja nu sadzird.