Kad skatītāji ieiet Dailes teātra Kamerzālē, viņiem tiek iedoti lukturīši un, izrādei sākoties, piekodināts, ka tos var lietot, kad katrs uzskata par vajadzīgu. Ņemot vērā Ādama Peka lugas fragmentārismu, lukturīšu izmantošana šķiet teju simboliska – arī tās sižeta lauskas, ko piedāvā izteiktā postdramatiskā teātra koordinātās sarakstītā luga, tiešām ir kā uzzibsnījumi, kas nerada kopainu. Interakcija ar lukturīšiem, ko skatītāji tiešām lieto satumsuma brīžos, palīdz arī cita iemesla dēļ – izklaides nolūkā, jo izrāde drīz kļūst vienmuļa. Taisnības labad jāpiebilst, ka lukturīšu ideja šosezon jau izmantota Gata Šmita izrādē bērniem Īsumā par Visumu. 1. daļa Jaunajā Rīgas teātrī – tiesa, tur nepieciešamība pēc tiem ir vēl mazāka.
Gurdeni reflektējošie jaunieši
Režisors Mārtiņš Eihe izvēlējies materiālu, kas pirmajā brīdī šķiet sasaucamies ar tematiku, kura pirms dažiem gadiem bija ļoti raksturīga Dailes teātra mākslinieciskajam vadītājam Dž. Dž. Džilindžeram. Proti, par izpētes objektiem kļūst cilvēki, kas ar savu rīcību apzināti nostādījuši sevi pret sabiedrību, – šajā gadījumā leģendām apvītie slepkavas un laupītāji Bonija Pārkere un Klaids Berovs, kurus, kā vēsta izrādes programmiņa, FIB aģenti nošāvuši 1934. gada 23. maijā. Kamerluga diviem aktieriem ir lieliska iespēja diviem jauniem māksliniekiem, kuri vēlas nostiprināties Dailes teātra štatā. Tomēr vismaz pirmizrādes sniegums mulsina ar remdenumu. Ir ar prātu izskaitļotas ainas, teksts tiek runāts ar un bez mikrofoniem, taču skatītāja apziņā neveidojas abu ļoti jauno cilvēku pēdējās nakts tēls, kas beidzas ar viņu nāvi.
Ja Peka tekstiem atņem impulsivitāti un izmisīgumu, rodas izrāde, kurā skatītājam pašam jāpiedomā, kāpēc notiek tas, kas notiek. Kāpēc teksti brīžam balansē uz absurda robežas, tad atkal ieslīgst gandrīz sentimentā, kāpēc kādu brīdi liekas, ka visas jūtas abiem jaunajiem cilvēkiem ir burtiski izdegušas, tomēr tad atkal uzšvirkst kaisle. Ja būtu radīta sajūta, ka stūrī iedzīti divi pārguruši, ievainoti zvērēni (un ievainoti abi varoņi patiešām ir), kas drudžaini izdzīvo pēdējās stundas, saprotot, ar ko tas beigsies, izrāde būtu izdevusies. Taču Dailes teātra Kamerzālē stundu un divdesmit minūtes sevi eksponē divi simpātiski, mazliet gurdeni reflektējoši jaunieši. Šo iespaidu neglābj mēģinājumi ieviest kaut ko līdzīgu fiziskā teātra elementiem – piemēram, izrādes sākums veidots kā Bonijas un Klaida cīņa, varoņi vārtās pa avīzēm piesvaidītu grīdu. Vienīgais acīmredzamais rezultāts ir tas, ka abi aktieri pirmās frāzes izsaka gaužām aizelsušies.
Nepārkāptās robežas
Vairākiem agrāk redzētiem Mārtiņa Eihes darbiem piemīt vēlme maksimāli attīrīt vēstījumu no emocijām un risināt stāstu caur intelektuālu refleksiju. Jaudīgā, tomēr režisoriski nelīdzenā izrāde Ugunsgrēki uzrunāja tieši ar lugas sižeta baisumu, kam līdzsvarā režisors forsēja ar izteikti teatrāliem paņēmieniem. Bonijas un Klaida stāsts pats par sevi nav tik jaudīgs, un, attīrīts ne vien no sadzīviskuma, bet arī aktīvas emocionalitātes, tas nespēj pavilkt izrādi.
Interesanti, ka pirms pirmizrādes Dailes teātra mājaslapā publicētajā intervijā Ilmāram Šlāpinam režisors saka: "Realitātē viņi gulēja, kur pagadās, bija neēduši, piedzērušies, netīri, smirdēja. Viņiem nebija iespēju nomainīt apsējus. Bet avīzēs tiražēja fotogrāfijas, kurās viņi stāv, glīti nostājušies pie mašīnas. Un to viņi paši bija sapratuši – ka, lai tiktu avīzēs, ir vajadzīga smuka bildīte." Izrāde faktiski dara to pašu – tiražē smukas bildītes, un sarkanā krāsa, kas nepārprotami domāta kā asociācija ar noslepkavoto cilvēku asinīm, tā arī paliek sarkana krāsa.
Jaunieši ir fotogēniski, viņus eksponē jau no pirmā brīža, kad skatītājs ienāk telpā, bet viņi, izsakoties ne tik daudz tiešā, cik pārnestā nozīmē, "nesmird". Viņu nervi nav nokaitēti. Viņi glīti atskaņo ērmīgu mūziku uz deformētām klavierēm, dzied ne mazāk ērmīgu vokālu skaņdarbu, kas varētu nozīmēt nobīdes varoņu psihē, taču jau minētajā intervijā lasām, ka režisors vēlējies citēt tos, kuri ir robežpārkāpēji mākslā. Paradoksālā kārtā, risinot robežpārkāpēju tēmu, režisors izrādē nekādas robežas nepārkāpj. Mārtiņš Upenieks ir ar lielāku skatuves pieredzi un jau zināmiem mačo štampiem, kurus izspēlē vieglā pašironijā. Lelde Dreimane ir skatuviski pievilcīga, taču brīžiem viņai pietrūkst precizitātes tēla atklāsmē.
Monologi tumsā
Dramaturgs lugu strukturē teju tematiski, pa vidu ieviešot tā dēvētās pārbīdes, kurās varoņi runā monologus. Tieši tajos viņi ataino pēdējos dzīves brīžus. Taču, risinot šos monologus tumsā, kurā tie skatītāji, kuri vēlas, darbojas ar lukturīšiem, režisors mazina teksta precizitāti un iedarbību, novirzot uzmanību uz to, kurš gaismas stars ko izgaismo. Pamatteksts, ja to tā dēvējam, izceļ atsevišķus Bonijas un Klaida partnerības aspektus, ieskaitot abpusējo pagurumu un faktisko attiecību galu. Viņi ir kopā tāpēc, ka vairs nevar būt atsevišķi, taču jūtu, ja tādas ir bijušas, vairs nav. Šī līnija līdztekus abu jauno slepkavu naivuma motīvam ir viena no būtiskākajām lugā.
Viņiem gribas ticēt, ka ir centušies darīt labu un "tur, augšā" viņus uztvers kā labus cilvēkus. Klaids deklarē, ka viņi aplaupa bagātos, un Bonija izbrīnīti pārjautā – vai mēs to darām? Viņus nodarbina jautājums, vai pēc nāves kapā viņi būs kopā. Viņi brīnās, ka prese pieraksta viņiem noziegumus, kurus viņi nav pastrādājuši. Viņi spēlē spēles ar iztēlošanos, kāds dzīvnieks vai putns kurš gribētu būt. Viņi ir jauni, un viņiem nav nākotnes. Izrādē attiecības ir ieskicētas, bet nolemtības sajūtas, kas iespiestos skatītāja apziņā metafiziskā līmenī, nav. Beigu risinājums, abiem iekarinoties uz stieņa ar galvu uz leju, drīzāk ir dekoratīvs nekā jēgpilns.
Bonija un Klaids
Režisors Mārtiņš Eihe
Dailes teātra Kamerzālē 22.V plkst. 15, 26.V plkst. 19