Dažas reizes parādīta jau rudenī Majoru Kultūras centrā, Gaļinas Poļiščukas izrāde Dzīvības kvota šopavasar ieguvusi Rīgas "pierakstu" un vismaz divas reizes skatāma Dailes teātra Mazajā zālē. Iestudējuma galvenais mērķis, šķiet, ir bijis atmaskot Eiropas liekulību, neuzņemot visus bēgļus, kaut gan Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kas izrādē tiek citēta, to paredz.
Izrādi analizējot, gribas nodalīt politisko aspektu no mākslinieciskā, lai tie viens otram netraucētu, jo agresivitātē, ar kādu režisore vaino Eiropu, taču nav vainīgs galvenās lomas tēlotājs Andris Bulis, kura galvā uzmaukta parūka ar drediem. Nevar arī ignorēt faktu, ka mākslinieciskās ieceres oriģinalitāti kompromitē neprecīzais, brīžiem pat paviršais tehniskais izpildījums.
Skaistulis un briesmone
Žanrs – reportāža. Tik lakonisks uzraksts redzams zem izrādes nosaukuma. Pieminēts arī literārais avots, tiesa, tik klamzīgā valodā, ka gribas to citēt pilnībā: "Pēc Dienvidāfrikas lugas Athol Fugard, John Kani, Winston Ntshona SIZWE BANSI IS DEAD motīviem." No minētajiem trim autoriem Latvijā pazīstams ir Atols Fugards, kura lugas iestudētas Dailes teātrī, Valmierā un Daugavpilī. Par dramaturgu un lugu izsmeļoši rakstījusi Silvija Radzobe portālā satori.lv jau oktobrī, tāpēc pieminēšu pavisam īsi, ka darbs sarakstīts 1972. gadā un veltīts aparteīda problēmām Dienvidāfrikas Republikā. Tagad sižets par cilvēku, kurš sevi legalizēt spēj tikai ar svešu pasi, tātad faktiski zagtu identitāti, pārnests uz mūsdienu Eiropu un bēgļiem no vārdā nenosauktas valsts, turklāt krietni papildināts. Taču, veicot šo pārnesumu, nav ņemta vērā kāda detaļa – iespējams, 1972. gadā pietika tikai ar pasi, lai uzdotos par kādu citu, bet pašā izrādē tiek rādīts, ka galvenajam varonim noņem arī pirkstu nospiedumus. Tātad stāsts zaudē vismaz daļu ticamības.
Izrādei par sliktu nāk tās apzinātā nekonkrētība. Izplūdinot konkrētu valstu aprises un lielākoties dodot mājienus, nekāda izrāde – reportāža nesanāk, jo nav, no kurienes reportēt. Pat, ja viena no diviem "dzīvajiem" varoņiem (par tiem citiem vēlāk) ir reportiere. Izrādē izvēlētas atšķirīgas vēstījuma formas. Ir varoņa monologi, kurus ierakstījis galvenās lomas atveidotājs Andris Bulis un kuru atskaņošanas laikā aktieris vairāk vai mazāk ilustrē tekstu ar darbībām. Ir dialogi starp bēgli un reportieri, kuri notiek abpusēji sliktā angļu valodā un kurus diemžēl ārkārtīgi aptuveni tulko Zane Aļļēna. Un ir vēl vesela personu grupa, kas ir virtuāla, – viņu videoattēlus projicē uz kartona gabaliem, kas izveidoti kā cilvēku kontūras. Arī šo cilvēku teiktais tiek tulkots.
Bēglis ierodas ar sievu un četriem bērniem, vispirms nokļūst vietā, ko pats dēvē par Mīlestības salu (grūti saprast, vai ar to domāta Lesbas sala Grieķijā vai kāda cita patvēruma meklētāju nometne). Tad ir pārrāvums, kas netiek izskaidrots, un viņš jau ir kontinentā un cenšas nokļūt Diseldorfā – šī ir faktiski vienīgā konkrēti nosauktā pilsēta. Sieva ar bērniem aizbrauc, bet Andra Buļa varonis divu policistu dēļ paliek un nonāk kārtējā nometnē. Un tur uzrodas rietumnieciskā reportiere.
Režisore rūpējas par kontrastu starp jauko bēgli, kuru, kā var saprast, pazemo jebkas, arī nepieciešamība fotografēties dokumentiem, un izcili dumjo, aroganto žurnālisti. Laumai Balodei, īstenojot Gaļinas Poļiščukas ieceri, jādemonstrē sava pārākuma apziņa, augstprātība un neiedomājama aprobežotība. Kad apjukušais bēglis, kurš mazgā zeķes, iedod viņai sveicienam slapju roku, meiča pretīgumā saraujas un steidz dezinficēt rokas ar īpašu līdzekli. Savukārt, kad vīrietis palepojas ar saviem četriem bērniem, meiča skaļi izsaka komentāru par mazattīstīto tautu lielo bērnu skaitu. Pašai viņai bērnu nav, par to viņa paziņo, stulbi ķiķinot. Grūti pateikt, vai režisore šādi atriebjas kādai konkrētai žurnālistei, kas viņai nodarījusi pāri, taču ir pilnīgi neiedomājami, ka kaut kas tāds būtu iespējams dzīvē, jo uz karstajiem punktiem neviena redakcija idiotus parasti nesūta.
Taču vēlāk situācija mainās un starp abiem tik atšķirīgajiem cilvēkiem izveidojas ja ne īsts mīlestības, tad vismaz simpātiju stāsts. Un izrādās, ka meiča nebūt nav aukstasinīga sterva, bet līdzi just spējīgs cilvēks. Atklājas, ka simpātiskais bēglis ir gatavs atteikties no nezināmā vietā esošās ģimenes un vienlaikus mēdz nostalģiski vērot ārvalstu televīzijas kanālus cerībā ieraudzīt tur pazīstamu seju.
Runājošais kartons
Izrāde sižetiski lūst vairākās daļās. Vispirms ir stāsts, kā galvenais varonis nonāk bēgļu nometnē, tad viņa it kā atmiņas par necilvēcīgajiem apstākļiem zivju rūpnīcā, kas pieder kādam amerikānim. Pirms tam gan Andra Buļa varonis vairākkārt uzsver, ka viņš braukājis ar mazu kuterīti un tādā veidā pelnījis iztiku. Taču rūpnīcas stāsts pats par sevi ir krietni interesantāks nekā norises pirms tam, tikai tas būtu atsevišķa publicistiska darba temats, pievienojot kaut vai kāda latvieša piedzīvoto Britu salās – lai atceramies kaut vai Goda teātra izrādi Dērbijas vergi Viestura Roziņa režijā. Pašlaik šis stāsts izkrīt ārpus konteksta. Otrajā cēlienā sižets aizvirzās uz citu pusi – bēglis un žurnāliste atrod līķi lielā, melnā atkritumu tvertnē, kuras klātbūtne uz skatuves var tikt uztverta arī zināmā mērā kā simbols, īpaši vēl kombinācijā ar tukšām PET pudelēm, ar kurām piesvaidīta skatuves priekšpuse. Tvertnē, kad to sagāž uz sāna, var arī labi paslēpties lietus laikā.
Izrādes klupšanas akmens ir ne vien haotiski salipinātais dramaturģiskais materiāls, bet arī uzveduma tehniskā realizācija. Gaļinai Poļiščukai nenākas pirmo reizi saskarties ar to, ka izdomātie tehnoloģiskie risinājumi nedarbojas precīzi – savulaik ar līdzīgām problēmām sirga arī izrāde Zālamana pēdējā mīla. Izrādē Dzīvības kvota nevajadzīgu komiku rada gan neprecīzi novietotie cilvēku kartona silueti, kuriem "jāatdzīvojas" ar videoprojekciju palīdzību, gan pauzes, kas rodas, kad dzīvs aktieris tekstu pasaka ātrāk nekā viņa kartona sarunas biedrs. Tādējādi asprātīgais efekts, nepietiekami kvalitatīvi īstenots, pārvēršas defektā. Otra nepārvarēta problēma ir tulkojums, ko lasa mikrofonā. Kad Andra Buļa varonis runā neeksistējošā valodā, tas netraucē, bet, ja aktieri angliski saka vienu, taču tulkojums vēsta ko citu vai arī daļa teksta paliek netulkota vispār, rodas paviršības sajūta. Grūti saprast, vai vaina tajā, ka aktieri improvizē, bet tulkojuma lasītājai Zanei Aļļēnai, iespējams, jāturas pie strikta teksta, taču šī nesaderība un arī nepieciešamība nemitīgi dalīt uzmanību padara vairākas ainas grūti skatāmas.
"Mums ir tiesības!" sauc galvenais varonis un draud sadedzināties izrādes pirmajā cēlienā. Otrajā viņš šīs tiesības īsteno ne gluži likumīgā, bet vienīgajā iespējamā veidā ar svešu vārdu. Viņš paliek Eiropā un ierodas kādā nezināmā valstī, kur iemācās frāzi "man patīk dziesmu svētki". Bet par to jau vajadzētu iestudēt vēl kādu stāstu. Iespējams, rūpīgāk veidotu un bez iepriekš zināmām atbildēm.
šaubas
latvietis