Tādu cūceni varētu novēlēt katram producentam – stāsts par baņķieri, kurš aizbēg ar miljoniem un gandrīz pēc divdesmit gadiem (varbūt) atrodas Malaizijas trakomājā, ir pamats kases grāvējam jau pat sižeta līmenī. Un ja vēl filmas režisore ir šī baņķiera meita, kura stāstu risina caur personisko prizmu, – tāda apstākļu sakritība gadās, man šķiet, retāk nekā pilns Saules aptumsums. Turklāt studijas Mistrus Media un režisores Ievas Ozoliņas dokumentālā filma Mans tēvs baņķieris ir aizraujošs trilleris šā vārda visnopietnākajā nozīmē, un spriedzi tam piešķir ne tikai kriminālintriga, kas šķietami tuvojas atrisinājumam, bet arī fakts, ka vairākiem filmas varoņiem tā ir psiholoģiska drāma daudzu gadu garumā, kas neatgriezeniski ietekmējusi un joprojām ietekmē viņu dzīvi.
Milzīgs kā zārks solārijs istabā
Jūtu, ka rakstīt par filmu Mans tēvs baņķieris nebūs viegli – iznāk tāda kā laipošana, jo negribas skatītājam atņemt pusi kaifa, labāk ļaut pašam dzīvot līdzi, piemēram, psiholoģiskajai divkaujai, kurā Ieva joprojām nesaprot, vai satikusi savu tēvu vai pavisam svešu vīrieti. Viņš gan zina, kā ir patiesībā, bet nesaka, jo automātiski jau pirmajā sekundē ieņēmis aizsargpozīciju, kā to laikam māca visās "cietuma universitātēs".
Tomēr labā ziņa ir tā, ka filmā ir daudz citu vērtību, kuras var izbaudīt, abstrahējoties no galvenās intrigas: pirmkārt jau – pašas režisores runātais aizkadra teksts. Tas ir dzīvs un dabisks, ironisks un pašironisks, turklāt precīzi dozē informāciju un iepriekš neko lieku neizpļāpā, jaunus faktus un pavērsienus iepilinot tieši īstajā brīdī. Ievai piemīt laba humora izjūta un spēja tēlaini vizualizēt raksturīgas detaļas, piemēram, 90. gadu sākuma banku reklāmas, kurās "dīvānā uz polārlāča ādas izlaidies bankas prezidents un dvīnes sekretāres ienes kafiju", vai tēva jaunās sievas bezjēdzīgo dzīvi, kurā viņai ir nopirkts arhitektes diploms un autovadītājas tiesības, pašai savs modes nams un "milzīgs kā zārks solārijs istabā".
Te nonākam pie filmas nākamās bagātības – 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma Latvija uzgleznota ļoti piesātināti un taustāmi, ar krāšņām detaļām un bagātīgu faktūru, balstoties plašā arhīvu materiālā. Iespējams, kādam – varbūt pat katram piektajam Latvijas iedzīvotājam – tik daudz esot bijis piekrāpto noguldītāju – būs sāpīgi atsaukt atmiņā tālaika notikumus banku krīzes kulminācijā, jo skaidrs, ka nekādu mierinājumu nesniedz toreizējā premjera Gaiļa prātīgais aicinājums: "Cilvēki, neuztraucieties, banku sistēma nebrūk vienas vai vairāku banku sabrukuma dēļ!" Formāli viņam ir taisnība, tikai ne jau par banku sistēmu tauta uztraucās.
Interesantu papildmateriālu pārdomām pievieno Ievas intervētie liecinieki – tēva skolasbiedrs Vladimirs, kurš uzskatāmi izskaidro finanšu piramīdu bezcerīgo nolemtību, un Bankas Baltija akcionārs Slavinskis, kurš filozofē par tēmu, kāpēc ļaudis zaudējumu spēļu zālē uzskata par normālu parādību, bet tikpat riskantus bankas solījumus par 100% peļņu uztver kā drošu garantiju.
Gredzens ar zirnekli
Visā šajā kaislību mutulī Ievas cilvēciski saprotamā pozīcija ir – nevar taču būt, ka mans tēvs ir bandīts! Te sākas jau minētā psiholoģiskās drāmas teritorija, un Ieva ir tikai viena no vairākiem ģimenes locekļiem, kam notikumu attīstība krietni maina dzīvi ne tikai ārējās izpausmēs, bet arī iekšēji, tā teikt, galvā. Patiesību sakot, pirmais šajā rindā ir pats Boriss Osipovs, kurš padomju laikos komplekso par to, ka nevar vīrieša cienīgi uzturēt ģimeni, tāpēc līdz ar ekonomisko pārmaiņu radītajām peļņas iespējām noraujas no ķēdes, nones pagrabā nepabeigtās disertācijas papīrus un metas skrējienā pēc somām, kas piebāztas ar dolāriem.
Rezultāts ir likumsakarīgs, Ievas sajūtās mīlestība pret tēvu pamazām vēršas kaunā par viņa "šausmīgi neglīto gredzenu ar zirnekli" un visu pārējo jaunbagātnieka anturāžu, savukārt mazajai māsai tēva aiziešana no ģimenes ir "beigu sākums". Vārdu sakot, viss mainās, iekonservējies šķiet vienīgi ārkārtīgi kolorītais tēva "biznesa partneris" čigāns Janka ar muzikanta pseidonīmu Oģinokij volk un gangrēnu kājā, kas tomēr netraucē perināt trakas idejas, kā čigānu tabora aizsegā rakt miljonus Garkalnes mežā.
Neticami lieliskais Janka ir viens no lieciniekiem, kuri vispār piekrituši runāt par šiem senajiem, tomēr dažam joprojām nepatīkamajiem jautājumiem; pēc režisores izteikumiem medijos var spriest, ka daudzi atteikušies, ja ne runāt, tad vismaz parādīties filmā, un tas ir saprotams. Varbūt tāpēc, aiz neapzināta prieka par katru, kurš ļāvies, filmā pat divreiz parādās kaimiņiene suņu dresētāja, katrreiz citā vaļīgā halātiņā, kas tomēr nespēj novērst uzmanību no fakta, ka nekāda vērtīga sakāmā viņai nav, tikai dažas banālas frāzītes par tēmu: "Tā sfēra ir asa, tu saproti?!".
SIA Krokodils
Nujā, un tagad esmu nonākusi pie filmas otrās daļas – mūsdienām, kad saņemta intriģējošā Interpola ziņa no Malaizijas psihiatriskās klīnikas. Lai kā gribētos te sajūsmīgi apcerēt katru smalko niansi sarunās, skatienos, aizkadra tekstā un ironiski parodiskās paralēlēs ar 20 gadu seno pagātni (lieliski nožēlojamā tirgošanās ar četrās daļās sagrieztu pitaiju!), ir jāvaldās, lai ļautu katram pašam to visu pamanīt un novērtēt. Tik vien varu teikt, ka neapturamā un satraucošā vilkme, kas sākas ar Ievas braucienu uz lidostu, neatlaiž līdz pat filmas beigām un nekādi nemazinās brīdī, kad noskaidrojas "ir vai nav tēvs".
Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad filmai vairāki fināli ir nevis tāpēc, ka autori neprot pielikt stāstam punktu, bet tāpēc, ka "dievi smejas". Katru reizi, kad kādam šķiet, ka tagad viss ir skaidrs un tālāk mēs dzīvosim mierīgi, nāk atgādinājums, ka mēs te neko neizlemjam un vajadzība nodibināt SIA Krokodils vēl ir mazākais pārbaudījums, kas dzīvē var gadīties.
Mans tēvs baņķieris
Dokumentālā filma. Latvija. 2015. Režisore Ieva Ozoliņa
Seansi kinoteātrī Splendid Palace
@@@@
Marī
Būta j-kdze