Cerības bija lielas – galu galā pēdējo reizi ar pilnīgi svaigu, stilistiski vienotu oriģinālmūzikas programmu Linda Leen klausītājus iepazīstināja pirms pieciem gadiem, Dzintaru koncertzālē prezentējot savu otro albumu Chameleon. Pēc tam dziedātāja tikai inventarizēja savu un citu mākslinieku radošo mantojumu, dažādās kombinācijās, interpretācijās un aranžējumos saliekot koncertos pašas un citu autoru skaņdarbus. Pat šajā inventarizācijas periodā viņa saglabāja skaistu fasādi – Lindai vienmēr viss ir skaisti, vai ne? –, taču muzikāla satura svaigums un oriģinalitāte pamatīgi buksēja.
Čakra, atveries!
Skaidrs, ka "jaunas dziesmas sacer tikai tas, kuram vecās ir sliktas", tomēr Lindai Leen jauna materiāla sacerēšana bija vienīgā izeja no radošā strupceļa un stagnācijas, tas bija daudz nopietnāks izaicinājums nekā mākslinieces "tievēšanas maratons", kuru apdziedāja bulvārprese. Pagājušonedēļ Rīgā, Valmierā, Liepājā un Jelgavā izskanējušajā koncertsērijā Demo Linda Leen atrādīja dziesmas, kuras tiks iekļautas rudenī gaidāmajā albumā. Dziesmas kā dzīvs materiāls un mainīgas formas, dziesmas, kuras klausītājiem bija tā laime notvert ceļā no autores galda uz ierakstu studiju. Tīrradņi – programmas pirmatskaņojumā koncertzālē Palladium Rīga 13.februārī teica Linda. Tātad dziesmu sākotnējās versijas, vēl nenomocīts, nesamocīts ideju plūdums, mūzika, kas vēl nav iekalta ierakstā, tāpēc tajā varēja emocionāli un pat fiziski sajust domu kustību.
Popdīvu taisa svīta, un Linda Leen ir izdarījusi pareizo izvēli, pilnībā nomainot savu pavadošo mūziķu grupu. Šajā karjeras posmā Linda sadarbojas ar apvienību The Gray Cardinals, kurā spēlē Amsterdamā un Kopenhāgenā dzīvojošie jaunie mūziķi – ģitārists Matīss Čudars, bundzinieks Ivars Arutjunjans, taustiņinstrumentālists Rūdolfs Macats un basists Johanness Vahts. Pelēkie kardināli nav tikai apkalpojošais, bet galvenais – iedvesmojošais personāls. Kopā ar viņiem Linda ir kļuvusi pavisam cita, viņai ir atvērušās citas muzikālās čakras. Mietpilsoniski izskaistinātais popdžeziņš orķestra pavadījumā un kabarē šovu atliekas – šis jau ir noiets posms.
Lindas jaunais skanējums ir grūti definējams – un tas ir apsveicami. Skanējums koncertā vietām atgādināja blūzroku (ja ne dueta The Black Keys, tad burvīgās grupas Alabama Shakes izpildījumā) un kantrimūziku. Piemēram, dziesma Who’s in Charge skanēja agresīvi un "netīri" kā labs garāžroka paraugs – tik skaļi Linda, šķiet, vēl nekad nebija dziedājusi. Attīstoties šī kompozīcija apauga ar fankmūzikas elementiem un sasniedza kulmināciju gandrīz reliģiozā dziedājumā, kurā Lindai pievienojās trio Limonāde. Tas viss izklausījās pārsteidzoši dabiski, jo varēja sajust, ka mūziķi uz skatuves atbrīvo savu iekšējo enerģiju, tas nav pionieru bariņš, kas pēkšņi izdomā dziedāt lokalizētus gospeļus. Savukārt citās dziesmās virsroku ņēma klubu mūzikas skaņas un afrikāņu ritmi.
Visas skaistuma dimensijas
Programmā Demo bija tas, kā tik ļoti pietrūka citos Lindas Leen koncertos, – izteikta autorība, stingra un individuāla autora pozīcija, kas šoreiz spilgti apliecināja, ka Linda nav epigone. No 15 dziesmām tikai divas ir atceļojušas no dziedātājas arhīva (I Do un Not to Fall Again), savukārt topošā albuma pirmais hits Pink Glasses, atsperīgs R&B meistardarbiņš, izskanēja divas reizes, un nevienam pret to nebija pretenziju. Tas ir drosmīgs solis – visu vakaru lutināt publiku tikai ar jaunumiem, un šie jaunumi to ir pelnījuši. Koncertā Linda demonstrēja ne tikai komponistes, bet arī izcilas vokālistes spējas – ļoti smalku, precīzu un emocionālu darbu ar balsi, katrā dziesmā viņa piemeklēja balsij citu krāsu un intonāciju.
Mūzikā krāsu bija tik daudz, ka skatuves noformējums ar lakoniskām melnbaltām videoprojekcijām tikai akcentēja skaņdarbu spēku. Ne tikai ekrānu, bet arī visus mūziķus biezā slānī noklāja zvaigžņotu debesu zirnekļtīkli, mikroshēmu samezglojumi, bezdibenīgas dzelmes, šaha laukums, kardiogrammas līnijas un citas skaistuma dimensijas. Tas bija ar rokmūzikas enerģētiku uzlādēts skaistums: Lindas jaunie opusi ir dziesmas par spēcīgām emocijām – šoreiz viņa biežāk nekā agrāk dziedāja, heroiski paceļot roku un it kā pasludinot savu spriedumu par lietu kārtību. "Ja no mūsu personībām atņemtu to, ko mēs darām, nekas daudz nepaliktu pāri. Mēs esam tas, ko mēs darām," paziņoja māksliniece. Dziesmu Evanescent Muse Linda veltījusi mūzai. Šajā kompozīcijā autore noskaidro attiecības ar šo trauslo un kaprīzo būtni, un, zinot Lindas raksturu, mūzai var tikai just līdzi – viņai nekas cits neatliek kā nākt un iedvesmot atkal un atkal.