Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Izstādes Provansas valdzinājums recenzija. Zināmi vārdi, nezināmi darbi

Izstādes Provansas valdzinājums dalībnieku vārdi ir Rietumu mākslas vēstures kanona neatņemama sastāvdaļa, tomēr redzamie darbi nebūs populārāko reprodukciju oriģināli

Iespēju redzēt nozīmīgu ārzemju mākslinieku sniegumu Latvijā nav bijis sevišķi daudz arī kopš neatkarības atgūšanas. Bez Endija Vorhola un Marka Rotko skatēm vērts atcerēties tādas izstādes kā visai iespaidīgā Ekspresionisma grafika (2008), kā arī Gleznots Normandijā (2010), kas orientējās varbūt uz ne tik atraktīvajiem protoimpresionisma paraugiem. Franču māksla, kā zināms, visa XX gadsimta gaitā ir šķitusi gana valdzinoša latviešiem jau kopš pirmo modernistu aicinājumiem pievērsties "latīņu" kultūrai un beidzot atbrīvoties no gadsimtiem dominējušajām vācu un krievu ietekmēm.

Mākslinieku rokraksta plašums

Pašreizējās izstādes Provansas valdzinājums dalībnieku vārdi ir Rietumu mākslas vēstures kanona neatņemama sastāvdaļa, un katrs puslīdz izglītots indivīds būs kaut ko dzirdējis par Vinsentu van Gogu, Pablo Pikaso vai Anrī Matisu. Tomēr redzamie darbi nebūs populārāko reprodukciju oriģināli. Varbūt iespējama vilšanās, ka līdz Rīgai nav nokļuvusi, piemēram, van Goga Zvaigžņotā nakts (1889), Pikaso Gernika (1937) vai Matisa Sarkanā istaba (1908), taču konkrētā ģeogrāfiski fokusētā atlase ļauj atskārst, ka mākslinieku rokraksts ir daudz plašāks par nedaudziem hrestomātiskiem piemēriem.

Otrs aspekts, ko vērts paturēt prātā, – Provansa nenozīmē tikai tiešus iespaidus, proti, košas, dienvidnieciskas ainavas vai citus attiecīgajā vidē noskatītus motīvus; un darbu raisītā noskaņa ne vienmēr vedina tikai uz brīvdienu laiskumu. Impulsi var būt daudz netiešāki un komplicētāki, un vienīgā saikne ar Provansu izrādās autora dzīvesvieta vai pat tikai iecere doties uz turieni.

Ceļi uz Provansu

Eksponātu skaits nav liels, tādējādi tiek saglabāta elpojoša atmosfēra. Izstādi ievada tieši šādi nebūt ne provansiski darbi – postimpresionistu Vinsenta van Goga Monmartras kafejnīcas terase (1886) un Pola Gogēna Siena pļauja Bretaņā (1888) kā "simboliskais starta punkts daudzo dažādu paaudžu mākslinieku ceļā uz satikšanos ar Provansas dabu, sauli un krāsām" (Daiga Upeniece, Vita Birzaka, Provansas valdzinājums [izstādes katalogs], Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2015, 14. lpp.).

Van Goga ekspresīvais, pagarinātais triepiens jau ir daļēji saskatāms, tomēr pelēcīgi brūnā gamma diez vai ļautu acumirklī piedēvēt šo darbu ikonisko pašportretu, saulespuķu un dramatiskā spilgtumā vibrējošo ainavu autoram. Gogēnu atpazīt varbūt ir vieglāk; abi mākslinieki vēl tikai gatavojušies doties uz Provansu un tvēruši savos darbos gana smagnēju, ziemeļnieciski pelēcīgu noskaņu.

Impresionista Ogista Renuāra vēlīnie, Provansā tapušie darbi apliecina viņa uzticību figurālajai mākslai (atšķirībā no daudzu domubiedru aizrautības ar ainavu Renuārs iegājis mākslas vēsturē kā vitālas sievišķības gleznotājs), tēlojot peldētājas viegliem, gleznieciskiem oforta vilcieniem un gleznojot apaļīgas meitenītes portretu (Ženevjēva Bernheima de Vijē, 1910). Atzītā glezniecības reformētāja un dabā iešifrēto ģeometrisko formu meklētāja Pola Sezana litogrāfija Brokastis zaļumos variē kopš impresionisma ciltstēva Eduāra Manē laika populāro tēmu, kaut gan paša Sezana jaunradē vairāk izplatītas ir neskaitāmas peldētāju versijas.

Dienvidu atmosfēras kulminācija

Izceļot dabas impresiju specifiku, puantilistu Pola Siņaka Pavasaris Provansā (1903) un Luī Valtā Jūra Anteorā (1907) noteikti jāuzskata par saules, gaismas un dienvidu atmosfēras kulmināciju šai izstādē. Siņaka darbā nav atlicis daudz no zinātniski pamatotās, visnotaļ racionālās "punktēšanas" metodes, tās vietā viņš tver ziedošo koku ažūros ornamentus pret dzidrajām debesīm ar brīviem viļņveida triepieniem. Jau fovismam tuvākais Valtā šai darbā par ūdeņu un saules satikšanos ir vairāk savā elementā.

Dabas hedonistu pulciņā labi iekļaujas Aleksejs Naumovs ar savu dzīvespriecīgo (neo)fovisma versiju – koši smaragdzaļajiem ūdeņiem, kas ziemeļniekiem noteikti šķiet vairāk izceļami, jo pamatīgi atšķiras no šeit ierastā zilganpelēkā toņa. Savukārt tādā kā latviski rāmā, harmoniski pastelīgā toņkārtā Dienvidfrancijas pilsētas Vansas ainavas attēlojusi moderniste Aleksandra Beļcova, kura tur vairākkārt uzturējās, ārstējot bērnībā iegūto tuberkulozi. Izteikti ģeometrisko, spilgto krāslaukumu stils šai 20.–30. gadu mijas periodā jau pieder pagātnei, vēl atbalsojoties dekoratīvajā šķīvī Adieu Vertu (1928), kurā tverta karnevāliska līksmība.

Vai izstādē iekļautie ir vienīgie ar Latviju saistītie un Francijas dienvidu valdzinātie mākslinieki? Noteikti varētu atrast vēl, kaut vai Johana Valtera saulaini smaragdzaļā Tulonas osta (ne agrāk par 1913, Mūkusalas mākslas salons).

Fovists Anrī Matiss, visvairāk pazīstams ar spilgto krāsu salikumiem un īpaši akcentētu sarkano, šoreiz pārstāvēts ar litogrāfiju Persiete (1929), kas attiecas uz viņa orientālo odalisku posmu 20. gados. Nepārejošā interese par eksotiku šoreiz pausta samērā statiskā, reālistiski apjomīgā, neoklasiski harmonizētā tēlā, kas apliecina periodam tipisko "atgriešanos pie kārtības". Cits fovists Rauls Difī labi demonstrē gan pārstāvētā virziena spontanitāti, gan vietas raisītās asociācijas ar vieglumu un eleganci.

Fovismam tuvais Otons Friēzs padevies dienvidnieciskās dabas šarmam saulainos plenēra toņos (Koki Kasī, 1909), savukārt vēlākā darbā (Alpu rozes, 30. gadi) krāsu palete kļuvusi tumsnēji piesātināta un ekspresionistiski trauksmaina. No fovista un vēlākā kubista Ogista Šabo darbiem skatāma glezna Olīvkoki (pirms 1939); tā attiecas uz 20. gadiem, kad mākslinieks atgriezās pie ekspresīvi piesātinātiem dabas motīviem savā "zilajā periodā".

Faunu portreti un lidojošie pāri

Ar gleznojumiem, kā arī skulpturāliem traukiem skatītājus uzrunā XX gadsimta modernās mākslas lielākais spīdeklis Pablo Pikaso. Rotaļīgajos faunu "portretos", kuros tematiski atbalsojas Vidusjūras reģionā dzimušais antīkais mantojums, viņa rokrakstu var pazīt gluži labi, tāpat arī traukos, kuri apspēlē aizvēsturisko kultūru vienkāršās formas un analoģijas starp utilitārām lietām un cilvēka figūru.

Sev ierastajā stilā izpaudies atmiņu un fantāzijas ainu meistars Marks Šagāls ar lidojošo figūru pāriem, kas gan tieši nesaistās ar konkrētas vietas tēlojumu, taču der ņemt vērā, ka viņš dzīvoja Francijā no 1923. gada un arī vēlāk pēc pārtraukuma atgriezās Azūra krastā, kur pavadīja mūža nogali.

Izstāde, kas tapusi ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu, piesaista lielus skatītāju pulkus. Darbi atceļojuši no Orsē muzeja un Pompidū centra Parīzē, Pikaso muzeja Antibā, M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja Kauņā, A. Puškina Valsts tēlotājas mākslas muzeja Maskavā un Belgazprombank Minskā, izmantoti arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumi. Jautājums, vai laba un populāra māksla ir savienojami jēdzieni, dažkārt ir atbildams pozitīvi, un šo pasākumu vērts iekļaut kādā no pavasara un vasaras sezonas kultūras maršrutiem.

Izstāde Provansas valdzinājums Mākslas muzejā Rīgas birža līdz 5.VII 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja