Tuvojoties Halovīnam, apgāds Zvaigzne ABC savās grāmatnīcās atkal redzamā vietā – un ar lielu atlaidi – izvietojis tematikai atbilstošu daiļliteratūru. Starp pusaudžu auditorijai adresētajiem bestselleriem ar kārdinošiem nosaukumiem Mūmijas mīkla un Sacīkstes ar nāvi un citi spoku stāsti ir arī 2016. gadā pirmoreiz apkopotais un šogad atkārtoti izdotais Bārbalas Simsones sastādītais krājums Latviešu šausmu stāsti ar divdesmit stāstiem. Tā autoru loks aptver periodu no Augusta Saulieša līdz Andrim Zeibotam.
Režisors Georgijs Surkovs, pēc ilgāka laika atgriezies Daugavpils teātrī, atlasījis un pats dramatizējis sešus no šā krājuma stāstiem, kurus iestudējis teātra latviešu trupā. Skatītājam, arī aktieriem, tas nozīmē jaunu pieredzi, bet vislielākajā mērā šāds materiāls – īsproza, kas prasa ļoti precīzi radīt uz skatuves vajadzīgo atmosfēru, – izaicina pašu režisoru. Svētīgs uzdevums, pat ja nav izdevies izsprukt bez klupieniem.
Gaisma un skaņa
Nevar teikt, ka latviešu teātris to vien darītu kā pētītu šausmu estētiku, taču pēdējo gadu pieredze liecina, ka pieeja var būt dažāda: no psiholoģiski biedējošas slima prāta izpētes Gundara Silakaktiņa iestudējumā Pielūdzēja Nr. 1 (2017) Dailes teātrī ar precīzu Indras Briķes aktierdarbu līdz skolēnu auditorijai adresētām izrādēm, kurās tiek izmantoti arī lekciju elementi dažādā nopietnības pakāpē, – Kārļa Krūmiņa Šausmu autobuss (2016) Latvijas Nacionālajā teātrī un Edgara Kaufelda iestudētie Puscilvēki (2019) Latvijas Leļļu teātrī. Šausmu stāstu žanrā interesants piemērs ir Mārča Lāča izrādē Rīga. Urbānie mīti (2016) Jaunajā Rīgas teātrī, šā darba intonācija gan pārsvarā bija izteikti ironiska.
Veiksmīgi meklējumi šausmu virzienā reizēm gadās arī amatierteātros, piemēram, Imanta Jaunzema izrāde Sieviete melnā (2021) Jūrmalas teātrī pārliecina ar atmosfēru un atjautīgi atrisinātu rēga pārvietošanos telpā. Parocīgāki ir mazie spēles laukumi, kuros ar vienkāršiem līdzekļiem var panākt efektīgāku iedarbību uz skatītāja maņām. No tāda viedokļa Daugavpils teātra izrādei uzdevums ir visai sarežģīts – tā ir lielā skatuve ar neizbēgamo distanci no skatītāja.
Attiecībā uz tehniskajiem līdzekļiem atmosfēras radīšanai Georgija Surkova komandas biedri ar saviem uzdevumiem ir tikuši galā veiksmīgi. Scenogrāfa Andra Eglīša radītā telpa ar sen sabrukušā jumta karkasa ribām ir lielisks izejas punkts gaismu mākslinieka Sergeja Vasiļjeva ēnu spēlēm, savukārt komponista Platona Buravicka veidotais skaniskais ietērps brīžiem šķiet ekspluatēts pat mazliet pašmērķīgi, lai aizlāpītu inscenējuma robus. Līdzīgus skaņu partitūras veidošanas paņēmienus komponists ir izmantojis nesen rādītajā Edgara Niklasona iestudējumā Līdzinieki, kurā interaktīvā ceļojuma sākums bija Arodbiedrību nama pagrabā.
Inga Bermaka ar kostīmiem mēģina raksturot laikmetu un vidi, ko samērā universālā dekorācija nerisina, – izvēlētie prozas darbi ir sarakstīti dažādos laikposmos, bet saturiski to laika grafiks ir vēl plašāk izvērsts. Savukārt režisors, cenšoties iedarbību uz skatītāju dažādot, brīžiem ņem talkā paņēmienu, kas liek atsevišķiem tēliem iznirt cauri zālei un atkal caur to doties projām.
Mehānismi atšķiras
Atlasot sešus stāstus no divdesmit pieejamiem, ir skaidrs, ka režisors zina (ideālā variantā) vai domā, ka zina, kurus sižetus kādā veidā viņš attēlos uz skatuves. Dramatizējuma mehānismi tiešām atšķiras: no statiskas kolektīvas stāsta izstāstīšanas skatītājam, kā risināta pirmā epizode – Ralfa Kokina Engures kapsētas zilā zārka stāsts –, līdz mēģinājumam tekstu maksimāli dramatizēt, svītrojot aprakstošos teikumus, kā darīts ar pašām beigām atstāto Vladimira Kaijaka Vīziju.
Izrādes sākums savā vienkāršībā skatītāju iesilda tālākajam. Kokina stāsts ir no tiem, kādus vismaz kādreiz atbilstošās situācijās viens otram mēdza stāstīt pusaudži (par sarkanajiem zābakiem un tamlīdzīgi). Ar katru nākamo stāstu mēģinot atrast kādus specifiskus inscenējuma paņēmienus, režisors sev un aktieriem uzdevumu sarežģī. Divos stāstos veiksmīgu partnerību izveidot izdodas Kārlim Tolam un Zandai Mankopai, turklāt ir kāda līdzība – gan Mirdzas Bendrupes Helēnā studenta aizraušanās ar spoku, gan Viestura Reimera (Gunta Bereļa) Spogulī sievas bailes no vīra nopirktā antikvārā spoguļa risinātas kā atmiņu stāsti no vīrieša skatpunkta. Spogulis, ar ko režisors noslēdz pirmo cēlienu, ir mākslinieciski pilnasinīgākais veikums izrādē, kur izdomu parāda arī scenogrāfs, saplūdinot viena notikuma kapakmeni ar cita notikuma spoguli vienā transformējamā priekšmetā. Tieši Spogulī, kas vismaz man asociatīvi uzvilnīja neskaidras atmiņas par Edgara Alana Po Ovālo portretu, ir panākta lielākā koncentrācija, kas ļauj tuvoties biedējošajai, nenovēršamā ļaunuma sajūtas piesātinātajai atmosfērai, kādu no šāda materiāla gaidām.
Starp Mirdzas Bendrupes un Viestura Reimera darbiem iespraucies hrestomātiskākais no izrādē izmantotajiem stāstiem – Aleksandra Grīna Klusie ciemiņi –, kas ir bijis arī skolas programmā. Grīns, kurš raksta par strēlnieku tematiku, iespējams, būtu pārsteigts, atrodot savu darbu šausmu stāstu kategorijā, jo veļu ierašanās veļu laikā vismaz saskaņā ar latviešu tradicionālo dzīvesziņu, lai arī ir noslēpumaina, tomēr nez vai pārāk ekstraordināra un biedējoša parādība. Diemžēl šajā epizodē pirmo reizi izrādē ienāk zināms ilustratīvisms – ļoti konkrēti tiek iemiesoti strēlnieki, kuriem pievienojas Marģera Eglinska atveidotais Pēteris Atāls, dodoties viņsaulē.
Otrajam cēlienam atstātie divi stāsti režisoru paklupina vēl sāpīgāk. Aleksandra Grīna Vecāru Indriķa dzīves stāstā, ko iesāk pagarš Marģera Eglinska runāts monologs (aktieris, kuram šoruden apritēs piecdesmit, sirmās bārdas dēļ tiek ekspluatēts par sevi krietni vecāku varoņu iemiesošanai), raganu prāvas atveidošanai nolemts izmantot leļļu teātra elementus, tomēr tas nav darīts pārāk veikli. Var saprast režisoru, kurš mēģina meklēt kādu ārpus reālisma esošu paņēmienu, lai parādītu raganu spīdzināšanu un dedzināšanu sārtā, tomēr lelles tirināšana virs butaforiska ugunskura, kas aizdegts ar īstu liesmu, aktrisei Jūlijai Ļahai skaļi kliedzot, diez vai ir īstais risinājums un vismaz pirmizrādē raisīja zālē nervozus smieklus.
Neko saglābt neizdodas arī Kristīnei Veinšteinai pēdējā epizodē – Vladimira Kaijaka stāsta Vīzija skatuviskajā iedzīvinājumā –, kurā, atsakoties no autora dotajiem situācijas aprakstiem, pēc notiekošā uz skatuves vispār nav iespējams satura līmenī definēt, kas īsti notiek, un runāt par kaut kādu atmosfēru vispār nenākas, jo izmantotie paņēmieni drīzāk ir groteski. Tādējādi izrādes otrais cēliens rada veselu gūzmu jautājumu, ieskaitot to, cik tuvu sākotnējai iecerei ir skatītājam parādītā realizācija un vai pēdējos divus stāstus nebūtu iespējams vēl kā papildināt un noslīpēt, lai tie neraisītu neērtības sajūtu.
Daugavpils skatītājs savu teātri un tā māksliniekus mīl un, par spīti vēsajai skatītāju zālei, pēc izrādes dāsni demonstrēja savu atzinību par redzēto. Vienā aspektā esmu gatavs šim priekam pievienoties arī es – ikviena sastapšanās ar latviešu literatūru teātrī ir auglīga un rosinoša, turklāt aktieru ansamblis ar šo ideju ir neapšaubāmi aizrāvies un darbojas saskanīgi. Bet slīpējums vēl noderētu.
Latviešu šausmu stāsti
Daugavpils teātrī 6.XI plkst. 15
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 6,50–10,50