Lai gan no afišas un gaumīgi melnpelēkajiem programmbukletu vākiem uz mums noraugās pasaulē atzītā latviešu pianista Vestarda Šimkus fotoportretējums, koncerta LNSO, Vestards Šimkus un Ungārija (Lielajā ģildē 30. janvārī) galvenais varonis izrādījās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kuru diriģēja mūsu pastāvīgajai koncertpublikai jau kopš pirmās viesošanās jaunās mūzikas festivālā Arēna (2009) labi pazistamais ungāru maestro Žolts Naģs – perfekts un erudīts laikmetīgās mūzikas simfonisko partitūru interprets. Izmantojot iespēju izpausties dzimtajā ungāru XX gadsimta komponistu Ernsta fon Dohnāņi, Bēlas Bartoka un viņu priekšgājēja nacionālromantiķa Franča Lista programmā, diriģents kopā ar mūsu galveno simfonisko valstsvienību panāca mākslinieciski iespaidīgu, spožu, uzrunājošu rezultātu.
Tā vien šķiet, ka Ernsts Dohnāņi (1877– 1960), kurš savulaik pats bija virtuozs pianists, dedzīgs Franča Lista dievinātājs, kā arī vairāku pasaules pianisma zvaigžņu skolotājs un diriģents, savās orķestrāli krāšņajās Simfoniskajās minūtēs ietvēris visu to, ko nemūžam nebūtu iespējams ietilpināt klaviermūzikā. Dzirkstoši orķestrālajam, kontrastiem bagātajam un ungāriski kolorītajam Dohnāņi opusam nepiemīt komponistu, pianistu visizplatītākā liksta arī orķestra partitūrās turpināt domāt klavieru faktūrās. Viņš no tām izvairījies ne vien principiāli, bet arī ļoti eleganti, neslēpti iedvesmojoties no ungāru tautas instrumentu skanējuma un deju ritmiem un to visu savienojot savam laikam visai konservatīvā, toties orķestrāli atraktīvā, tembrāli krāšņā pārredzējumā, ko pats diriģējis pirmatskaņojumā 1934. gada nogalē Budapeštas operā.
Dohnāņi Simfonisko minūšu dzīvīgo, muzikāli horeogrāfisko ceturtdaļstundu lieliski izcēla mūsu orķestra virtuozā, temperamentīgā spēle un pat svītas fināla presto tempā saglabātā precīzā artikulācija – diriģenta Žolta Naģa jājamzirdziņš mūzikas valodas izpratnē. Īpaši virtuozi mirdz koka pūšaminstrumenti – vidžinošie, rotaļīgie flautas, obojas, klarnetes solo un saspēles, plūstošie mežragi, spodri kolorītie sitaminstrumenti pārmaiņus ar sirsnīgi silto stīgu skanējumu. Izcili angļu raga solo uzbur Rapsodijas (svītas 2. daļa) pastorālo ainavu un senatnīgo noskaņu Tēmā ar variācijām (svītas priekšpēdējā 4. daļa).
Labākajās nacionālromantisma un klasiskās svītas tradīcijās veidotās un azartiski atskaņotās Dohnāņi Simfoniskās minūtes bija laba prelūdija LNSO un Žolta Naģa radošās "ķīmijas" kulminācijai vakara otrajā daļā – izpildītājiem ļoti sarežģītā, taču klausītājiem visnotaļ pieejamā Bēlas Bartoka orķestra koncerta (Koncerts orķestrim, 1943) atskaņojumam. Bija jūtams, ka diriģents – pedants, taču šī vārda vislabākajā nozīmē, orķestra mēģinājumos izstrādājis katru niansi no Bartoka mūzikas racionālajām struktūru veidotāja, pārveidotāja un kombinētāja spēlēm līdz Šostakoviča 7. jeb Ļeņingradas simfonijas slavenās, mašinālās fašistu iebrukuma tēmas parodēšanai, nemaz nerunājot par jaušami etniskajiem stīgu instrumentu pizzicato skārumiem un sarežģītajiem, neregulārajiem deju ritmiem. Bravo LNSO solistiem, īpaši pūtējiem – par perfektajām pāru spēlēm (otrajā daļā) un artistiski virtuozo, laucinieciski vienkāršo, sevī ievelkošo dzīves svinēšanas enerģiju finālā.
Pianists Vestards Šimkus LNSO ungāru programmā Rīgā izpaudās visu laiku slavenākās ungāru mūzikas figūras, komponista un leģendārā pianista Franča Lista ellišķīgi virtuozajā opusā Nāvesdeja. Parafrāze par Dies irae (1862), kura versiju klavierēm solo, starp citu, tikko atskaņojis koncertā Budapeštā. Kinematogrāfiski tēlainajā skaņdarbā, faktiski – brīvo variāciju virknē par viduslaiku sekvences Dies irae tēmu –, komponists šo muzikālo pastardienas simbolu izgaismo visdažādākajos, savstarpēji asi kontrastējošos veidos, izmantojot ļoti plašu žanrisko, tembrālo un faktūru paleti. Tik iespaidīgs, ka pārsteigumā jāsalecas, bija jau pats sākums, kurā Vestards Šimkus lika klavierēm skanēt kā dzelzs iznīcības monstra soļiem kādā šausmu filmā.
Izpildījuma gaitā klavieres skanēja te kā dzidri zvaniņi, te ar stihijas vērienu kā pati grūstošā pasaule, savukārt liriskajā klavieru solo epizodē – ireāla, transcendentāla, atsvešināta vīzija, kas no intelektuālas kontrapunktu kārtības izaug līdz skatam salti daiļas mūžības augstumos. Ko vērta bija spožā repetīciju tehnika, kas, asociējoties ar virtuozu cimbalu spēli (ar vālītēm), līdz ar dažiem diriģenta īpaši izceltiem orķestra vijoļu štrihiem atgādināja par Lista ungāru asinīm. Tomēr kopumā viss šis efektīgais, spoži virtuozais solista sniegums bija dekoratīvs, iepriekšparedzams, tipisks pianista virtuoza sniegums. Tas bija koncentrēts uz skanējumu romantisko krāsu paleti, tajā izplūdinot pat askētiskos polifoniskos vēstījumus.