Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Grāmatas Meistar, jo tālāk, jo trakāk! recenzija. Ķīnā esmu bijis es

Rakstnieks Mo Jeņs stāstu krājumā Meistar, jo tālāk, jo trakāk! mēģina noskaidrot, vai lasītājs spēj pieņemt daudziem tik neierastu tēlojuma veidu

Reizēm gadās, ka vairākas atšķirīgu jomu kultūras aktualitātes nokļūst tuvplānā tik saskanīgos laikos, ka gluži nevilšus izveido sava veida kopīgu mozaīku, liekot par vienu domāt otras kontekstā un otrādi. Tā vismaz man ir gadījies ar mūsdienu ķīniešu rakstnieka Nobela prēmijas laureāta Mo Jeņa nesen latviski izdoto stāstu krājumu Meistar, jo tālāk, jo trakāk!. Neilgi pēc grāmatas izlasīšanas noskatījos Jaunā Rīgas teātra jauniestudējumu Vēstures izpētes komisija Alvja Hermaņa režijā. Varētu domāt: kas gan tur kopīgs, kur Ķīna un kur – Latvija. Tomēr izrāde man personiski atslēdza vismaz dažus no grāmatas septiņiem zieģeļiem.

 

Traģikomisks farss

Manuprāt, daudziem lasītājiem, kuri nav īpaši iedziļinājušies Tālo Austrumu valstu vēsturē un kultūrā, šo valstu pieminējums vismaz zemapziņas līmenī pirmām kārtām pār iztēli nogāž krāsainu bildīšu lavīnu. Japāna – tātad sakuras, geišas un tējas ceremonijas. Indija – tātad tempļi un vēderdejas. Ķīna – tātad hieroglifi (nē, pareizais vārds – ķīnzīmes), zīds, nosietas sieviešu kājas – romantizētas ainiņas, kuras vismaz daļēji nostiprina tādi teju katra latvieša lasīti literāri darbi kā Ķīnā dzimušās amerikānietes Pērlas Bakas 1938. gada romāns Austrumvējš, rietumvējš. Šādu bildīti uzgleznoja arī romāna 2013. gada iestudējums tai pašā Jaunajā Rīgas teātrī, tiesa, beigās noraujot pašu darināto plīvuru ar izrādes finālā ironiski atskaņoto Hardija Lediņa dziesmu Visi zin, ka Ķīna ir. Rietumnieka priekšstatu idealizēto glanci zināmā mērā nobružāja arī 2011. gadā izdotā Ilonas Balodes autobiogrāfiskā grāmata Rīga–Pekina, tomēr tas tik un tā bija ārpusnieka skatījums.

Rakstnieka Mo Jeņa stāsti atklāj citu Ķīnu, kurā eiropieša skatam eksotiski orientālās detaļas nesaraujami savijušās ar kādu citu dzīves īstenību, daudz skaudrāku un šokējošāku: pēckara komunistisko Mao režīma Ķīnu, kas autora stāstos atklājas kā baisi traģikomisks farss. Te gribas ieskicēt paralēles ar JRT iestudējumu, kurā tieši tāpat meistarīgi atainots, kā pazīstamā padomju ikdiena teju neatšķetināmi saplūst ar absurda drāmu, kura vēl jo baisāka tāpēc, ka nevaram vienlaikus valdīt smieklus un šausmas. Tādas pašas izjūtas rodas, kad lasāt Mo Jeņa stāstus, kuros Ķīnas lauku iedzīvotāju ikdienu (attēlotais laikposms – XX gadsimta 70.–80. gadi) kā blīvs zirnekļa tīkls ietīņājusi realitāte, kuru, no vienas puses, iezīmē arī mums tik šermulīgi pazīstamie jēdzieni "vadonis, kolhozs, brigāde, izstrāde, darba punkti", no otras – pārklāj vietumis pilnīgi skaidri, vietumis tikai nekonkrēti apjaušamais fantastiskais, kas sevi piesaka tādā pašā uztveramības līmenī kā Alvja Hermaņa izrādē no kvasa mucas izlienošais mirušais čekists. Jo citādi par šo duālo esamību domāt nav iespējams. Un tāda kvasa muca ir arī visa Mo Jeņa grāmatā atainotā mūsdienu Ķīna – tās komunisma iekrāsotā eksistence sākotnēji šķietas vien kaut kas ikdienišķs, labi, primitīvs, neestētisks, bet tomēr ikdienai pielāgots un tīri labi izmantojams – kamēr ielietajā dienišķā kvasa krūzītē neatklājas miroņa mati un no mucas neizlien pats komunisma rēgs visā savā asiņainajā godībā. Un latviešu lasītāja izsapņotajā eksotiskajā zemē iesakņojies tik labi pazīstamais sociālisma šausmu elements rādās vēl jo baisāks tāpēc, ka neskaidri liekas – šādi tiek apgānīta kāda tāla paradīze, it kā bērnībā lasīto Brīnumzemes pasaku lappusēs piepeši būtu ierāpies melns tarakāns.

Daudznozīmīgs ir arī fakts, ka tulkotāja piezīmes grāmatas noslēgumā gandrīz viscaur izskaidro tikai Ķīnas vēsturei un kultūrvidei specifiskus jēdzienus, bet gandrīz nemaz – detaļas, kas saistītas ar režīmu. Jo diemžēl latviešu lasītājam tās jau ir labi pazīstamas.

 

Kautiņš par kartupeli

Mo Jeņa stāstu personāži gan, šķiet, ar savas eksistences dualitāti tiek galā gluži labi. Titulstāsta varonis – vecīgais Dins Šikou – pēc atlaišanas no darba fabrikā iekopj pats savu minibiznesu, pamestā autobusa vrakā iekārtodams maksas tikšanās vietu nelegāliem mīlas pāriem. Stāsta Teļš personāži teju simt lappušu garumā risina problēmu ar jaunlopu kastrēšanas izraisītajām ķibelēm lēnīgā stāstījumā, kas epizodi pēc epizodes atšķetinās arvien sabiezējošā groteskā gluži kā pseidofaktoloģiskais Vēsturnieka monologs Alvja Hermaņa izrādē.

Stāstā Caurspīdīgais redīss bada un smaga darba izmocītie celtniecības brigādes strādnieki, šķiet, pamazām zaudē katru cilvēcīguma palieku, tomēr to vidū ieskanas cīruļa treļļi, ar kādiem meitene aicina iemīļoto kukurūzas laukā, un uz krāsns cepinātais redīss iemirdzas kā noslēpumains dārgakmens, kaut saskatīt to spēj tikai garīgi atpalicis pusaudzis. Pat brutālas izdzīvošanas cīņas apstākļos, kas noplicina esamību līdz fizioloģijai, liek iesaistīties kautiņā par pēdējo kartupeli, nodot savu tuvāko un izklāt savu tumšo pusi kā uz delnas – ja jau citi, kāpēc tad ne es? –, cilvēcīgums, brīvības alkas cenšas izaudzēt spārnus, tāpat kā to izdara nemīlamam vīram pārdotā līgava stāstā Lidojums.

Taču arī spārnotais ir bezspēcīgs bises priekšā: caur vienkāršo, brīžam eiropieša acīm pat pārlieku vienkāršo vēstījumu neizdzēšama spiežas dziļa smeldze, un pat humoru vienmēr iekrāso melns stīgojums. Šeit atkal pavīd sakritības starp latviešu režisora un ķīniešu rakstnieka smalkajām manipulācijām ar skatītāju/lasītāju: ģeniāla meistara skubināti, mēs daudzviet par personāžu ākstīgo uzvedību un sirreālajiem izgājieniem no sirds uzjautrināmies, un tikai pēc mirkļa ar aukstu šalti pārlej atskārsme, par ko īsti tikko esam pasmējušies. Un šādi – ne caur dārdu, bet caur smilkstienu – izdarītais cirtiens šķērsu pāri katra pozitīvajam paštēlam, protams, ir visefektīvākais.

Mo Jeņa stāstu krājums nav pēckara Ķīnas vēstures un kultūras rokasgrāmata. Drīzāk to gribētos dēvēt par uzmanīgu mērķauditorijas iztaustīšanu pamata meklējumos – mēģinot noskaidrot, vai lasītājs spēj pieņemt šādu daudziem tik neierastu tēlojuma veidu. Tieši šī iemesla dēļ grāmatā iekļautie stāsti datējami ar dažādiem rakstnieka daiļrades posmiem un pieder pie dažādiem žanriem. Angliski izdots autora krājums Shifu, You’ll Do Anything For a Laugh, kurā ar latvisko krājumu dublējas tikai divi stāsti, taču angliski lasošās publikas atsauksmes liecina, ka autora stilu un tematiku uztvert bijis visai sarežģīti.

Gribētos ticēt, ka latviešu lasītājam veiksies labāk – ne velti gadās dzīvē brīži, kad viens mākslas darbs paskaidro otru. Kultūras revolūciju savā veidā paskaidro vēstures izpētes komisija. Un varbūt arī otrādi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja