Skudra skudru var panest, bet zilonis ziloni nevar – ar šādu aforismu Kaspara Rogas scenārijā, ko Dailes teātra iestudējumam pielāgojis Artūrs Dīcis, viens no varoņiem Sids pamato, kāpēc skudra ir stiprāka par ziloni. Iespējams, tieši mēroga problēma ir viens no iemesliem, kāpēc Skudru sprints, izrādīts jaunās Cēsu koncertzāles plašumā, izšķīda un grūti ļāvās skatītāju uztverei. Mihails Gruzdovs no skudras – izteikti mazajai formai piemērotas ludziņas – bija pūlējies izpūst ziloni. Kļūda.
Palīdz sapnim īstenoties
Tieši tāpēc ir intriga, kā izrāde nākamsezon izskatīsies Dailes teātra Mazajā zālē. Te mērogi citi, un skatītājam arī nebūs jāskatās uz augšu – Cēsīs skatuve bija uzbīdīta tā, ka tuvākajās rindās sēdošajiem kakli bija jāsasprindzina. Taču izraudzītā izrādes estētika (Leonarda Laganovska dekorācija šķiet palienēta no kādas TV studijas) un pieeja materiālam signalizē, ka brīnumi nenotiks arī rudenī.
Kaspara Rogas scenārijs spēlējas ar tēmu, kas notiek, ja piepildās vēlēšanās, turklāt nevis nozīmīgas, globālas, bet visai absurdas, pa jokam izteiktas. Pasaules literatūrā vēlmju piepildīšanās tēma nudien nav nekas jauns. Pirmā, kas nez kāpēc ienāca prātā, bija padomju bērnu rakstnieka Jurija Tomina grāmatiņa Burvis pa pilsētu staigā, tajā galvenais varonis tika pie sērkociņiem, kurus pārlaužot īstenojās izteiktās vēlēšanās. Neaizrausimies ar atmiņām, kādos literāros darbos un kādās filmās mēs vēl esam ko tādu redzējuši, jo radīt vēl ko tādu pats par sevi nav nekāds grēks. Vēlēšanās taču mēdz piepildīties – rau, mūziķis Kaspars Roga droši vien vēlējās debitēt dramaturģijā, un viņa māsasvīrs Mihails Gruzdovs palīdzēja šim sapnim īstenoties. Tiesa, izrāde māca, ka vēlmju piepildījums var izrādīties visnotaļ riskants.
Izrāde atstāj iespaidu, ka režisors mēģina iebarot skatītājam kaut ko vienu, uzdodot par kaut ko citu. Rogas scenārijā ir izteikti mistiska, neizskaidrojama līnija – vēlmju piepildīšanās rezultējas, piemēram, ar melna kuba uzrašanos dzīvoklī, tāpēc programmiņā daudz skaidrots par Kazimira Maļeviča Melno kvadrātu. Taču ne luga, ne izrāde neatbild, ko šāds dīvains notikums īsti maina varoņu dzīvē, jo viņiem svarīgākais ir – kurš ar kuru, kura no kura stāvoklī utt. Skatītājs, kas rokas stiepiena attālumā ierauga seriālos labi iegaumētas sejas (bez mūžīgā Leona/Fēliksa Ģirta Ķestera te ir arī Kristīne Nevarauska un Kaspars Zāle no Eņģeļu ielas, Inita Dzelme no Viņas melo labāk), labprāt paliek šajā sižeta līmenī un gandarīti ķiķina par divu plikgalvaino brāļu – Ģirta Ķestera un Laura Dzelzīša varoņu – likstām ar sievietēm.
Tas, ko vieglāk nospēlēt
Taču luga pretendē ne jau uz sadzīviskas komēdijas statusu, tā laikam tomēr rakstīta, lai raisītu kādas dziļākas pārdomas par cilvēka būtību. Acīmredzot, lai nebūtu sadzīviskas piesaistes Latvijai, varoņu vārdi ir internacionāli: Marks, Sids, Aleksandra, Gregorijs u. c. Lielā mērā atslēgas figūra ir dēmoniskais tipāžs, kas nosaukts par Jazz Trio menedžeri. Tieši viņam ir iespēja īstenot neiespējamās vēlmes, kas tiek ierakstītas sapņu grāmatiņā. Taču saprast, kas īsti šis Mefistofeļa radinieks ir, kāda ir viņa rīcības motivācija, nav iespējams, lai cik godprātīgi šajā lomā darbotos Pēteris Gaudiņš. Pašlaik personāžs, kuram ir ārkārtīgi liela nozīme, lai atsegtu lugas dziļāko slāni, izskatās dekoratīvs un teju neobligāts. Tāpat statiski pļāpīgs ir Jura Bartkeviča Gregorijs, kam, savukārt, būtu jārūpējas par "idejisko" pienesumu.
Aktieri ir pieķērušies tam, ko vieglāk nospēlēt, un spēlē kaut ko līdzīgu sadzīviskai komēdijai vai – labākajā gadījumā – traģikomēdijai. Režisors gan mēģina skatītāja uzmanību izaicināt, liekot atsevišķus dialogu fragmentus vairākkārt atkārtot, radot pārlecošas skaņuplates iespaidu. Tā Mihails Gruzdovs rīkojies arī agrāk, piemēram, Valmieras teātra izrādē Amerikāņu sapnis 2000. gadā. Izrādē iesaistīti arī mūziķi, taču arī viņu funkcija vairāk dekoratīva (līdzīgs paņēmiens bija dziedošas grupas iesaistīšana Mihaila Gruzdova iestudētajā Jūtu tektonikā Nacionālajā teātrī).
Skatoties izrādi, rodas neomulīga sajūta, ka aktieri dara ko tādu, kam paši nejūt pamatojumu, tāpēc vai nu izlīdzas ar citās lomās atrastiem paņēmieniem, vai arī izskatās diezgan bezpalīdzīgi. Mihails Gruzdovs, kura izrādes savulaik fascinēja ar varoņu rīcības precizitāti un pamatotību, tagad, šķiet, aktieriem nav ne lāgā pajautājis, ne paskaidrojis, kas viņi ir un ko viņi dara. Jānis Paukštello namīpašnieka Lompāra lomā godīgi un neslēpti dežurē. Inita Dzelme tēlo naivo meiteni, Kristīne Nevarauska – stervu, Ērika Eglija – bufetnieci (ne kā profesiju, bet kā tipāžu). Dzelzīša un Ķestera brāļu duets, protams, gūst panākumus kaut vai tāpēc, ka publikai viņi abi patīk kā parādības, un abi izskatās pēc aizkustinošiem lempjiem. Dailes teātra štata jaunieguvums Kaspars Zāle atveido histērisku izsitēju. Ja vien visu šo cilvēku rosīšanās būtu kaut vai nedaudz mērķorientēta, varbūt izdotos radīt pat gluži skatāmu izrādi – kas nozīmē, ka septembrī, ja ne viss, tad šis tas vēl ir glābjams.
Skudru sprints
Nākamās izrādes Dailes teātra Mazajā zālē 26.IX, 2., 3.X