Septembrī notikušā 14. Starptautiskā Jaunā teātra festivāla Homo Novus ietvaros organizatori jaunajai režisorei Mārai Gaņģei un māksliniecei Katei Krollei devuši iespēju runāt par cilvēku, lietu un laika attiecībām interaktīvā instalācijā Liekā sekunde. Ideja balstīta paradoksālajā kļūdā, ka Zemes rotācijas ātrums nesakrīt ar laika skaitīšanas pamatā esošā atomiskā pulksteņa tikšķiem, jo Zeme tiem netiek līdzi, tāpēc reizi pāris gados pulksteņa laikam tiek pievienota viena sekunde – lieka. Starp citu – vai tiešām tā ir lieka, ja reiz tiek pievienota?
Vakars mēbeļu veikalā
Protams, nav daudz kā sliktāka par došanos uz izrādi ar iepriekšējiem priekšstatiem. Sliktāk būtu, pie tiem turoties, vērtēt izrādē redzēto – sevišķi, ja sevi piesaka jauni mākslinieki, kuru pasaules redzējums un tā konvertācija skatuves valodā līdz šim nav gana pieredzēta. Taču steigas un nepaspēšanas gadsimtā personīgi ļoti ierosinoši šķiet domāt par laiku – kur nu cilvēkam savā īsajā mūžā visu saplānot un izdarīt, ja pat mūžīgā pasaule ir padarīta par iedzinēju, jo, lūk, nevarot uzticēties tās rotācijas pareizumam… Bet īsti ne par to ir šis inscenētais notikums antīko mēbeļu veikalā, kas, bez šaubām, apzināti ieplānots laika zoba krietni apgrauztajā un izgrauztajā Preses nama ēkā Balasta dambī.
Kad esi apsēdies izlozētajā sēdvietā un atlaidies dziļāk mīkstajā zvilnī, galda lampu abažūru izkliedēto gaismas staru apspīdētam, tik viegli ļauties bezrūpīgai garām paskrienošā laika apcerei, pat ja pretim sēž svešinieks. Klusumu pārtrauc pulksteņu tikšķi, čīkstoņa, veikala darbiniekiem pārnēsājot mēbeles – laikmetu liecinieces –, klavieru skaņotāja maigie piesitieni taustiņiem, trīs pulksteņmeistaru instrumentu skrapsti, un ir radīta pateicīga vide dažādām ar laika nozīmi un tā ritēšanu saistītām pārdomām, māksliniecēm šķietami nepretenciozos apstākļos piedāvājot ieraudzīt filosofisko dimensiju. Izrādās, ka laiku var pārdot un nopirkt, samaksājot par mēbelēm, kas izceltas no sava laika, laiku var iedot bez prasīšanas, kad pulksteņmeistars baltajā ķitelī kā norūpējies ārsts sanākušajiem ap roku apliek labākus laikus pieredzējušu rokaspulksteni. Laiku tikpat viegli var arī pazaudēt, pulksteni uzkarinot uz tam paredzētās nagliņas, pirms jāpamet vēsās, skumjās, savu laiku nokalpojušās telpas.
Izdodas piedzīvot sajūtu, ka pieskaries kaut kam par mums lielākam. Varbūt pat tam, ka laiku var pagriezt atpakaļ un… salabot, jo tik noteikti un pārliecināti, pār saviem darbagaldiem pārlīkuši, darbojas pulksteņmeistari. Taču laiks kā pārdomām neizsmeļama metafiziska kategorija ir piedzīvojusi un vēl piedzīvos neskaitāmas interpretācijas, un šai stundu garajai klātbūtnei Preses namā pietrūkst visaptveroša kopsaucēja, lai nolasītu radošās komandas sniegtu savu laika traktējumu. Taču nav noliedzams, ka šai savdabīgajai ekskursijai ir arī informatīva nozīme, netiek neatstāti bešā arī tie, kas nevēlas pieslēgties uzirdinātajiem asociāciju laukiem, – ne vienmēr cilvēkiem no malas ir dota iespēja uz savas ādas piedzīvot stāstiem apvītas celtnes atmosfēru un iekšpagalmā ieraudzīt, piemēram, starp putnu noķēzītiem logiem spītīgi pret debesīm izslējušos koku, kas savu mūžu tā arī nodzīvos, nejauši uzdīdzis un vēlāk tāpat savā nodabā nokaltis. Pa ceļam gan ir daudz tīšu un nejaušu detaļu, kas var novest sāņus no domām par aizsākto lielā mēroga tēmu.
Nospiedumi kosmosā
To, ka Māra Gaņģe ir patiesi ieinteresēta priekšmetu, cilvēku un telpas kontrapunktos, it kā ar skatu no malas atsvešinoties no ikdienas vides, apliecina arī viņas jaunākais režijas darbs teātrī Dirty Deal – izrāde Aklā zona, kas radīta kopā ar Kseniju Ravinu. Arī šajā priekšnesumā valoda netiek uzskatīta par derīgu komunikācijas līdzekli. Liekajā sekundē dzirdējām vien Sandras Glāzupas radio balsi, sa-vukārt Aklajā zonā Teātra muzeja spēles laukumā dejotājas Agnese Bordjukova, Līga Ūbele un jaunais aktieris Emīls Krūmiņš informāciju nodod tikai ar ķermeņa starpniecību – acīmredzot, lai runātu sajūtu, nevis vārdu valodā.
Tukšajā telpā, ko norobežo podesti skatītājiem, balta betona siena un aizkari ar lielām ielocēm telpas pretējās pusēs, uz melna linoleja kā iesprostoti miniatūrā kosmosā eksistē un automātiski darbojas trīs ķermeņi bez atšķirības zīmēm. Viņu vienlaikus nav nekur, jo laiktelpa nav paredzēta identificēšanai, un vienlaikus viņi ir tikai šeit un tagad – fiziskā teātra elementi liek aktīvi dzīvot līdzi viņu ķermeņu refleksīvajai pretestībai, kad viena no jaunietēm pūlas noturēt acis plati atvērtas, otras muskuļi sāk konvulsīvi raustīties, nespējot izturēt mākslīgi ieņemtās ķermeņa pozas sasprindzinājumu, un puisis aizelsies spēji ievelk gaisa malku, iepriekš pārbaudījis, cik ilgi spēj aizturēt elpu.
Skatītājs kļūst par notikumu dalībnieku, precīzāk – par scenogrāfijas daļu, arī fiziski iesaistoties notikumos, kad jauniešu ar līmlentēm noņemtie mēri (arī no skatītājiem) tiek piestiprināti pie spēles laukuma grīdas, it kā šajā kosmosā atstājot mūsu nospiedumus, atstājot gabaliņus no mums. Ik pa laikam tā vien gribas šo līmlentes stērbeli ar acīm uzmeklēt un pārliecināties, vai joprojām vēl esmu uz vietas, vai esmu savā vietā.
Kaut arī režisore plānojusi rakāties ķermenī kā arhīvā, domājams, pieredzes piekrautajos plauktos un atvilktnēs, tomēr izrādē visnotaļ abstrakti tiek vēstīts par ķermeņa pakļaušanos ārējās vides ietekmēm un tā pastāvēšanas nosacījumiem, kas ir mazāk interesanti par laika pētniecību, jo laiks mums visiem ir viens, bet ķermenis katram ir savs un citāds. Pretēji solītajam iestudējums vairāk rāda nekā piedāvā sajust, līdz ar to nav daudz interpretējamā – ar savu pieredzi salīdzināmā.
Negaidītu sentimentalitāti gan ievieš leļļu izmantojums, kas pārsteidzošā kārtā pat šajā kosmosā cilvēku rāda kā likteņa disciplīnai pakļautu. Mazā cilvēka alter ego padevīgi pakļaujas, mīlīgi piekļaujas savam uzticamajam dresētājam un patiesi aizkustinoši cenšas burtiskā nozīmē fiziski pārkāpt robežas, ar savām stīvajām rokām bezcerīgi dīrājot nost līmlentes, kas uz grīdas noslēdz viņa privāto telpu. Tikai šādā situācijā vairs nevar runāt par cilvēku tikai kā par ķermeni, par ko mērķtiecīgi vedina domāt izrādes nosacītā vide un apzināti atsvešinātās attiecības, kas pastāv starp dalībniekiem, bet gan par cilvēku kā personību, lai gan cilvēks kā psiholoģiska būtne izrādē, šķiet, principiāli netiek vērtēts.
Publicitātes materiālos pieteikts, ka režisores veidotie darbi ir atvērtas struktūras, kuru uztverē un interpretācijā būtiski ir ļauties individuālai asociāciju plūsmai, kas likumsakarīgi katram skatītājam radīs savu priekšstatu par redzēto, atrodot inscenējuma atsauces savā pieredzē un personībā. Bez šaubām, Māras Gaņģes zināšanas par leļļu teātra režiju, problēmas izvirzījumu un risinājumu nekoncentrējot aktiera kā cilvēka reprezentanta skatuviskajā eksistencē, var būt patiesi auglīgas, lai bez tiešiem emociju stimulatoriem veicinātu lietu kārtības izpratni. Taču, neapšaubot mākslinieces erudīciju un Aklo zonu iedvesmojušo Mišela Fuko un Sūzenas Sontāgas ideju pārzināšanu, ir risks palikt nesaredzētam aklajā zonā, ja pārāk tālu ir novilktas iespējamo interpretāciju robežas.