Rēzijas Kalniņas izvēle Dailes teātra kamerzālē iestudēt Lotes Fēkemansas lugu Inde visdrīzāk ir dziļi personisku motīvu vadīta – no Liepājas uzaicinātā aktrise Inese Kučinska gan runas intonācijās, gan plastikā ir ļoti līdzīga pašai Rēzijai Kalniņai, kura sākotnēji bija minēta arī kā otra Viņas lomas atveidotāja, bet šobrīd programmiņā nav manāma.
Režisori acīmredzami interesējis sievietes un vīrieša attiecību sarežģījumu stāsts, kurā aprautu sarunu veidā, taustīdamies viens otram pretī, savulaik šķīrušies cilvēki nonāk arī pie nepārkāptā šķēršļa – kopīgā bērna nāves. Taču, kamēr šī taustīšanās notiek, skatītājs jūtas kā sarunas novērotājs, un šī saruna nav domāta svešām acīm, respektīvi, ir kaut kāds šī izjukušā pāra kopējās pieredzes slānis, kurš skatītājam nav zināms un kura aprises vēl krietni pēc izrādes sākuma ir ārkārtīgi neskaidras, tāpēc dialogi šķiet norisināmies šifrētā valodā, un šī šifra atslēgas skatītājam nav.
Tādējādi luga prasa no skatītāja lielu koncentrēšanos, viņam pa gabaliņam jāmēģina salikt ja ne kopainu, tad vismaz sižeta līniju, kas ļautu saprast, kādas īsti ir abu varoņu attiecības. Iespējams, vēloties paplašināt varoņu attiecību spektru, režisore pārcēlusi darbību no kapličas aulas uz kaut ko līdzīgu viesu namam ar pusapaļiem logiem un koka dēlīšiem apsistām sienām, savukārt aktieru apģērbtības pakāpe izrādes sākumā liek domāt, ka viņu varoņi tikko izkāpuši no gultas pēc kopā pavadītas nakts, lai gan lugā viņi sastopas absolūti cita, turklāt ļoti konkrēta un nebūt ne romantiska iemesla dēļ – ir paredzēta 200 kapavietu pārbedīšana, un starp tām ir arī pāra kopīgā dēla kaps. Mainot situāciju, mainās arī varoņu uzvedība, un viņiem vismaz formāli rodas iemesls pārģērbties, dodot iespēju parādīt jaunās kostīmu mākslinieces Ramonas Lazdas veikumu galvenokārt melnbaltā krāsu risinājumā.
Šķiet, līdz ar darbības vietas transformāciju mainās arī varoņu attiecības, tās kļūst mazāk konkrētas, īpaši sākumā, kad izravētas jebkādas norādes uz abu satikšanās formālo iemeslu pēc deviņu gadu atšķirtības. Taču anonīmajam scenogrāfam, kura vārds izrādes programmiņā nav nosaukts, ir bijušas ambīcijas uz dekoratīvu simbolismu, ne bez režisores ziņas ieviešot gan īstus akmeņus, gan samērā lielus akmeņu formas spilvenus, no kuriem daļa salikti tādos kā plauktiņos zem logiem un – lai bise, kas pie sienas, noteikti izšautu – beigās no savām vietām tiek rūpīgi izvandīti ārā. Akmeņi tiek izmantoti, lai pastiprinātu varoņu pārdzīvojumus, taču ieceres realizācija ir butaforiska.
Metaforiskais teātris ir mīnu lauks, kurā viegli kļūt bezgaumīgam, savukārt videoprojekcijā uzzīmēts lietus, spuldzīšu virtenes virs varoņu galvām, gaisma, kas spīd cauri sienas dēlīšiem, un gaismu spēles logu ailēs kombinācijā ar spilvenakmeņiem rada vidi, kurā patiesas varoņu attiecības nav iespējamas. Ja man būtu lemts izvēlēties, es balsotu par oriģinālā piedāvāto kapliču, kas arī ir gana jaudīga metafora cilvēku attiecību bojāejai pirms deviņiem gadiem.
Inese Kučinska un Ģirts Ķesteris ir ļāvušies režisores iecerei un darbojas saskaņā ar to pēc labākās sirdsapziņas. Viņi, cik ļauj teksts un situācija, cenšas izveidot raksturus, kuru būtiskākā iezīme ir trauslums, ievainojamība, izmisīgas alkas atgriezties vienam pie otra un nespēja šādu soli spert. Tomēr, ja sākotnējai situācijai atņem autores dotos nosacījumus, varoņu dialogi pārvēršas tukšvārdīgās tirādēs un tikai beigās, kad skatītājam kļūst skaidrs, kāds pagātnes notikums ir ietekmējis abu šķiršanos, ir iespējams kaut nedaudz censties šos cilvēkus izprast. To, ka viņi vēlas un tomēr nespēj sarunāties, skatītājs saprot ātri, pārējo laiku pacietīgi gaidot, vai būs kāds pavērsiens. Un, kā jau minēju, vēro, cik precīzi Inese Kučinska atveido Rēziju Kalniņu, ja viņa spēlētu Viņu.
Izrādē ir vēl kāda teju rituāla darbība – lugā pieminētie puķu sīpoli tiek iedēstīti. Šo metaforu var lasīt vismaz divējādi – kā noformētu kapavietu tiešā un pārnestā nozīmē, pieliekot punktu pagātnei, vai arī kā cerību, ka varētu uzplaukt kaut kas jauns – kopā vai atsevišķi. Katrā ziņā ziedi ir gaišāks simbols par akmeņiem. Tie dod cerības uz rētu sadzīšanu.