Plānais sējumiņš ar intriģējoši noformēto vāku, no kura caur izgriezumiem lasītāju vēro uz atloka iespiestās gravīras – triju kailu dāmu ķermeņa – fragmenti, kurus Jānis Zālītis dēvētu par relišeriem, sākotnēji vispār neatgādina prozas darbu. Vēl mulsinošāks priekšstats rodas, kad grāmatu atverat, – tekstu veido garāki un īsāki nesecīgi numurēti fragmenti, kas brīžiem atgādina spēles ar miniatūras žanru, brīžiem piezīmes un uzmetumus, brīžiem filosofiskas īspasakas Rubeņa un Subača garā. Tomēr filosofa un antropologa Haralda Matuļa debija prozas lauciņā Vidusšķiras problēmas neatgādina uz labu laimi kopā samestu pierakstu jūkli, kāds radies, autoram tīrot atvilktnes.
Tiesa, velti ir mazajā grāmatiņā meklēt vienotu sižetu šī vārda klasiskajā izpratnē vai atsevišķus stāstiņus, kas veidoti tā, kā, mūsuprāt, piederas, – ar sākumu, vidu un beigām. Tie fragmenti, kas kaut cik atgādina prozu – stāstu vai scenāriju skices, nevis esejas vai pārspriedumus –, līdzinās nevienmērīgā ritmā pulsējošiem uzplaiksnījumiem, untumaina prožektora stariem, kas no tumsas šķietami uz labu laimi izrauj te vienu, te otru kāda nezināma kopuma detaļu, liekot lasītājam pēc nepilnu deviņdesmit lappušu aizšķiršanas apjukumā nodomāt – kas tas ir, ko viņš tikko izlasījis.
Pasaules uzskatu kopums
Tomēr Vidusšķiras problēmas nav tikai žanrisks juceklis vai konservatīvāk noskaņota lasītāja kaitināšanas mehānisms. Gan virsrakstā, gan presei sniegtajās intervijās autors samērā skaidri liek manīt, ka grāmatas varonis un teksta puzli vienojošais faktors šoreiz ir kas cits – ne cilvēks, pilsēta vai laikmets, bet sociālais fenomens, ko Haralds Matulis nodēvējis par vidusšķiru, apzināti vai neapzināti atbalsojot Raiņa krājuma Gals un sākums slaveno moto "Tev, pamatšķira!" (šajā darbā, kā uzskata pētnieki, dzejnieks visskaidrāk formulējis savu dumpniecisko pasaules uzskatu). Vai ar Vidusšķiras problēmām autors cenšas piedāvāt publikai savējo? Un kas vispār ir vidusšķira?
Kā apgalvo autors, vidusšķirai piederīgi 94% Latvijas iedzīvotāju, proti, visi, kas ekonomiskā nodrošinājuma ziņā neatrodas uz visaugstākās vai viszemākās pakāpes. Taču šķiet, ka grāmatā atainoto vidusšķiras pārstāvi, kurš plūstoši maina vārdu, dzimumu un tautību, definē ne jau maciņa biezums, bet gan noteiktu pasaules uzskatu kopums – aktualitātes jeb virsrakstā ietvertās problēmas. Kaut kādā mērā vidusšķiras pārstāvis ir radniecīgs Māra Bērziņa vidējam latvietim Gūtenmorgenam, tikai bez pēdējā viegluma un anekdotiskuma. Taču, tāpat kā ne katrs lasītājs priecāsies, ka viņu nodēvē par Gūtenmorgenu, arī ne katrs būs apmierināts ar pieskaitījumu vidusšķirai. Jo "vidus-" apziņā neizbēgami sasaistās nevis ar vidējo, t. i., kaut ko starp diviem citiem, bet gan ar viduvējo, parasto, remdeno, banālo. Vai to būtu gribējis autors?
Esamības melodija
Vidusšķiras problēmas iedalītas piecās nodaļās, kas apzīmētas ar sociālo tīklu tēmturiem, piemēram, #diskusijukultūra, #liberāļi un #manieres, nosacīti katrā nodaļā autors pievēršas zināmam tēmu lokam: pirmajā skar attiecību un uzvedības kultūras līmeni, otrajā pakāpjas uz intelektuālisma soliņa utt. Lasot uzzinām, ka vidusšķiras pārstāvis ir vīrietis, sieviete, students, uzņēmējs, latvietis, krievs, liberālis, radikālis, vegāne, mājsaimniece, lasa ilustrētos žurnālus un moderno prozu, diskutē par politiku un ekonomiku, satraucas par ienākumiem un demokrātiju un nevar iedomāties, ka viņa problēmas nav universālas. Eksistenciāli jautājumi veido viņa esamības pamatmelodiju, kurā tikai kā papildmotīvi – tiem, kam to atļauj atelpas brīži skrējienā pēc dienišķās desas un diploma, – ieskanas #pilsoniskāapziņa, #socialtheory un citi #neobligātilielumi.
Kā kontrasta princips atsevišķos teksta fragmentos pavīd arī abu pārējo pasauļu pārstāvji – tie, kas ierāmē vidusšķiru un padara to par masu kultūras, masu domāšanas metaforu. Tomēr, šķiet, nepaļaujoties uz lasītāja domu elastīgumu, autors tekstā ievietojis divas atslēgas uz tā izpratni. Viena no tām rodama trešās daļas pēdējā fragmentā: "Es saprotu, ka manas problēmas nav pirmās pasaules problēmas un manas problēmas nav trešās pasaules problēmas, manas problēmas – tās ir vidusšķiras problēmas. Ieslodzīts starp rīta sastrēgumu un vakara panorāmu, es galvā risinu visas pasaules ētiskās problēmas, bēgļu krīzi, sieviešu tiesības, klimata pārmaiņas." (61. lpp.)
Otra, plašāka atslēga aizņem visu ceturto nodaļu ar mīklaino nosaukumu Bonobo, un to veido samērā izvērsta diskusija starp anonīmiem sarunbiedriem par tēmu "kas īsti ir vidusšķira, un kā to definēt".
Tomēr vai nav tā, ka, novelkot apli, kurā satilpst Kārnegijs un Feierbahs, karakula cepure un dzimummaiņa, konservēta pārtika un sekularizācija, un ieslogot tur deviņdesmit procentus cilvēces, autors pārlieku vienkāršo? No otras puses, ja šis ir paņēmiens, kā piespiest lasītāju izkāpt no komforta zonas (kādu neapšaubāmi nodrošinātu vienots sižets vai vismaz caurviju tēli, apzināts komiskums vai vismaz kāda mierinoša banalitāte) un paskatīties ārpus, kur, kā autors ironiski pārfrāzē slaveno Kanta izteikumu, "virs mums zvaigžņotā debess un vispārējā cilvēktiesību deklarācija", – tad visādā ziņā tas ir veiksmīgs.
Kad šķirsti grāmatiņu, vienubrīd kļūst pat vienaldzīga sava piederība vidusšķirai (varbūt tieši tā ir vidusšķiras pazīme?) ar tās lielo, mazo un vidējo problēmu spektru: patiesībā būtiska ir teksta radītā un tikai ar grūtībām pieņemamā piederības sajūta. Sajūta, kurai gluži dabiski gribas pretoties – kā tad tā, es kā unikāla būtne esmu pieskaitīts kaut kādai tur vidusšķirai, uz kaut ko tādu ir spējīgi tikai politiķi un zinātnieki, – taču vienlaikus tā rada vienu no tām drošības ilūzijām, kuras tik labprāt izsijājam no vispārinošiem tekstiem. Šī grāmata mani pieskaitījusi noteiktam sociālajam apgabalam, tāpat kā Rubeņa un Subača grāmatas mani ieskaitījušas noteiktā garīgā kategorijā; tas ir plašs, es tur drīkstu rosīties, es neesmu vienīgais tāds, esmu darba skudra un sabiedrības mugurkauls, aiz manis Kanta un Raiņa zvaigznes un, protams, cilvēktiesību deklarācija.