Zimmerli Mākslas muzeja vārds Latvijā ir labi pazīstams, jo tajā glabājas apjomīga latviešu mākslas kolekcija, kas ir daļa no 22 000 vienību padomju nonkonformisma mākslas savākuma – tā ir lielākā šī perioda un teritorijas mākslas kolekcija ārpus bijušās PSRS. Amerikāņu ekonomists Nortons Dodžs (1927–2011) savu kolekciju sāka veidot XX gadsimta 50. gados un pievērsa uzmanību mākslai, kas neatbilda padomju mākslas kanonam. 1991. gadā Nensija un Nortons Dodži šo kolekciju uzdāvināja Zimmerli muzejam Ņūbransvikā Ņūdžersijā. Muzejs strādā ciešā sadarbībā ar Ratgersa Universitāti, kas ir ievērojama ar pētniecību un zinātniskām publikācijām. Daļa no muzeja pastāvīgās ekspozīcijas ir veltīta padomju nonkonformisma mākslai, un Baltijas klātbūtne tajā ir labi pamanāma. Līgas Purmales darbs ar ainavas atspīdumu zirga acs ābolā (Atspīdums, 1975) un jāņogu ķekara tuvplānu (Dārzs, 1975), Miervalža Poļa ielu parādes aina ar muzikantiem (Pūtēju orķestris, 1974) ir muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Tā ilgi neesot bijusi mainīta, un padomju nonkonformisma mākslas pētniece kuratore Džeina Šārpa ir panākusi, ka tajā tagad ir iekļauts vairāk sieviešu mākslinieču darbu.
132 vārdi
Džeina Šārpa ir profesore Ratgersa Universitātes Mākslas vēstures departamentā. Zimmerli muzejs ir vieta, kurā viņa māca studentus un dod iespēju arī viņiem piedalīties izstāžu veidošanā. Pagājušā gada novembrī tika atklāta Džeinas Šārpas kūrētā izstāde Glezniecība mērogā/Painting to Scale, kas būs aplūkojama līdz 14. septembrim. Kuratores koncepts izaicina vispārpieņemto naratīvu par nonkonformisma mākslu. Parasti pie Rietumu pētniekiem nonāk stāsti, ka neoficiālie mākslinieki nevarēja izstādīties un tika cenzēti, viņu darbi tapa nabadzībā un virtuvītēs, tāpēc tiem bieži ir mazs izmērs un tie ir darināti no vienkāršiem materiāliem. Tomēr, strādājot ar muzeja kolekciju, kuratore redz, ka daudziem darbiem ir ievērojami izmēri, un to seriālais raksturs liek domāt, ka tie bijuši iecerēti kā izstāžu darbi. Šoreiz kuratore ir izvēlējusies izstādīt šos lielizmēra darbus.
Džeina Šārpa izvirza jautājumu – kas tad ir tas, kas definē nonkonformisma mākslu. Līdzīgs jautājums radās arī man, kad man bija iespēja iepazīties ar 132 latviešu mākslinieku vārdiem, kuri ir iekļauti latviešu nonkonformistu sarakstā Nensijas un Nortona Dodžu kolekcijā. Absolūtais vairākums no viņiem jau kopš studiju gadiem piedalījās izstādēs un veiksmīgi attīstīja karjeru. Redzams, ka viņu nonkonformismu definē tas, ka viņi nav radījuši sociālistiskā reālisma darbus. Tomēr astoņdesmitajos retais vēlējās veidot kaut ko līdzīgu socreālismam. Pat tolaik joprojām eksistējusī cenzūra nespēja piespiest to darīt. Vienīgā motivācija konformismam bija nauda, kuras dēļ ne viens vien lauzās pēc Kultūras ministrijas tematiskajiem pasūtījumiem.
Es biju uzaicināta piedalīties Ratgersa Universitātes rīkotajā diskusijā Pārdomāt disidentismu PSRS. Prakses un iespējas mākslā. Kādi ir parametri, pēc kuriem kāds mākslinieks tiek nosaukts par nonkonformistu? Labi zinām, ka Latvijā andergraunds kā kustība nebija īpaši izteikts, disidentisms dažkārt parādījās performatīvās darbībās, kas izaicināja noteikto padomju dzīves kārtību. Nonkonformisma jēdziens ir visai sarežģīts tajos gadījumos, kad mākslinieki bija pozīcijā starp nonkonformismu un konformismu. Savos darbos viņi varēja būt mēreni modernisti vai postmodernisti, bet vienlaikus pārstāvēt varu mākslas institūcijās. Kā izturēties pret šo autoru moderno mākslu un vienlaikus veiktajiem uzdevumiem, kas viņiem, atrodoties savos posteņos, bija jārealizē padomju varas vārdā? Taisnība, bija arī tādi, kuri, izmantojot savu pozīciju, centās izdarīt labāko iespējamo. Tomēr nav šaubu, ka mesli bija jāmaksā un bija jāsadarbojas. Šie jautājumi mani nodarbina, jo pašlaik gatavoju nākamgad Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ieplānoto Ojāra Ābola (1922– 1983) izstādi. Viņa darbi arī ir nonkonformisma mākslas kolekcijā.
Kur ir robeža?
Zimmerli muzejs šos jautājumus aktualizē Putina diktatūras sakarā, kad māksla un kultūra, kā arī visas citas jomas Krievijā pakļautas cenzūrai un kontrolei. Kā strādāt apstākļos, kuros nav iespējams brīvi paust savus politiskos uzskatus? Kuratore izvirza jautājumu: vai var salīdzināt vēlīnā padomju laika situāciju mākslā un Putina ēru? Vai Krievijā māksla atkal noiet pagrīdē, un vai kopš 2000. gada tur atkal rodas nonkonformisma kultūra? Kur ir robeža starp konformismu un nonkonformismu? Diskusijā piedalījās arī 70. gadu Maskavas konceptuālisma pārstāve, jau sen uz ASV emigrējusī Irina Nahova. Viņa ir pirmā sieviete, kura pārstāvēja Krieviju Venēcijas mākslas biennālē. Tas notika 2015. gadā – nākamajā gadā pēc Krimas okupācijas. Kā to vērtēt? Vai, pārstāvot agresorvalsti Venēcijā, viņa kļuva par konformisti? Ukraiņu aktīvisti tajā vasarā vismaz uz dienu okupēja Krievijas paviljonu Venēcijā.
Es atļāvos norādīt, ka šodien, kad ir karš un mirst cilvēki, arī māksliniekiem ir jāizvēlas, kurā pusē būt, pa vidu palikt nav iespējams. Diskusijā Irina Nahova stāstīja, ka Krievijas māksla tagad kļuvusi dekoratīva un mākslinieki izvairās no politiskām tēmām, taču mazās galerijās aiz slēgtām durvīm disidentiski darbi parādās. Savukārt Marks Ļipoveckis, kurš ir slāvu valodu profesors Kolumbijas Universitātē, stāstīja par Samizdat toreiz un tagad un citēja disidentu dzeju (skanēja arī rupjas rindas par Putinu).
Jokdaru atgriešanās
Izstādē Glezniecība mērogā ir eksponēti sešdesmit XX gadsimta 70.–80. gadu baltkrievu, gruzīnu, igauņu, kazahu, krievu un latviešu mākslinieku darbi, kas grupēti trijās sadaļās. Tās ir veltītas personības pašreprezentācijai, dabas klātbūtnei urbānā vidē un kodētai izteiksmei ģeometriskās un abstraktās formās. Konceptuālais uzstādījums – izaicināt naratīvus, kas definē nonkonformismu, – uzdod daudzus jautājumus, tomēr atbildes joprojām ir izplūdušas un neskaidras. Džeina Šārpa lieto apzīmējumu "neoficiālie mākslinieki", tomēr Baltijas mākslā šāds apzīmējums ir visai diskutabls. Vai gan Maiju Tabaku varam saukt par neoficiālu vai pagrīdes mākslinieci?
Maija Tabaka. Jokdari. Audekls, eļļa. 1970. Ratgersa Universitātes Zimmerli Mākslas muzeja kolekcija. Nensijas un Nortona Dodžu padomju nonkonformisma mākslas kolekcija. Foto – Pīters Džeikobss
Mākslinieka pašreprezentācijas darbu grupā eksponēta Maijas Tabakas glezna Jokdari (arī Džokeri, 1970). Šis darbs eksponēšanai izstādē restaurēts, jo tas esot bijis ļoti sliktā stāvoklī. Tagad Maijai Tabakai raksturīgais kolorisms atklājās ne tikai krāsu intensitātē, bet arī gleznieciskā niansētībā, piemēram, fons aiz jauno stilīgo mūziķu muguras gleznots maigi un jutīgi rozā, zaļās un zilās krāsas atspulgos, ko nevarēja nojaust reprodukcijās. Lai noskaidrotu mūziķu personības, izmantoju feisbuku, un draugu un kolēģu atsaucība nāca acumirklī. Jokdari bija ritma un blūza grupa, kas spēlēja skolu un augstskolu ballītēs. Mūzikas zinātājiem viņu vārdi nav sveši: brāļi Rubens un Aleksandrs Airapetjani, kuri emigrēja uz ASV, Mārtiņš Saulespurēns, Harijs Užāns un Valerijs Kanajevs. Gleznu var uzskatīt par nonkonformistisku, jo tā attēlo modernas rietumnieciskas vērtības, kas tolaik reprezentēja alternatīvu dzīvesveidu un intereses padomju ikdienas kontekstā. 60. gadu vidū uzplaukusī roka kustība tika stipri cenzēta, un ballītes bija sava veida slēgti pasākumi, kuros varēja spēlēt to, ko nevarēja oficiālos koncertos.
Rokmūzika pārstāvēja "kaitīgās Rietumu ietekmes", puišu stilīgie tēli gleznā iemieso kādu citu, modernu dzīvi. Bet vai Maija Tabaka nevarēja šo darbu izstādīt? Tajā pašā gadā, kad glezna radīta, tā tika eksponēta Jauno mākslinieku izstādē, kā arī 1975. gadā izstādē Jūrmalā un 1979. gadā mākslinieces personālizstādē Rietumberlīnē. Maijai Tabakai izveidojās spoža karjera: tika panākts PSRS akcepts gadu strādāt Rietumberlīnē Vācijas akadēmiskās apmaiņas programmā, pēc tam autores darbs tika izvēlēts Venēcijas mākslas biennālei (1982), viņai bija izstāde Centrālajā mākslinieku namā Maskavā (1984).
Abstrakcijas draudi
Vai nonkonformisma definīcijā iekļaujama oficiālo padomju laiku iestāžu atzinība un amati? Ja jā, tas radītu pretrunas ar to, kā mēs vērtējam okupācijas laika institūciju darbību. Paaudze, kas mākslā ienāca astoņdesmitajos, Gorbačova "glastnostj" laikā, varēja izpausties daudz radikālāk un atļauties mākslā to, ko 70. gados bez aizmugures nevarēja. Izstādē ir eksponētas divas Kristapa Ģelža supergrafikas Tiesnesis (1987) un Es krītu (1987), Andra Brežes Pļāvējs (1984) un trīs Aijas Zariņas 1986. gada gleznas: Viņš un viņa, Vīrs un Sieviete naktī. Es tās atceros tik spilgti! Tās ir no 1986. gadā Mākslinieku savienības izstāžu zālē notikušās Aijas Zariņas izstādes. Recenzija par šo izstādi bija mans pirmais raksts Latvijas presē, un par to es dabūju brāzienu no savas augstskolas – Mākslas akadēmijas – vadības, tiku saukta uz katedras sēdi un pratināta, kāpēc tik aplami pozitīvu atsauksmi esmu devusi par kaut ko tik nepieņemamu kā Aijas Zariņas māksla. Viņas darbu forma tika uzskatīta par bīstamu precedentu padomju mākslā. Tomēr visierobežotākās iespējas rādīt savus darbus okupācijas laika izstādēs bija autoriem, kuri strādāja abstraktajā mākslā.
Zimmerli izstādē eksponēts igauņu mākslinieka Raula Mēla seriālais darbs Ceļojums zaļumos (1979), kas veidots no astoņām abstraktām perspektīvas sekvencē savienotām gleznām. Šo darbu Igaunijā viņam izdevās parādīt tikai uz trim dienām jauno zinātnieku simpozija laikā. Igauņu mākslu izstādē pārstāv arī Leonharda Lapina, Reina Tammika un Malles Leisas darbi. 80. gadu robežpārkāpēji neapšaubāmi varēja spert jau tālākus un drosmīgākus soļus, komentējot savu laiku. Vairāki darbi kādam var izraisīt jautājumu – kas tur tik nonkonformistisks? Kas Malles Leisas ziedu gleznojumos ir nonkonformistisks? Lai "pārdomātu disidentismu", ir jāielūkojas notikumos, kas risinājušies laikā, kad tapa nonkonformistiskie darbi, laikā, kad pat darba forma varēja tikt uzskatīta par draudu sistēmai.
Informācija: zimmerli.rutgers.edu
*Elita Ansone ir LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas Arsenāls vadītāja (XX gs. 2. puse–XXI gs.)