Dailes teātra jauniestudējums Niķa un Riķa stiķi izrādījies pēdējais režisora Kārļa Auškāpa biogrāfijā – viņa šīs zemes gaitas aprāvās divas dienas pirms pirmizrādes. Taču pati izrāde ir jauneklīga un vitāla, pat ja tai brīžiem piemīt zināms hipsterīgs haotisms.
Ērika Kūļa pasakas par rūķiem ir apritē kopš 90. gadiem, un patiesībā ir pat pārsteigums, ka teātris tām pievērsies tikai tagad. Kārļa Auškāpa dramatizējumā ievērots gada ritējums ar aprēķinu, ka izrādes beigu akcents ir Ziemassvētki. Tas apgrūtina iestudējuma ekspluatāciju cauru gadu, lai gan to varētu darīt pilnīgi mierīgi – zāles ir pilnas (arī trīs februāra izrādes ir jau pārdotas) un bērniem uzvedums patīk. Kā jau tas mēdz notikt ar dramatizējumiem, izrāde sadalīta atsevišķos notikumos, kurus savieno muzikāli numuri. Jura Kaukuļa dziesmas ir vienkāršas, tās neprasa vokālu meistarību, un tādu aktieru ansamblis arī nedemonstrē – drīzāk tie ir nevis priekšnesumi, bet kompānijā kopā dziedātas dziesmiņas omas uzlabošanai. Aktieri paši spēlē mūzikas instrumentus un dzied bez mikrofoniem. Neformālā atmosfēra ir raksturīga arī izrādei kopumā, un tieši tas piesaista.
Mākoņi sarīko streiku
Iestudējumam ir divi acīmredzami mērķi – izklaidējošais un didaktiskais. Virsrakstā norādītie stiķi šķietami mudina domāt par blēņām, taču faktiski nekas, ko rūķi dara, neizraisa sliktas sekas, vismaz citiem. Pārēsties saldējumu un saslimt, protams, ir dumji, taču ļaunums tiek nodarīts tikai pašam sev, un tas ir pārejošs. Kas attiecas uz izklaidējošo funkciju, ritms tiek noturēts labi, un uzsvērti vienkāršajā formā (Aigara Ozoliņa dekorācija kā kartona kastu siena ar dažādā izmērā atveramām durvīm) aktieri darbojas brīvi un atraisīti. Notikumi ir gan gluži sadzīviski, piemēram, jau minētā saldējuma ēšana, gan ar izteiktākiem pasakas elementiem, kad mākoņi sarīko streiku un Kaspara Zāles Mūķis dodas uz pārrunām ar viņiem.
Rūķi izrādē ir maksimāli cilvēciskoti un atbrīvoti no jebkādas stereotipiskas rūķu atribūtikas, piemēram, garām bārdām, – tendence, kas piemita jau Dž. Dž. Džilindžera Sniegbaltītei un septiņiem rūķīšiem Liepājas teātrī, kurā rūķi tika atveidoti kā strādnieku brigāde. Vienlaikus, cilvēciskojot rūķus, izrādes veidotāji tomēr novelk robežu starp viņiem un skatītājiem – kad Mārtiņa Poča Riķis demonstrē rūķu detektoru, tas lielākoties uz zālē sēdošajiem nereaģē. Daiņa Gaideļa Rūķu zinātnieka balsī ieskanas zināms patoss, kad viņš pamato rūķu nepieciešamību, jo viņi rūpējas par dabu. Nezinu gan, vai šo domu vislabākajā veidā demonstrē putna ligzdas staipīšana pa rokām, kas nekādā ziņā nav atdarināšanas cienīgs paraugs.
Plēves apmetnis
Didaktiskajā līmenī samanāmas vismaz divas pamattēmas – ekoloģiskā un ģimeniski sabiedriskā. Piemēram, rūpes par dzīvniekiem, kas pakļauti sabraukšanas riskam, ir svarīgs temats, ko pārrunāt ģimenes lokā, kaut arī cilvēku pasaulei neder rūķu piedāvātais risinājums katram ezim piestiprināt atstarotāju (vai lampiņu kā izrādē). Cilvēku ikdienā neizmantojams ir arī gaisa piesārņojuma novēršanas veids, aizbāžot skursteni, pat ja varētu tā vienkārši uzrāpties un to izdarīt, – vaina jau slēpjas tajā, ko sadedzina krāsnī, nevis pašā dūmenī.
Aicinājums saudzēt dabu ir aktuāls un svarīgs, tikai rūpēs par to, lai tas reizē būtu arī interesants, tiek pārkāptas realitātes robežas – skumstot par lācīšiem, kas ielien saldējuma iepakojumā un netiek laukā, ekoloģiskais vēstījums iegūst komiski absurdus vaibstus un zaudē savu primāro mērķi. No vienas puses, tiek stāstīts, ka plastmasas maisiņi ir slikti un ko tie, nonākuši jūrā, nodara roņiem. No otras puses, Mārtiņa Poča Riķis ir tērpies kā bruņurupuča nindzjas un supermena krustojums, viņa apmetnim izmantots tieši plēves atkritumu maiss (kostīmu māksliniece Anta Priedīte).
Svarīgi ir arī tas, ka izrāde skar jomu, ko varam nosaukt par dvēseles ekoloģiju, sametot maisos un izberot jūrā mazo skatītāju bailes. Lieliska ir uzmanības pievēršana apvidvārdu ekoloģijai – tiek izcelti un godā celti interesanti apdzīvoto vietu nosaukumi, un šī nodarbe turpināta arī programmiņā ievietotajā burtu mīklā. Taču ģimeniskuma tēma, kas emocionāli ieskanas izrādes finālā, nav izturēta viscaur – faktiski Niķa un Riķa ģimenē pelnītāja ir mamma, kura lielākoties parādās, lai ietu uz darbu, bet pēc tam klusi uzrodas, lai spēlētu klavieres. Dārtas Danevičas Mamma ir eleganti tērpta sieviete, kurai ģimene acīmredzami nav dzīvē svarīgākais, tāpēc pagrūti noticēt viņas mierinošajiem vārdiem par ģimenes atbalstu brīdī, kad Niķim "uznāk melnie". Ivara Auziņa Tēta nodarbošanās ir samērā neskaidra.
Hamletisks dramatisms
Nozīmīgākā vieta abu galveno varoņu dzīvē ir draugiem, kas veido zināmu rūķu kopienu. Šajā sabiedrībā katram ir savs raksturiņš – Anetes Krasovskas Būķīte grib kļūt par skaistumkaralieni, Ievas Florences Nūķīte savu pievilcību slēpj aiz cepurītes un brillēm, Kaspara Zāles Mūķis ir diezgan robusts, bet drosmīgs, savukārt Niklāva Kurpnieka nerunīgā Zūķa sejā atspoguļojas gandrīz vai hamletisks dramatisms – ir taču kāds iemesls, kāpēc cilvēks, nu labi, rūķis, nerunā.
Artūra Dīča Niķis un Mārtiņa Poča Riķis ir normāli, labsirdīgi puikas, un visa kompānija arī ir pozitīvi tendēta un savā starpā saplēšas tikai vienreiz. Līdz galam neatrisināta paliek draudzības tēma – kad Riķis un Niķis sāk konkurēt, kurš no viņiem draudzēsies ar Būķīti, viņi pilnīgi noteikti draudzību uztver kā meitenes un zēna attiecības divatā, savukārt meitene atbild, ka grib draudzēties ar visiem, skatītājus zālē ieskaitot, tātad puišu piedāvāto attiecību modeli vispār netver – vai izliekas, ka netver.
Diskutabla ir reliģiskās tēmas ievīšana izrādes noslēgumā. Paliekot pie tā, ka mēs skatāmies rūķu, nevis cilvēku pasaku, diskusijas par Dieva esamību un attiecībām ar katru indivīdu šķiet no cita stāsta. Respektīvi, rūķiem kā būtnēm tomēr ir pagāniska izcelsme. Taču kopumā izrāde ar visu nenoslīpētību sasniedz mērķauditoriju itin sekmīgi un ir labs pamats pārrunām ģimenes lokā pēc tās. Iztiekot bez pompozitātes un cukurotības, iestudējums kopumā savu mērķi panāk, un to nudien vajadzētu skatīties bērniem kopā ar vecākiem, nevis, kā tas dažbrīd gadās, trokšņainās skolu grupu izrādēs.
Niķa un Riķa stiķi
Dailes teātrī 28., 29.XII plkst. 18, 30.XII plkst. 13, 11.II plkst. 13 un 18, 17.II plkst. 13