Izrādes Ciniķi recenzija. Ciniķu apokalipse à la jazz*

Cik interesanti komentāri. Liek padomāt, kāpēc kritiķiem vispār vēl ir vēlēšanās kaut ko rakstīt. Par to tikpat kā neko nemaksā, bet prasības pret viņiem milzīgas. Gan lai uz ārzemju teātriem regulāri brauc (par savu naudu), gan lai jaunākās teorijas izlasa (pasūtot no amazon.com, atkal pa savu naudu). Gan lai visas Latvijas izrādes apmeklē, vēlams, pa divām reizēm. Gan lai recenzijā iegulda vismaz nedēļu darba. Gan lai ir pacietīgi, ja viņus pēc tam lamā. Sak, ja jau paši kritizē, lai uzņem kritiku arī paši. Bet pēc skandalozā pētījuma par kultūras medijiem iznāk, ka par recenziju maksā 20-40 eiro. Protams, neviens nespiež ar to nodarboties. Kaut kāds iemesls ir, kāpēc viņi to joprojām dara. Kaut kādas minimālas grantu un braucienu programmas, apmēram diviem braucieniem uz personu, jau arī ir. Tomēr man gribētos nostāties kritiķu aizstāvja pozā, jo manuprāt, tas ir entuziastisks misionāru darbs un priekš tāda ļoti ok līmenī.

Izskatās, ka krīze ir sasniegusi arī teātra kritiķus - teātra recenzijas beidzamajā laikā kļūst arvien plakanākas un pelēcīgākas. Labi, ka satikos ar šo tekstu tad, kad izrāde jau redzēta, pieredzēta un sadzirdēta. Tā vien rādās, ka esmu bijusi citos Nastavševa Ciniķos. Krietni labākos nekā recenzijas autore. Man ir paveicies :) P.S. Recenzijas (ne tikai par teātri) jālasa pēc izrādes; lai nezūd paša personīgais jaunatklāsmes prieks