Apgāds Pētergailis savu mūzikai veltīto izdevumu virkni ir papildinājis ar Zigmara Liepiņa memuāriem Mūzaīka. Memuārus nerecenzē, bet izmanto kā vēstures avotu. Šo grāmatu ar fotogrāfa Jāņa Deinata uzņemto smaidošo Zigmaru Liepiņu uz vāka gribas lasīt vienā paņēmienā, turklāt smieklīgākās vietas – skaļi, lai arī citiem kas atlec no opusa optimisma. Gribas dalīties priekā, jo prieks ir radošs. Memuāri, lai kādus lokus mestu, vienmēr ir autora pašportrets.
Komponists, izcēlis pirmsvārdā kā matemātiskā funkcijā vissvarīgāko – savu ģimeni –, jau ar pirmo nodaļu piesaka dzīvīgu valodu, ritmisku vieglumu un dzirkstošu azartu. Autoram piemīt emocionālā un vizuālā atmiņa, arī smaržas un smakas ir turējušas dzīvi tonusā. Viņš novērtē tuvinieku klātbūtni un patur redzeslokā arī reiz iepazītus cilvēkus. No malas aicināts aprakstītājs varētu atmest šos krāšņos tipāžus, bet autors ir atradis katram vietu miniatūrā jeb mozaīkas gabaliņā, kuru kopums veido grāmatu. Tematizētie gabaliņi saglabā niansētību un daudzslāņainību un ļauj sašņorēt laiku galus. Ir kaut kas dziļi simpātisks komponista attieksmē pret cilvēkiem. Viņu patiesi interesē cilvēki. Ja mākslinieks ņemas ap saviem kompleksiem un ilūzijām par personisko ģenialitāti, ar viņu viss ir cauri. Salīdzinājumam noder Mihaela Hanekes filma Klavierskolotāja/La pianiste (2001) ar Izabellu Ipēru galvenajā lomā: skaņu sfērā pārsmalcinātā pianiste, izrādās, ir uz attiecībām nespējīgs cilvēks ar autisma pazīmēm.
Skaņu un radu raksti
Mūziķi bieži mēdz žēloties, cik grūti atrast vārdus, lai aprakstītu skaņas. Mūziķiem ir tik grūti, tik grūti, katrā ziņā nesalīdzināmi grūtāk nekā citiem rakstošajiem. Lasot Zigmaru Liepiņu, ir skaidrs, ka nevarība uz viņu neattiecas. Jau puika būdams, viņš zināja, ka klaviatūras "melno [taustiņu] skaņa ir mīksta, samtaina, apaļa, bet balto – cieta, asa, kantaina". Komponists valodu liek darbībā, un vārdi paši sastājas trauksmainu teikumu rindās. Svarīgākais ir – ko tu gribi teikt un tad saki saviem vārdiem. Zigmaram Liepiņam piemīt literāras dotības, savi gājieni, kas nav gluži Anšlava Eglīša furšetīgums, jaunvārdi un salīdzinājumu kaskādes, tomēr gribas apgalvot, ka mūs ir piemeklējis no muzikālas liepājnieku ģimenes nācis jauns maestro.
Zigmara mamma (vienkārši mamma, bez vārda) bija beigusi Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas vokālo nodaļu. Tētis, vienkārši tētis, mācīja vijoļspēli, arī privāti bērniem. "Tā skaņa, ko izraisīja lociņa pieskāriens stīgām, atgādināja neeļļotu durvju čīkstoņu, izmisīgu kaķa ņaudienu vienkopus ar skrāpēšanos gar bleķa durvīm." Mamma stingri izlēmusi, ka puika mācīsies klavieres. Nekad nespēlēs Imanta Kalniņa grupā, kam "esot slikta slava, dzirdēts, ka plikas meitenes pa galdiem dejojot, un vispār". Radagabali, kas tikuši pie saviem vārdiem, ir mammas tēvs Gustavs Ādolfs Bethers, "taisnprātis (ak, šī iedzimtība!)", un tēva tēvs Pēteris Liepiņš, kas apprecējis turīgu Kursīšu pagasta zemnieku meitu Bertu. Berta kļuva par veikalnieci.
Skolas un skolotāji
Latvijas mūzikai vienmēr ir bijis svarīgs Liepājas faktors. Tirdzniecības osta un jūrnieki, kas ieved visjaunākās ārzemju rokmūzikas vinila plates. To kopijas magnetofona lentēs Zigmars pirka no kādas apsviedīgas personas. Uzplauka puķu paaudzes ideāli. "No puķaina auduma pašuvām kreklus. Uzšuvām kļošenes." Atliek tikai iedomāties dibendaļā piegulošas lillā bikses, kas bija kājās pianistam, kad viņu Liepājas teātra kāpņu telpas pīpētavā uzrunāja Raimonds Pauls, uzaicinot strādāt filharmonijā. Zigmars Liepiņš pieņēma smagu lēmumu pamest paša dibināto rokgrupu, taču griba pēc savas komandas līdz ar to neizplēnēja. Gluži otrādi. Pie Raimonda Paula spītīgais liepājnieks ieguva daudz, arī skarbu rūdījumu. Tas noderēja turpmāk, vadot gan pārmantoto Modo, gan savas grupas Opus un Victoria.
Zigmars Liepiņš iepazinās ar Kultūras ministrijas cenzūru, un cenzūra iemīlēja Zigmaru Liepiņu.
Mūzaīkā Liepājas Mūzikas skola parādās kā vieta, kur konservatorijas pasniedzēji nolūko labus studentus. Zigmars jau bija ticis pie pirmās balvas: "Man iedeva tādu koka kluci, kas atgādināja atvērtu flīģeli un kam bija pielīmētas divas dzintara ripas, kuras simbolizēja notis. Šī balva vēl šodien stāv goda vietā, un par to esmu ļoti lepns."
Izglītības topogrāfijā kā bāka paceļas Rīga. Sapņa piepildījums – konservatorija un atklāsme, ka "viens tāds pirmkursnieks kā es var spēlēt jebko": "Un es arī nesmādēju nevienu iespēju." Grūti aptvert, bet lecīgais pianists Rīgā ir kāvies un ticis atpestīts no piecpadsmit diennaktīm par sabiedriskās kārtības traucēšanu ar burvju vārdiem: "Raimonda Paula ansamblis."
Talantīgajam spēlmanim atgriezties pie kārtības palīdzēja ideālā skolotāja Ilze Graubiņa, "interpretācijas karaliene un pedagoģijas guru", kas iemācīja elpošanas vingrinājumus, pārvarēt uztraukumu un turēt rokas siltas.
Mūzika un dramaturģija
Izrādās, jaunībā Zigmars Liepiņš pats rakstījis vārdus savām dziesmām. Šķiet, viņa mūzika ļoti bieži ir radusies saskarē ar noteiktu uzdevumu, atsaucoties aicinājumam. Kad armijas biedram Valdim Lūriņam vajadzēja revolucionārismu izrādē Spartaks (1977), jaunais režisors tālu nemeklēja – mūziku komponēja Zigmars Liepiņš. Savukārt no aizliegtā iestudējuma Žanna d’Arka (1979) palicis tikai Klusās dziesmiņas ieraksts.
"Glavļitā" apstiprinātajam filmas scenārijam Vajadzīga soliste (1984) Rīgas kinostudija izvēlējās komponista Zigmara Liepiņa un teksta autora Kaspara Dimitera tandēmu, kas bija izveidojies 70. gadu beigās. Filmā Zigmars Liepiņš spēlē Zigmaru Liepiņu: "Dublāžā jutos kā uz ešafota, kā pie giljotīnas. Ar sajūtu, ka kājas sasietas, mute izžuvusi, izkaltusi. Katrs vārds, intonācija, ko saku, izklausās nedabiski un nepatiesi." Taču sešdesmit miljoniem skatītāju tas netraucēja. "Soliste" Lelde Vikmane "uzsvērti tika rādīta skaistā iedegumā ar mazām ūdens pērlītēm uz krūtīm", bet aktiermeistarībā viņu pārspēja duets Mirdza Zīvere un Imants Vanzovičs. Filma pavēra ceļu uz PSRS ārēm. "Tikai nesakiet, ka ceļojošo komediantu dzīve ir garlaicīga."
Zigmars Liepiņš ilgojās pēc dramaturģijas, kas kaisles noziegumos savieno galējības. Topošās operas Parīzes Dievmātes katedrāle (1997) potenciālu novērtēja Kaspars Dimiters, "īstenais Artūra Dimitera asprātīgās mēles un īpatnējā humora mantinieks". Tapa izrāde ar īstu baltu zirgu, kurā jāj Fēbs – Nauris Puntulis, un dzīvu pundurkazu, ar kuru kā suņuku nēsājās Esmeralda – Dita Kalniņa. Savukārt Zigmara Liepiņa skatuves cīņubiedram Nikam Matvejevam tika uzrakstīta lomu loma – Kvazimodo.
Operu No rozes un asinīm komponists diemžēl tikai piemin vārda pēc, plašāk pievēršoties Nacionālajam teātrim. Te panākumus guva muzikālā drāma Adata par narkomāniem ar Andras Manfeldes libretu. Kāds juridisks piedzīvojums ir saistīts ar izrādi Vadonis par Kārli Ulmani. Pēkšņi pirms pirmizrādes savas paraksta tiesības izvirzīja Nils Konstantinovs, ar kuru Dimiters, "vīnu strēbdams", bija pārrunājis libreta kopējo līniju. Uz vadonību tūlīt sastājās rinda. Te daudziem ir bijis ko teikt.
Viņš dzird savu tautu
Rokoperas Jēzus Kristus superzvaigzne iedvesmots, Zigmars Liepiņš sapņoja par savu rokoperu Lāčplēsis. Viņš vērsās pie dzejnieka Vika. Pēc tam nejauši izlasīja, ka Imants Kalniņš pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma rakstīs baletu Lāčplēsis: "Par to, ka Imka uzrakstīs, nešaubījos, un gara acīm redzēju Lāčplēsi kā Spartaku Māra Liepas izpildījumā, lielos špagata lēcienos joņojam pa skatuvi, Laimdotas un Lāčplēša pas de deux. Ar visu adagio un variācijām." Imants Kalniņš baletu Lāčplēsis – tāpat kā Emilis Melngailis baletu Maija, Turaidas roze – neuzrakstīja. Edgars Raginskis bija atradis, ka līgums ar Imantu Kalniņu ticis atcelts un izmaksātā nauda piekombinēta citiem komponista darbiem. Savu sabiedroto Zigmars Liepiņš atrada dzejnieces Māras Zālītes personā. Viņa ar šausmām piekrita, nedomājot par politisko risku. Komponists raksta, ka dzejniece "bija atradusi ģeniālu atslēgu tām ausīm": "Lāčplēsis dzird. Viņš dzird savu tautu." Dzejniece sakrustoja Orfeja arhetipu, absolūto dzirdi ar primitīvu spēku. "Vārdi un visa sižeta līnija bija Māras radīta, un tā bija tik organiska, iedvesmojoša un muzikāla, ka man vajadzēja nieka divus mēnešus, lai uzrakstītu visu mūziku."
Rokoperu Lāčplēsis iemēģināja 1988. gada 24. jūnijā Burtniekos, kur tika rīkoti Lāčplēša svētki un iedarbināta vislabākā reklāma – no mutes mutē, bet pirmizrādīja Rīgā Sporta manēžā 1988. gada 23. augustā, Ribentropa–Molotova pakta noslēgšanas datumā. Zigmars Liepiņš brīnumainā kārtā bija apvienojis Sīpolus, Jumpravu, Līvus, Remix, Opus un Jāņa Lūsēna grupu. Pēc mākslinieka Uģa Rūķīša skicēm tika pagatavoti bruņām līdzīgi kostīmi, kuru krāsa bija saistīta ar ķermeņa substancēm. "Labie balti, sliktie melni un sarkani." Režisors Valdis Lūriņš bija iecerējis 20 grādu slīpu skatuvi, lai skatītāji varētu redzēt darbību. Skatuves izbūve kavējās, režisors uzskrūvējās, un Zigmars Liepiņš noskaldīja: "Spēlēsim uz tādas skatuves, kāda būs!" Uz šīs slīpās grīdas baletdejotājs Viesturs Jansons nodejoja Līkcepures dubultnieku bez traumām.
Dziesmotās atmodas dokumentu – Lāčplēša ierakstu, kurā mīts leģitimē valstiskumu, – no iznīcināšanas izglāba ieraksta režisore Laimdota Kalniņa.
Ceļš uz kapitālismu
"Piedodiet par skaitļiem šajā tik garīgajā grāmatā!" koķetē autors. Nu ko jūs, nevajag atvainoties. Latviešiem akūti pietrūkst biznesa romānu, un viens pats Pāvila Rozīša Ceplis nespēj šīs alkas pēc biznesa ābeces remdēt.
1988. gada 26. maijā tiek pieņemts PSRS likums par kooperāciju. Sākas pāreja uz jaunu saimniekošanas modeli. LPSR Kultūras ministrija, kuru vada Raimonds Pauls, uz šo likumu reaģē tikai novembrī, ieviešot kultūrā pašfinansējuma principu, kas daudziem nozīmē likvidāciju. Arī vārds "reorganizācija" nozīmē to pašu likvidāciju. Ideoloģija tiek pielīdzināta mārketingam. Mākslu sāk mērīt naudas vienībās. No māksliniekiem tieši mūziķi ir vistuvāk varai, līdz ar to arī pilnības ragam.
Kur mutuļo bizness, tur kā bites uz liepziediem salido kriminālie elementi un viss sajaucas kopā. Zigmars Liepiņš apraksta "vienu no dīvainākajiem notikumiem" 1990. gada nogalē, kad Volvo pirmais tirgotājs Latvijā Igors Popovs organizē savu dzimšanas dienu apmēram 300 viesiem – divdesmit astoņu dienu braucienu apkārt Eiropai ar kuģi Tarass Ševčenko. Viss iekļauts. Gan svētie tēvi, gan kriminālo grupējumu līderi ar vilka acīm. Lasītāj, apgūsti, kā globālisma jūgā peldēt pa viļņiem.
Ieskatījies biznesa aizkulisēs, Zigmars Liepiņš kopā ar uzņēmēju Aināru Gulbi nodibināja privāto radiostaciju Radio SWH.
Autors nekur sevi neslavē un kritiskos viedokļus prasmīgi izmanto grāmatas dinamikai. Ir tikai viena lieta, ko viņš nekad nav pieņēmis. Tā ir nodevība.
Memuāri beidzas ar Latvijas Nacionālo operu un baletu, kurā Zigmars Liepiņš tika iecelts valdes priekšsēdētāja amatā. Kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende "izpildīja pašnāvniecisku gājienu un atlaida [Andreju] Žagaru no darba, pie viena izveidojusi LNO valdi triju valdes locekļu sastāvā un izsludināja konkursu", raksta Zigmars Liepiņš. Šos sešus operas gadus autors nav "noapaļojis". Acīmredzot tas nebija iespējams. Teksts izšķīst lēmumos, eiro skaitīšanā, dienasgrāmatas fragmentos. Katrai dienai ir bijis savs spridzeklis. Tomēr teātra simtgade (2018) sagaidīta un nosvinēta godam.
2019. gada 2. oktobrī Zigmars Liepiņš secināja: "Apnicis." Tas nenoliedzami izklausās labāk nekā "ļaujiet man mirt". Paliek cerība, ka varētu sekot kas jauns. Komponists intervijās runā par komēdiju. Lai tad ar būtu – dievišķā!