Latvijas teātru interese par izcilu vai vismaz ar kaut ko ievērības cienīgu personību biogrāfiju atveidi uz skatuves ir pastāvīga un stabila. Šīs sezonas sākumā Liepājā uzdzirksteļoja Piafa, Nacionālais teātris no aizmirstības izvilka pasaules sliktāko dziedātāju Florensu Fosteri Dženkinsu (izrādē Žilbinoši!), Dailes teātrī cieš četras Pikaso sievietes, Dirty Deal Teatro iestudēja Marinu Cvetajevu. Pat opera pievērsās biogrāfiskajam žanram Kristapa Pētersona opusā Mihails un Mihails spēlē šahu. Un kur tad vēl Jāņa Lūsēna megaprojekts Meierovics!
Vajadzīga par katru cenu
Šajā raibajā kompānijā pašās sezonas beigās ielauzusies arī Nacionālā teātra izrāde MarLenī, Aktieru zālē kopā savedot izcilo aktrisi Marlēni Dītrihu un arīdzan izcilo, bet biogrāfiju ar brūniem traipiem (sadarbība ar Hitlera režīmu) sasmērējušo kinorežisori Leniju Rīfenštāli. Drosmīgi, ņemot vērā, ka lielformāta izrāde par Marlēni Dītrihu Dailes teātrī tika rādīta pirms dažiem gadiem (pirmizrāde 2011. gada novembrī). Taču, MarLenī noskatoties, ir skaidrs, ka Jāņa Mūrnieka iestudējums ir no pavisam citas operas un ne grib, ne arī spētu jebkādā veidā atdarināt lielinscenējumu, kas gan nebija veiksme ne Dailes teātra, ne Rēzijas Kalniņas biogrāfijā.
Vācu dramaturģes Teas Dornas 2000. gadā sacerētā luga MarLenī nav šedevrs, tajā ir diezgan šabloniska pieeja biogrāfisku lugu struktūrai – ierodas persona no malas, kas atsauc atmiņā galvenās varones dzīves gājuma faktus. Šajā gadījumā katalizatora loma gan nav neitrālam personāžam, bet Lenijai Rīfenštālei, kuras sarežģītā biogrāfija ir atsevišķa stāsta vērta. Pieļauju, ka vācu valodas vidē skatītāju uztverē Marlēne un Lenija ir vienlīdz pazīstamas, spilgtas, pretrunīgas un interesantas.
Pie mums informācijas apjoms par Dītrihu tomēr ir lielāks, gluži loģiski mēs vismaz kā vizuālu parādību Marlēni atpazīstam, pat ja neesam pilnībā skatījušies viņas filmas. Daudzi ir dzirdējuši viņas iedziedātās dziesmas. Savukārt Rīfenštāle kā personība lielai daļai skatītāju ir vārda un uzvārda zināšanas līmenī. Vai mēs zinām, kā viņa izskatās? Vai esam redzējuši viņas leģendāro filmu par 1936. gada Berlīnes olimpiādi? Rīfenštāle bija arī aktrise un filmējās. Lugā – īpaši sākumā – Lenija ir notikumu stūmēja un virzītāja, un Marlēnei atliek tikai reaģēt – noliedzoši vai atbalstoši. Lenijai, lai atgrieztos filmēšanas laukumā, ir vajadzīga Marlēne. Vajadzīga par katru cenu, jo citādi viņai filmēt neļaus, tāpat kā nav ļāvuši jau 50 gadu.
Attieksme pret dzīvi un vīriešiem
Lāsmas Kugrēnas uzdevums ir reizē vieglāks un tomēr grūtāks nekā Lolitai Caukai Marlēnes lomā. No vienas puses, skatītājs diez vai gaida vizuālu līdzību ar personu, kuru, visticamāk, nav redzējis fotogrāfijās, aktrise var būt samērā brīva no priekšstatiem un veidot Lenijas lomu tā, kā pati to izprot. Tomēr viņas cīņa par skatītāju uzmanību un līdzpārdzīvojumu ir sīvāka, jo publikas acis tomēr, tomēr vairāk griežas uz Marlēni, īpaši tad, kad viņa no sagrabējušas, knapi čāpojošas večiņas pārtop dīvā.
Ja gribētu skatuves patiesību maksimāli pietuvināt dzīves patiesībai, kaut pati situācija ir izdomāta, darbība acīmredzot varētu notikt Marlēnes nāves – 1992. – gadā, kad Lenijai bija jau deviņdesmit. Laimīgā kārtā Lāsma Kugrēna necenšas savu varoni rādīt šādā vecumā. Viņas Lenija joprojām ir enerģiska, dinamiska, gatava rāpties pa balkoniem, lai sasniegtu mērķi. Salīdzinājumā neizdevīgs aktrises uzdevums ir arī tāpēc, ka Lenijai izrādes gaitā nav paredzēts būtiski mainīties. Savukārt tas, kas notiek ar Lolitas Caukas Marlēni, ir salīdzināms ar tauriņa izlidošanu no kūniņas.
Izrādes sākumā Marlēne knapi kustas. Viņa dzīvo pustumsā, ielien zem melna baldahīna kā alā (vai ietinas kokonā). Ierodoties Lenijai, scenogrāfes Elīnas Miltas organizētā tumsas pasaule pamazām klīst – melnie palagi un mēbeļu pārsegi pazūd, atklājot fotogrāfijas pie sienām un pašu Marlēni lielajā gultā, kurā no palagu un segu slēptuvēm uz burvja mājienu uzrodas gan afrikāņu lellīte, gan katliņš ar kāpostiem. Muzikālo noformējumu saviem atmiņu stāstiem Marlēne režisē pati, darbodamās ar pulti, tiesa, mūzikas izrādē nav pārāk daudz, tā ieskanas un drīz aizvirzās fonā.
Skatītājam jau no paša sākuma ir skaidrs, ka Dītriha piekritīs filmēties, un skaidrs ir arī tas, ka tādu vai citādu iemeslu dēļ tas tomēr nenotiks. Skatīties abu aktrišu saspēli ir aizraujoši, jo vārdu cīņā tiek izspēlēta abu varoņu attieksme pret dzīvi, vīriešiem, karu. Skatītājs var minēt, cik lielā mērā Dītriha un Rīfenštāle katrā brīdī ir patiesas. Piemēram, Marlēnei karš ir lielisks piedzīvojums, jo viņa uzstājas karavīriem, kuri viņu dievina. Rīfenštālei karš ir nebeidzamas šausmas – fiksējot notiekošo, viņai nav ne mazāko ilūziju. Visdrīzāk sakritības dēļ paralēli MarLenī Nacionālā teātra Lielajā zālē rāda mūziklu Kabarē, kurā redzama hitlerisma izplešanās Vācijas sabiedrībā. Dītrihas un Rīfenštāles dialogos Hitlers parādās kā tāla pagātne – aktrises ienīsts, režisores dievināts. Lenija nenoliedz, ka bijusi Hitlera personības varā. Un par to dārgi samaksājusi.
Dāmas ir iemīļojušas savas varones
Dialogam pamazām attīstoties, Marlēne nolemj saposties, lai Lenija varētu viņu nofilmēt. Kad Lolitas Caukas sirmā dīva iznāk no aizslietņa, aiz kura pārģērbusies un nogrimējusies, patiesi aizraujas elpa. Protams, viņa nav kļuvusi par jaunu meiteni, taču, nostājoties blakus sienai ar īstās Dītrihas fotogrāfijām, izrādes Marlēne mūs pārliecina, ka tā patiešām ir viņa. Mainījusies gaita un skatiens. Taurenis izlido no kūniņas, visus apbur un – mirst.
Izrādi iestudējis jaunais režisors Lāsmas Kugrēnas dēls Jānis Mūrnieks, kurš publikai jau paspējis atrādīt arī savu mācību darbu Divi brāļi, tomēr pagaidām viņš ir pašā ceļa sākumā. Sadarbībā ar abām aktrisēm režisora roka ir bijusi maiga, tas rada aizdomas, ka viņš ir ļāvis abus raksturus un attiecības lielā mērā sastrādāt pašām. Abas dāmas ir iemīļojušas savas varones. Lolitai Caukai kādā brīdī pasprūk "vot", ko nu Dītriha nevarētu teikt pat tad, ja runātu latviski. Taču šis niecīgais starpgadījums liecina par to, ka aktrise nevis runā tekstu, bet patiešām ir Dītrihā iekšā.
Režisoram nākotnē jādomā par rokraksta izkopšanu, jo nomiršana aktrisēs, protams, ir pieļaujama, taču ne katrā izrādē. Šīs komponentes MarLenī trūkst, lai tā kļūtu par neaizmirstami spilgtu notikumu. Tomēr aktrišu snieguma dēļ guvums ir vērtīgs.
MarLenī ***
Režisors Jānis Mūrnieks
Nacionālā teātra Aktieru zāle