Vēl pirms pāris gadiem, kad Valmieras vasaras teātra festivālā viesojās Liepājas teātra iestudējums Upe, viens no stāstiem notika burtiski divus soļus no kafejnīcas Jauna saule vasaras terases stūra. Tagad kafejnīca ir slēgta un viena no tās telpām atvēlēta pavisam atšķirīgai noskaņai – koncertizrādei Jaunība. Ar šo komponista Edgara Mākena programmu mans festivāla grafiks noslēdzās, bet recenziju gribas ar to sākt, lai uzsvērtu, cik atšķirīgi rezultāti var būt izrādēm, kuru tematika šķietami iekļaujas vienā tēmturī.
Jaunība, kaut īpaši nedefinēta, de facto ir viena no nosacītajām apakštēmām, ko varam saskatīt kopumā ļoti visaptverošajā Valmieras vasaras teātra festivāla šā gada virstēmā Dzīvība. Vienā gadījumā tā ir nostalģiska un melanholiska, kaut ne saldeni piepacelta dzejas un mūzikas simbioze, otrā – saasināti neirastēnisks pašreizējo jauniešu portretējums.
Ceļojums atmiņās
Vairākām festivāla izrādēm, kā tas negadās pirmo reizi, gala variants nedaudz atšķiras no pavasarī rakstītās anotācijas. Arī Jaunības gadījumā – te sākotnēji solītie dzejas lasījumi reducēti līdz apvienojošam Ivara Šteinberga tekstam, savukārt pārējie autori sastopami Edgara Mākena mūzikā. Svētdienas pēcpusdienas izrādē trīs no autoriem – Marija Luīze Meļķe, Henriks Eliass Zēgners un Ivars Šteinbergs – bija arī klāt.
Ivara Šteinberga Stopētāju balādes ar acīmredzamu autobiogrāfisku pamatu kļūst par muzikāli vienota ceļojuma caurviju tēmu, un tas tomēr ir ceļojums atmiņās. Tas nenozīmē, ka autori pašlaik nebūtu pieskaitāmi pie jaunākās paaudzes, bet tīņi viņi vairs nav. Ivara Šteinberga ceļotāji ir intelektuāļi, kas laiku pavada atjautīgi izdomātās nodarbēs, vienlaikus būdami – un mirkļiem nebūdami – gatavi negaidītiem notikumiem. Edgara Mākena dziesmas Agneses Budovskas un paša autora izpildījumā trāpa melanholijas sajūtas viducī, taču nekļūst gaudenas. Šo ciklu patiešām gribētos dzirdēt ierakstītu un noglabātu kādā apraides platformā, lai baudītu kopā ar karstvīnu tumšos decembra vakaros. Valmieras festivālā uz pārējo projektu fona šis var likties "tikai" koncerts, taču savu krāsu kopējai noskaņai Jaunība neapšaubāmi piešķir.
Interesanti, kuram dzejas autoram pieder rinda, ko steidzu ieklikšķināt telefonā, lai neaizmirstos: "Vienīgi atmiņas vienmēr ir vaļā."
Atklātības pakāpe
Par Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra mākslas studentiem, kas nu jau ir 4. kursā un faktiski sāk diplomdarbu maratonu, joprojām var runāt kā par interesantu jaunu, enerģisku cilvēku kopu. Tas ir pirmais kurss, kas jau komplektēšanas brīdī tika veidots, lai dažus aktierus sagatavotu arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrim. Savukārt Elmāram Seņkovam izrāde Kristāla bērni, kas tika pirmizrādīta Valmieras festivālā, ir jaunrades darbs profesionālās doktorantūras studiju ietvaros.
Latviešu teātrī joprojām kā zināms etalons verbatim tehnikā veidotām izrādēm ir Jaunā Rīgas teātra Latviešu stāsti, tiesa, šajā plašajā ciklā aktieru sniegums citu cilvēku atveidošanā ir bijis atšķirīgā kvalitātē, un līdztekus spožākajiem sasniegumiem, ar ko atmiņā palikuši Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Baiba Broka un vēl daži, bijuši arī blāvāki mēģinājumi iedzīvināt ikdienā sastaptus cilvēkus. Princips, kas balstās precīzos konkrēta cilvēka psihofizikas novērojumos un runasveida atdarinājumā, ir izmantots gan mācību procesā, gan teātra izrādēs ne reizi vien, un rezultāti bieži ir interesanti.
Iestudējums Kristāla bērni ir kolāžas veidā salikts no studentu atrastajiem stāstiem, un tā gala variantu ietekmējusi arī festivāla formāta prasība nepārsniegt divas stundas, tāpēc vienas topošās aktrises stāsts pēdējā brīdī ticis svītrots. Par apvienojošo tēlu ar scenogrāfa Hugo Bērziņa ziņu kļūst vecs sarkans folksvāgens, kurā, kā izrādās, spēj ietilpt liels jaunu ķermeņu skaits. Ivo Brieža dramaturģijas idejā šis auto tēls izaug no pirmā stāsta, kurā Sergejs Smikovs nepastarpināti stāsta par savu trauksmes sajūtu, kas viņu nakts vidū izdzen no mājas. Kara fons, globālas un personiskas apdraudētības ēna, neskaidrība par savu nākotni profesijā – šis augstā atklātības pakāpē burtiski izkliegtais stāsts uzliek latiņu izrādei kopumā, taču ir likumsakarīgi, ka monologi nenotiek gluži nepārejošā spriedzē un sakāpinātībā.
Garāža, kurā notiek darbība, arī Elmāra Seņkova darbos ir jau aprobēts tēls (te jāpiesauc izrādes Par tēviem un Divas garāžas), taču veca mašīna kā jaunu cilvēku dzīves sastāvdaļa (jaunai, visticamāk, pagaidām nav naudas) tēla līmenī strādā gluži labi, turklāt brauciens, kurā dodas jauno aktieru sastaptie varoņi, brīžiem iegūst teju sirreālas aprises. Vērtējot šo stāstu salikumu kā kopumu, rodas problēma – vai tiešām mums ir pamats runāt par konkrēto tipāžu summu kā par paaudzes portretu? Gribas tomēr domāt, ka ne, jo jauniešiem, patstāvīgi meklējot savu novērojumu objektus, diez vai ir dots uzdevums izvērtēt šo vienaudžu tipiskumu uz paaudzes konteksta fona. Gluži otrādi – uzvar jau tas, kurš ir spilgtāks un atšķirīgāks. Un tad mēs nonākam pie, iespējams, tomēr nedaudz neprecīza secinājuma, ka jaunie cilvēki bieži vien noņemas ar visai piezemētām problēmām, savukārt ir stāsti, kuru tematika ļautu izraisīt emocionālu satricinājumu, taču tas ne vienmēr notiek, piemēram, ar ļoti sensitīvo Poļinas Čerņenokas stāstu par izvarošanu.
Izrādes kopējā konstrukcijā puišu stāsti tomēr dominē, savukārt no jaunajām aktrisēm spēcīgākais solo ir Elizabetei Miltai – tehniski žilbinošā ātrrunā viņa neirastēniski virknē daļēji narkotisko vielu iespaidā radušos savas varones domu un halucināciju pavērsienus.
Latvijas Kultūras akadēmijas izplatītajā informācijā par Kristāla bērniem izrādes nosaukums saistīts ar jauniešu mentālo trauslumu. Tas, kas varbūt liek satraukties (un instinktīvi pretoties vispārinājumam par paaudzi), ir vairāku personāžu visai ierobežotais intelekts un agresivitāte. No katra aktierdarba atmiņā paliek kaut kas spilgtāks, teiksim, Olafa Putrāļa varoņa anglicismiem pārsātinātā leksika aizēno to, par ko puisis runāja. Matīsa Kučinska varoņa stāsts par anālo seksu kopmītņu virtuvē atsedz attēlotā varoņa domāšanas neticami ierobežoto diapazonu. Tomasa Ralfa Ābolkalna varoņa būtība ir tajā, par ko viņš jūtas sašutis un visus sūta uz zināmu vietu ar trīsstāvīgiem vārdiem. Visai savdabīga pasaules uztvere ir Elīnas Bartkevičas varonei, Kristapa Kristera Ozola attēlotajā jaunajā vīrietī mutuļo slāpēta agresija, savukārt Rūdolfam Sprukulim ir divi ieskicēti personāži un Dārtas Cīrules medicīnas studentei – drīzāk komentējoša funkcija.
Plūdi un ledus
Metot tiltu no Kristāla bērniem uz Matīsa Budovska iestudējumu Šķirsts, ir jāpiemin gaismu mākslinieka Nika Ciprusa augstas kvalitātes pienesums festivāla izrādēm, kas neizbēgami notiek pielāgotās telpās. Tieši gaismu režija ir viens no būtiskākajiem noskaņu veidojošajiem faktoriem Šķirstā, kas tika rādīts – kā to nosaukt? Angārā? – Valmieras ūdens attīrīšanas iekārtu teritorijā.
Arī Valmierai festivāla nedēļas sākumā tika lietavu deva, kas atgādināja, ka grēku plūdi ir metafora, bet parasti plūdi var būt ikdiena. Dramaturģes Lindas Rudenes iecere ir asprātīga – ieliekot Noasu mūsdienu situācijā un transformējot ideju par šķirstu kā glābiņu no ārpasaules katastrofām, likt šai teorētiskajai idejai sadurties ar mūsdienu civilizācijas domāšanas veida izaicinājumiem. Problēma ir tā, ka solītā "filozofiskā traģikomēdija" izčākst visai banālos spriedelējumos, kam tiek upurēts sižets, no kura varētu izvirpināt patiešām asprātīgu situāciju kaskādi. Pašreizējā variantā rodas sajūta, ka tik talantīgiem aktieriem kā Elizabete Skrastiņa, Jana Ļisova, Emīls Krūmiņš, Agris Krapivņickis un Igors Šelegovskis nav īsti, aiz kā aizķerties, lai saviem tēliem iegūtu kaut necik apjoma. Tāpēc Elizabete Skrastiņa, piemēram, spēlē izteikti pārspīlētā manierē, bet Noasa brāļa piedāvātajā sacensībā jaušami absurda dramaturģijas aizmetņi (piemēram, spēlē Akmens, šķēres, papīrītis abi brāļi nemaina pirkstu kombinācijas, tāpēc viens neizbēgami visu laiku zaudē otram). Ārpus komforta zonas izrautais stendapa meistars Rūdolfs Kugrēns arī jūtas sasaistīts piedāvātajos spēles noteikumus. Vai izrādi varētu glābt lielāka deva ironijas? Varbūt. Pašlaik ir skaista vizualitāte un skaniskais noformējums, bet viss pārējais ļoti augstā abstrakcijas pakāpē buksē un ne ar ko tā arī nebeidzas. Ja nu vienīgi ar atziņu, ka Dievs var būt arī piedzēries.
Ja plūdus neuztveram tikai kā plaši interpretējamu metaforu, bet konkrētizējam arī līdz globālās sasilšanas sekām, varam atrast tematisku sasaukšanos ar igauņu performanču mākslinieces Neti Nīganenas iestudējumu Smieklīgais kalns, ar kuru festivāls atgriezās sev iemīļotajā Valmiermuižas stallī (to atgādina zirgu zviedzieni izrādes laikā un pa ceļam ganībās sastaptie rumaki lietus mētelīšos). Neti Nīganena spēles laukumā ierodas automašīnā (šis tēls festivālā šogad ir izmantots vairākkārt), lai vēlāk mēģinātu izvietot kaut ko līdzīgu ledū iesaldētu artefaktu kolekcijai un uzkurt uguni ledus vidū. Asociāciju rindas priekšplānā atkal izvirzās globālās sasilšanas problemātika, bet ne tikai – mākslinieces Pires Sovas pūliņi atstāt paliekošas pēdas uz kūstošiem ledus gabaliem ir lemti neveiksmei no paša sākuma. Ledus zūdamību taktili piedzīvo skatītāji, cits citam nododot ledus gabalus ar tajos iesaldētiem priekšmetiem. Tomēr jāatzīst, ka Neti Nīganenas, Pires Sovas un skaņu mākslinieces Mišelas Kislingas kopdarbam piemīt zināms neobligātums un pašpietiekamība, lai neteiktu – pašapmierinātība. Vēlāk daudzus skatītājus dzirdēju (un redzēju rakstveidā) sūdzamies, ka izrādes vēstījumu nav izdevies uztvert. Bet vai tur bija pretenzijas uz ļoti sazarotu un dziļdomīgu vēstījumu?
Keti Nīganenas spēles ar ledu liek aizdomāties gan par ledus kušanu abos Zemes polos, gan par to, ka viss ir zūdīgs, jo uz ledus atstātie uzraksti drīz vien izkūst. Foto – Lita Millere
Rezumējot piedzīvoto šā gada festivālā, jāsecina, ka tā dzīvotspēja ir atkārtoti apliecināta, uzaicinot lielākoties vienas (vai pusotras) paaudzes režisorus. Festivālam joprojām ir savs lojālais skatītāju loks: viņi ir gatavi doties pa neapgaismotu zemesceļu aklā tumsā, jo zina – tur, priekšā, būs piedzīvojums.