Pie mums Rīgā tā nekad nenotiks. Toties ir pierasts tā: ja reiz atrodamies operas namā, kur skatuves loks zaigo apzeltītā rotā, pēc jebkuras izrādes vai koncerta gandrīz nenovēršami (ar retiem izņēmumiem) skaļi sauc "bravo!" un sarīko stāvovācijas. Stāvovācijas Baltajā namā gandrīz jau pieder pie labā toņa reglamenta. Savukārt simfoniskajos koncertos Lielajā ģildē, kas nav konkurente operas uzspodrinātajai greznībai, publicitātei un ekskluzīva izņēmuma statusa radītajam prestižam, publika ir daudz prasīgāka un kritiskāka. Tur tikai ļoti īpaši, vispārākajā pakāpē labākie koncerti spēj uzcelt cilvēkus kājās. Tur var redzēt, ka esam ziemeļu ļaudis, jo pat patiesa sajūsma bieži atduras pret kūtrumu un kautrību.
Maldinošais konteksts
Kāpēc šī preambula? Tāpēc, ka – ja kādam nav sava viedokļa vai arī viņš par to nejūtas īsti pārliecināts, apkārtējais konteksts var pamatīgi maldināt. Piemēram, stāvovācijas Latvijas Nacionālajā operā, kas tikko kārtējo reizi atkārtojās pēc Džuzepes Verdi Aīdas 6. janvāra izrādes, lai gan šoreiz tā pilnīgi noteikti nebija šīs operas interpretācijas virsotne, neraugoties uz iesaistītajiem spožajiem vārdiem. Tā bija vienkārši izrāde ar savām veiksmēm un neveiksmēm.
Šī Aīdas izrāde tika gaidīta kā īpašs notikums, jo Radamesa lomā debitēja pašlaik starptautiskajā zenītā esošais Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko, kurš drīz šo lomu atveidos arī Vīnes Valsts operā un Cīrihes operā. Titullomā viesojās īsts itāļu dramatiskais soprāns Rafaella Andželeti, kura jau savā pirmajā Latvijas apciemojumā pērnvasar Opermūzikas svētkos Siguldā spoži apliecināja savu izcilo vokālo skolu un tēlu vokālās interpretācijas meistarību. Taču abi bija sasirguši – ziemā tas nav nekāds brīnums – A. Antoņenko bija pamatīgi saaukstējies jau pirms Ziemassvētkiem, un viņa skatuves partnere ik pa brīdim klepoja visā izrādes gaitā. (No teātra puses gan būtu tikai korekti gan pret māksliniekiem, gan publiku, ja skatītājus pirms izrādes brīdinātu, ka mākslinieki ir neveseli, tomēr dziedās.) Šo iemeslu dēļ izrāde abiem dziedātājiem izvērtās par grūtu pārbaudījumu, nevis iespēju izpausties visā savā mākslinieciskajā pilnībā. Tiesa, viņi izturēja godam, jo ir augstas raudzes profesionāļi. A. Antoņenko spēja perfekti izlīdzināt dziedājumu pat tad, kad pirmajā cēlienā šķita, ka balss tūlīt aizlūzīs. Tomēr visā izrādē bija dzirdams, ka dziedātājs drošāk jūtas tajās Radamesa partijas vietās, kur var palaist balsi vaļā visā tās skanīgumā. Pakāpeniski balss "ieeļļojā" un, adaptējusies izrādes slodzei, piano dinamikā lieliski saskaņojās ar R. Andželeti maigi tonēto soprānu mīlētāju pēdējā duetā – melodiski tik skaistā, gaišā un svētlaimīgā, it kā viņi nebūtu dzīvi ieslodzīti kapā.
Klepus un klusā dinamika
Uz skatuves mocīdamās ar klepu, R. Andželeti tomēr spēja principiāli izturēt savu Aīdas tēla interpretācijas pieeju. Viņa pierādīja, ka Aīdas vokālās partijas un arī dramatiskā soprāna spēks vispār nav meklējams tikai balss apjomā, skaļumā, masā. Viņas sniegumā visiespaidīgākie bija tieši klusā dinamikā izturētie posmi, kurus viešņa izdziedāja ļoti niansētā un bagātā tembrālo krāsu paletē, izteiksmīgā artikulācijā, vienkāršā un saviļņojošā intonācijā. Žēl tikai, ka abās viņas pirmā un otrā cēliena lūgšanās orķestris nebija viņas palīgs, jo vienkārši bija par skaļu. Šķiet, LNO viltīgā akustika bija "apspēlējusi" diriģentu Andreju Jurkeviču, kurš še viesojās pirmo reizi un kopumā ļoti precīzi un profesionāli vadīja izrādi.
Izrādes viesu zvaigznāju atbildīgākajās pozīcijās noslēdza Sanktpēterburgas Marijas teātra soliste Ļubova Sokolova, kura iepriekš šeit iespaidīgi izpaudusies kā īsti vāgnerisks mecosoprāns, bet Aīdā atveidoja Amnerisu. Dziedātājas sniegums, īpaši aktiermāksla, pārliecināja, ka tieši viņai šajā Verdi drāmā tikusi visdaudzslāņainākā loma: sieviete, kura kaislīgi mīl, cer, valdzina, nomokās greizsirdībā, dusmās un naidā, izbauda savu varu, cieš par atraidīto mīlu un visbeidzot par nenovēršamo, kas ir viņas pašas atriebīgās rīcības sekas… Viss šis plašais emociju spektrs īpaši spilgti un piesātināti izpaudās Ļ. Sokolovas mecosoprāna vidējā un apakšējā diapazonā. Taču augšējā tesitūrā dziedājums brīžiem bīstami "aizpeldēja" starp toņiem kādā "nekatrā" skaņu augstumā, kā tas bija Amnerisas izlocītajās frāzēs virs sieviešu kora 2. cēliena sākumā, un arī vairākās citās izrādes vietās. Ar savdabīgo, austrumniecisko Virspriesterienes dziedājumu lieliski tika galā mūsu Ieva Parša, un vienīgajā Ziņneša epizodē burtiski uzmirdzēja Raimonda Bramaņa kvalitatīvais tenora dziedājums. Stabils izrādes balsts jau kopš iestudējuma pirmizrādes 1998. gada janvārī ir Samsons Izjumovs, kurš piepilda Aīdas tēva Amonasro – Etiopijas valdnieka un ēģiptiešu gūstekņa – tēlu ar dziļi cilvēcisko saturu. Romāna Poļisadova varenais un apjomīgais bass ir kā radīts virspriestera Ramfisa tēlam. Ne tik viegli pāri blīvajam orķestrim tika Faraona – Riharda Mačanovska – balss.
Kā no pirts lāvas
Žēl skatīties, ka Aīda, viens no visveiksmīgākajiem iestudējumiem visā atjaunotās LNO mūžā, tagad ir jūtami izļurkājies. Vai tas nav absurdi: jau ieejot operā, uzreiz var redzēt, cik rūpīgi atlasīti staltie, elegantie biļešu pārbaudītāji ar labajām manierēm un slaikie, pieklājīgie puiši skatītāju garderobē. Taču uz skatuves faraona meitas agrāko sportisko sargu vietā, kuriem līdz pusei kailais torss bija rota, tagad redzam patuklus, lempīgi slājošus vīrus kā no pirts lāvas?! Lieka un brīžiem pat juceklīga kustība statiskajās grupu kompozīcijās liecināja tikai par to, ka daļa kora mākslinieku un statistu vienkārši īsti nezina, ko šajās ainās darīt. Šķiet, neviens viņiem to arī nav paskaidrojis vai atgādinājis. un izrāde palaista pašplūsmā, operas finālā pat nokavējot priekškara nolaišanu. Tā iet, ja izrādi rāda tik reti – iepriekšējā reize bijusi tikai pagājušajā gadā 10. maijā. Režisora acs no malas un laikus dots padoms būtu svētīgs arī Aleksandram Antoņenko, kurš, koncentrēdamies dziedāšanai, uz skatuves bieži bija karavadonim Radamesam neatbilstoši sagumis. Māksliniekiem jānovēl veiksme un otrā elpa Aīdas otrajā izrādē 13. janvārī.
Aīda
LNO 13. I plkst. 15.
Operas Aīda ieraksts Latvijas Radio-3 Klasika būs dzirdams 19.janvārī plkst.20.10.