Pasaulslavenais latviešu maestro Mariss Jansons, kurš iepriekš Rīgā ciemojās pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults 90. jubilejas sezonas atklāšanā 2016. gada septembrī, izdzīvojot mākslinieka likteni Hektora Berlioza Fantastiskās simfonijas atskaņojumā un piepildot senu sapni muzicēt kopā ar Raimondu Paulu, šoreiz dzimtenē pabija bez ilggadējas plānošanas. Janvārī viņš nosvinēja savu 75. jubileju, un šogad arī aprit piecpadsmit gadu, kopš viņš vada Bavārijas Radio simfonisko orķestri. Sākotnējais plāns bijis kopā doties uz Latīņamerikas valstīm, taču tālā turneja pēkšņi atcelta. Virziens mainīts par labu intensīvam koncertceļojumam, kas kopš aprīļa beigām vedis uz Hamburgu, Frankfurti, Ņujorku un dzimto Rīgu.
Koncertam 13. maijā Latvijas Nacionālajā operā, kurā skanēja Džoakīno Rosīni, Sergeja Prokofjeva, Riharda Štrausa, Morisa Ravela, Bēlas Bartoka un Luidži Bokerīni mūzika, šonedēļ jau sekojušas uzstāšanās Helsinkos un diriģenta mājās Sanktpēterburgas filharmonijā. Ceturtdienas vakarā ceļojumu vainagos koncerts Pētera Čaikovska konservatorijas zālē Maskavā. Šī ir otrā reize, kad maestro Jansons pie mums ierodas kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri. Pirmā bija 2014. gadā, kad koncertā sava tēva diriģenta Arvīda Jansona (1914–1984) piemiņai viņa simtgadē Mariss Jansons diriģēja Antonīna Dvoržāka Devīto simfoniju No jaunās pasaules un eksistenciālo Dmitrija Šostakoviča Piekto simfoniju.
Pieredze bez rutīnas
Iespēja klausīties Marisa Jansona vadītās interpretācijas vienmēr ir ļoti gaidīti svētki. Viņš uzrunā ar patiesumu un dziļu pietāti pret komponista domu un orķestra mūziķiem. Izpratnes dziļums, mākslinieka briedums, zināšanas un atbildība arvien ir kopā ar radošu brīvību un augstu fantāzijas lidojumu, savukārt pieredze nekad nenozīmē rutīnu. Orķestru mūziķi maestro Jansonu dievina, un var uzskaitīt veselu virkni iemeslu – kāpēc. Tomēr galvenais šķiet tas, kā viņš, sevi netaupīdams, iedvesmo un aizrauj ar savu absolūto pašatdevi.
Atslēgas vārds ir muzicētprieks, un tas Marisam Jansonam ir ļoti īpašs, lai ko viņš atskaņotu. Šķiet, mūzika ir viņa jaunības eliksīrs, garīgās un fiziskās enerģijas avots. Viņš dzīvo mūzikā un ļauj tajā uzplaukt ikvienam. Par to pārliecinājos jau Džoakīno Rosīni operas Vilhelms Tells uvertīras pirmajās taktīs. Uzreiz novērtēju Bavārijas orķestra čellu koncertmeistara emocionāli izjusto solo toni un frāzējumu. Vēlāk, jau Riharda Štrausa mūzikas liriskākajās lappusēs, sekoja brīnišķīgs orķestra pirmās vijoles Antona Barahovska solo. Atsaucoties diriģentam ik sīkākajā niansē, orķestris atklāja Rosīni operas tēlainību no personiska lirisma līdz varonīgam patosam. Vienlaikus tas valdzināja ar izkopto skaņas kultūru, ansambli un dabisko frāzējumu.
Simfonisma burvju vara
Sergeja Prokofjeva Pirmā vijoļkoncerta atskaņojuma uzmanības centrā, protams, bija solists – izcilais vijolnieks Franks Pēters Cimmermanis un viņa spēles plašā krāsu palete no sapņainas izsmalcinātības līdz filigrānai pulksteņmehānisma laikatskaites precizitātei, no rotaļības līdz raupji enerģiskam, tīši robustam vairāk nekā 300 gadu senā Stradivāri instrumenta skārumam. Par orķestra atbildi tam var uzskatīt pašās koncerta beigās atskaņotās Bēlas Bartoka baleta Brīnišķīgais mandarīns svītas skarbi grotesko skanējuma pasauli.
Īstā simfonisma burvība klausītājus sagaidīja koncerta otrajā daļā. Vispirms Riharda Štrausa instrumentāli un tēlaini krāšņās simfoniskās poēmas Dons Žuans spilgtā, reljefā lasījumā. Pēc tam – Morisa Ravela dūmakaini reibinošajā Valsī, kura impresionistiski ņirbošo, netverami mainīgo gaismojumu un vīzijas Mariss Jansons izbūra no tik tikko dzirdama, noslēpumaina sirdspukstu ritma, aizvedot attīstību līdz ekstāzei.
Pasausā Operas akustika, kas jo īpaši nežēlīga ir pret simfoniskā orķestra spēli uz skatuves, nespēja kaitēt koncerta piedevās eleganti un izsmalcināti niansēti nospēlētajam Luidži Bokerīni Menuetam. Bavārijas Radio simfoniskā orķestra stīgu grupa skanēja kā īsts kamerorķestris, kas to vien darījis, kā spēlējis šādu simpātiski manierīgu galma kamermūziku. Cik labi, ka, vēlēdamies pasniegt mazu, mīļu dāvanu Latvijai simtgadē, Mariss Jansons nav piepildījis brīdinošo solījumu šurp vairs nebraukt, iekams Rīgā nebūs uzcelta jauna koncertzāle. Galu galā viņš pats taču ilgus gadus cīnījies, lai jauna koncertzāle taptu viņa vadītajam Bavārijas Radio simfoniskajam orķestrim Minhenē. Jācer, ka drīz Marisa Jansona skaņumākslu tomēr varēsim baudīt tās augstajai raudzei piemērotā koncertzālē Rīgā. Un lai veicas ar jaunas koncertzāles – orķestra mājvietas – drīzo tapšanu Minhenē!
Tā