Oktobra sākumā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris aicināja viesus uz savas 130. jubilejas svinībām, kurās tika parādīta Igora Koņajeva iestudētā Mihaila Bulgakova luga Svētuļu jūgs/Moljērs, kas pārdēvēta par Kunga komediantu, kā arī videofilma par teātra vēsturi.
M. Bulgakova lugas (1929) centrā ir divas galvenās tēmas – aktieru brālība ar visu cildeno un zemisko, kas tajā (cilvēciskā un profesionālā saliedētība mākslas interešu vārdā, kā arī greizsirdība un skaudība pret veiksmīgākajiem), un – mākslinieka atkarība no varas. Taču vienlīdz spilgti izcelt paralēlos sižetus līdz šim izdevies tikai Ādolfam Šapiro 1978. gadā Drāmas teātrī, kaut arī Moljērs ir Latvijā visbiežāk iestudētā M. Bulgakova luga – I. Koņajeva inscenējums ir jau piektais. Pirmais tās uzvedums notika Krievu teātrī tālajā 1933. gadā, faktiski tā bija pirātiski iegūtās lugas pasaules pirmizrāde, jo Konstantīna Staņislavska iestudējums dienasgaismu Maskavas Dailes teātrī ieraudzīja tikai 1936. gadā. Lai notušētu nelikumīgi iegūtās lugas publiskošanu, teātris mainīja nosaukumu, pārdēvējot to par Kunga komediantiem. 2013. gadā Krievu teātris, atsaucoties uz kādu M. Bulgakova vēstuli, kuras publikācijas avots netiek uzrādīts, komediantus nomainījis ar vienskaitli.
Bez saiknes ar mūsdienām
Neiespējami pateikt, kādēļ Kunga komediants iestudēts – tam nav nekādas sasaistes ar mūsdienām. Varbūt I. Koņajeva inscenējums ir eksperiments – mēģinājums restaurēt XVII gadsimta franču teātri, precīzāk, režisora priekšstatus par to. Uz skatuves XVII gadsimta galma komponistu mūzikas pavadījumā paātrināti skraidelē Moljēra trupas aktieri un arī viņš pats Igora Čerņavska atveidojumā – viņi izteiksmīgi žestikulē, respektīvi, plātās ar rokām, krīt, saskrienas, samāksloti smaidīdami (komēdijas trupa taču!), ber tekstu, kurā neviens neklausās. Moljērs īgnas aukles intonācijās velti cenšas šo histērisko haosu savaldīt, līdz atkrīt krēslā un, sviedriem pārplūdis, norauj parūku. Viņš aiz pārpūles, šķiet, patiesi ir netālu no infarkta – tikai nav saprotams, kurš no viņiem – Moljērs vai aktieris, kurš to spēlē. Tā kā visi I. Čerņavska centieni – vismaz pirmizrādē – bija koncentrēti, lai izrādi izvilktu līdz galam, aktierim nepietika ne spēka, ne prasmes radīt kaut jel kādu priekšstatu par Moljēra personību, kur nu vēl par viņa drāmu, kas saistīta ar Tartifa aizliegšanu un sievas Armandas neuzticību. Luija XIV un Moljēra slavenie divskati aizritēja formāli. Zelta kamzolī tērptajam Jakova Rafalsona karalim nebija ko darīt – Moljērs viņu ne redzēja, ne dzirdēja. Talantīgais aktieris, Krievu teātra zvaigzne, kas bieži ar savu personības enerģētiku un skatuvisko šarmu vien glābis viduvējus iestudējumus, tika nostādīts pagalam neizdevīgā situācijā, kuru centās glābt, Moljēra motoriskajai uzvilktībai likdams pretī uzsvērti demonstratīvu mieru. Taču nomierināt kolēģi neizdevās, un karaļa palēninātā skatuviskā eksistence pārvērtās par vienmuļu nedzīvu masku, aiz kuras dzīvu reakciju dzirksteles pavīdēja reti. Pat ja režisora rīcībā būtu jaudīgāka trupa, diez vai "strādātu" nepārprotamais pieņēmums, ka XVII gadsimta cilvēki, salīdzinot ar mums, bija tik vienkāršas, caurredzami primitīvas būtnes. Vienīgie aktieri, kuri rada interesi par savu tēlu, jo viņiem domu ir vairāk nekā vārdu, ir Leonīds Lencs (de Šarons) un Ludmila Golubeva (Moljēra aukle).
Iespējams, par vienīgo izrādes aktualitāti var uzskatīt neglaimojošo (jauši vai nejauši radušos?) Moljēra trupas portretējumu, kurš kaut kādā mērā varbūt atspoguļo problēmas mūsdienu teātrī ar noplicinātu aktierkolektīvu. To veido drūmas matronas (Gaļinas Rosijskas Madlēna Bežāra), bezpersoniskas bezvecuma sievietes (Tamāras Sudņikas Marieta Rivāla), gados jaunas vīrieškārtas būtnes bez smadzenēm (Ivana Kločko Muarons), seksuāli pievilcīgas un ciniski nekaunīgas "mauciņas" (dotā uzdevuma kontekstā cienījams Natālijas Živecas darbs Armandas lomā). Tādus "spēkus" patiesi grūti savākt, kur nu vēl iedvesmot radošam darbam.
Kā "pievienoja" un "atbrīvoja"
Otrajā vakara daļā parādītā videofilma toties par tās radītāju personisko ieinteresētību un konsekvento attieksmi pret pasauli nelika šaubīties. Redzējām daudzus vērtīgus kinohroniku kadrus ar māksliniekiem, kuri savā laikā radījuši Krievu teātra slavu, piemēram, Rūdolfu Ungernu, Mihailu Čehovu, Juriju Jurovski, Veru Baļunu. Izbrīnu gan raisīja mazā metrāža, kas bija atvēlēta Arkādijam Kacam – režisoram, kurš teātri vadīja gadsimta ceturksni, padarīdams to par vienu no pašiem spilgtākajiem Latvijas teātriem. Pilnībā tika ignorēti A. Kaca talantīgie aktieri Vladimirs Sigovs, Aleksandrs Bojarskis, Raina Praudiņa, kuru spēles dēļ A. Kaca izrādēs teātri 70. un 80. gados apmeklēja daudzi latviešu skatītāji. Toties par teātra pašreizējā direktora Eduarda Cehovala nozīmi skatītājiem nenācās šaubīties – par to runāja izteiksmīgie kadri ar saimnieku pie rakstāmgalda un kārtojot teātra rekonstrukcijas lietas. Lai arī subjektīvi montēto, tomēr saistošo radošo personību videogaleriju dažkārt smieklīgu pada rīja nejēdzīgie titri kroplā latviešu valodā, kuros, piemēram, lasījām, ka XX gs. sākumā Rīgā ieradies dramaturgs M. Gorkovs (domāts Gorkijs), ka panākumi bijuši lugai Nelaime no prāta (A. Gribojedova lugu latviski tulko Gudra cilvēka nelaime), ka sākumā teātris strādājis kā paiju (paju) sabiedrība un tā tālāk. Arī M. Čehova Krievu teātra izrāžu programmu latviskā daļa regulāri ir kļūdu pārpilna. Šai ziņā Kunga komediants nav izņēmums. Te cita starpā rakstīts, ka M. Bulgakovam ir luga Turbīnu dienas (īstenībā Turbinu dienas, jo lugas varoņi ir Turbini, nevis turbīnas), ka dramaturgs sacerējis drāmu Batums (patiesībā lugu sauc Batumi, jo tās virsraksts apzīmē pilsētu, nevis uzvārdu).
Videofilmā lielu vietu aizņēma Latvijas vēstures traktējums. Aizkadra komentāri vēstīja, ka 1940. gadā Latvija tika pievienota PSRS un ka 1944. gada 13. oktobrī padomju armija atbrīvoja Rīgu. Pieminot teātra simtgades svinības, tika rādīta Oktobra svētku parāde ar tankiem Daugavmalā, Latvijas Komunistiskās partijas sekretāriem tribīnēs un PSKP CK vadoņu sejām plakātos, ko stiepa tautumeitas. Atmodas tēla traktējums visnepārprotamāk pauda filmas veidotāju politiskās simpātijas: skanot dziesmas Dzimtā valoda fragmentam, tika translēta nakts apšaude Bastejkalnā ar trasējošām lodēm... Nebija šaubu, ar ko tiek vienādoti nenoskaidrotie traģiskās nakts apšaudes slepkavas. Filmas veidotāju brigāde ir plaša – no tās atmiņa fiksēja vien I. Koņajevu un L. Lencu. Gan filma, gan vērojumi dažās izrādēs, piemēram, Tango ar Stroku, kurā publika ar kvēliem aplausiem sveic ainas ar padomju armijas virsnieku un pionieru, kā arī PSRS kultūras ministres Jekaterinas Furcevas parādīšanos, liecina, ka eksistējam paralēlās pasaulēs. Ka Rīgas Krievu teātris un liela daļa tā publikas dzīvo nostalģijā pēc padomju režīma un ir atturīga, lai neteiktu vairāk, pret neatkarīgās Latvijas realitāti. Kamēr daudzos no mums sašutumu raisa PBK raidījums Cilvēks un likums, kas tendenciozi izkropļo Lietuvas vēsturi, līdzīgas lietas notiek pašu mājās, vienīgā atšķirība – uzrunāto loks šaurāks.
Kunga komediants **
M. Čehova Rīgas Krievu teātrī