Desmitgades nomaina cita citu nemanot, un nu jau arī angļu grupas Muse trīs dalībnieki uzskatāmi par veterāniem, kuri divos gadu desmitos mūsu acu priekšā no festivālu mazo skatuvju un klubiņu iekarotājiem kļuvuši par vienu no pasaules grandiozāko koncertšovu varoņiem. Sākumā viņus apsaukāja par Radiohead kopētājiem, bet viņi no šīs grupas daudzajiem virzieniem uzsēdās uz viena un histēriski to attīstīja, par vēl vieniem favorītiem dēvējot Rage Against the Machine.
Vēlāk Muse albumā Black Holes and Revelations nāca Queen fāze ar daudzbalsīgiem dziedājumiem un flīģeli uz skatuves, hitos Starlight un Uprising pietuvojoties Modern Talking banālajam melodiskumam – ne velti tie abi ar lielām ovācijām tiek sagaidīti koncertos arī tagad. Toreiz tas nostrādāja tik labi, ka Muse kļuva par pirmo britu rokgrupu, kurai pēc Queen izdevies divas reizes pēc kārtas izpārdot milzīgo Vemblija stadionu Londonā.
Vērojot pēdējo Muse koncertu Arēnā Rīgā 12. jūnijā, ir skaidrs, ka grupas koncertturneju mašinērijas teorētiķi līdz beidzamajam sīkumam pārdomā katru detaļu, lai nodrošinātu wow izsaucienus un skeptiskākie viedokļi par šovu tiktu aizkrāsoti ar kaut ko jaunu un iepriekšējā reizē neredzētu. Lūk, albuma Drones turnejā uz 360 grādu skatuves (tā bija skatāma no visām pusēm) oriģinālo sastāvu papildinošie mūziķi starp lidojošajiem objektiem nebija noslēpjami, taču šoreiz radās iespaids, ka viņi atkal muzicē trijatā, atgriezušies pie saknēm, tātad varbūt arī slikto koncerta skaņu (vismaz stāvvietu placī skatuves priekšā) šajā gadījumā varētu attaisnot ar atgriešanos maksimāli tuvu pirmsākumiem.
Beigās tomēr ceturtais mūziķis ar sintezatoru un ģitāru dibenplānā parādās. Pēc koncerta satiktais Māris Žigats no grupas Pienvedēja piedzīvojumi gan saka: dzīvajā spēlēta tikai daļa no skanošā – mūsdienās citādi nevarot, lai jaunā paaudze saprastu. Iespējams, tāpēc mana mīļākā grupa ir The Strokes, kas joprojām visu spēlē tikai dzīvajā. Muse dejotāju/ kaskadieru/piedziedātāju orķestra rokās pat tromboni ir tikai butaforija, kas neskan pat no fonogrammas. Solītā, īpaši uzsvērtā astoņdesmito gadu estētika beigās izrādās milzīga briesmoņa parādīšanās uz skatuves – tam līdzīgu tolaik uz savu albumu vāciņiem lika britu heavy metal zvaigznes Iron Maiden.
Nudien, Muse monstrs ir kā "dzelzs jaunavas" Edijs – arī tā smadzenes dzīvo no gaļas atbrīvotā galvaskausā ar ķiveri, un ar vienīgo kustīgo ekstremitāti tas cenšas noķert kādu no koncerta varoņiem, Iron Maiden gadījumā tas arī izdevās, bet Muse līdera Metjū Belemija cīņa ar briesmoni, tā arī nesākusies, beidzās ar divu ģitāru mešanu tā virzienā – otra ģitāra pat pārlūza, bet Edija līdzinieks dažās sekundēs no skatuves pazuda. Piedodiet, atšķirībā no tikko Prāgā redzētā Tool grupas Muse piedāvātais nav māksla, bet matemātika, kas, protams, arī ir vajadzīga.