Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Masku teātris. Nevermore. Andra Zeibota romāna Krauklis recenzija

Teātris kā apzinātas un neapzinātas spēles, tēlojuma un mistifikācijas kodols veido prizmu, caur kuru ir lasāms Andra Zeibota romāns Krauklis.

Nezinu, vai fakts, ka jaunā latviešu oriģinālprozas sērija Es esmu…, kurā paredzēts izdot trīspadsmit ievērojamiem latviešu literātiem veltītus romānus un tikpat zinātnisku monogrāfiju, aizsākas tieši ar Andra Zeibota romānu Krauklis, kas veltīts Jānim Ziemeļniekam, ir sagadīšanās vai apzināta projekta autoru izvēle. Taču šis ir fakts, kas sākotnēji gan mulsina, tomēr beigu beigās izrādās likumsakarīgs – tāpat kā paša romāna teksts.

 

Literārais šamanisms

Liela daļa lasītāju, kas pārzina abu literātu daiļradi, vispirms, iespējams, izbrīnīsies par tieši šādu "sapārojumu" – kāpēc traģiskā ideālista, romantiķa un, kā visiem zināms, arī diemžēl opija atkarīgā Ziemeļnieka stāsts uzticēts vienam no mūslaiku latviešu prozas visīpatnējākajiem rakstniekiem, kura darbu filosofiski psiholoģisko virāžu tīmekļos nemaz nav tik viegli izgrozīties ar veselu ādu – kur nu vēl saskatīt kādu līdzību starp šiem erudīcijas labirintiem un Ziemeļnieka šķietami vienkāršo un skaidro dzeju. Taču, kā apliecina pats autors ļoti izvērstajā Kraukļa priekšvārdā, nekas tomēr nav tik vienkāršs un skaidrs, kā šķiet.

Rakstīt par jebkuru vēsturisku personību – un jo īpaši tādu, kuras dzīves laiku no mūsējā šķir teju gadsimts, – vienmēr ir riskants uzdevums. Primitīvākā variantā autors centīsies izpētīt vēsturisko materiālu, iejusties savā aprakstāmajā un radīt vairāk vai mazāk plaši zināmu faktu pārstāstu autora iztēlē tapušu emociju mērcē. Taču dziļākajā būtībā abu rakstnieku mijiedarbe ir kaut kas daudz alķīmiskāks. Kā pārlejas vienas radošas personības esence otrā, un cik galarezultātā paliek no viena un cik – no otra? Cik daudz no sevis aprakstāmajā iegulda rakstošais autors, un cik daudz viņu ietekmē aprakstāmā daiļrades zemstrāvas?

Jo vairāk par to domā, jo vairāk tas sāk atgādināt tādu kā literāra šamanisma procesu, kura iznākumā lasītāja acu priekšā uz mūslaiku autora neatlaidīgo saucienu no pagātnes miglas iznirst tēls, kurā saplūduši abu vaibsti, bet kurā vairs nav skaidri atpazīstams neviens no abiem. Šo alķīmisko vārdošanu Andris Zeibots darba ievadā un arī tālāk tekstā kodē ar teātra metaforu – lai gan Ziemeļnieks nebija dramaturgs, tomēr Andris Zeibots tāds ir, un teātris kā apzinātas un neapzinātas spēles, tēlojuma, mistifikācijas kodols veido prizmu, caur kuru lasāms Krauklis – ne biogrāfisks, ne vēsturisks romāns, bet, kā to precizē autors, "fantāzija vēsturiskā iesaistē".

Jo patiesi – cik tālu mūslaiku cilvēkam ar atbilstošā laikmeta vēsturisko pieredzi, audzināšanu, izglītību un citiem kultūrslāņiem iespējams iejusties cita laikmeta cilvēka domāšanā? Tikpat kā nemaz, atbild Andris Zeibots un tāpēc bez liekulīgas uzspēles atzīst – šis ir teātris.

 

Esamības saplūst

Faktu materiāla romānā līdz ar to ir maz, ja salīdzinām Kraukli ar citiem līdzīgu žanru romāniem. Arī sižets ir visai skops, turklāt autors jau ievadā brīdina, ka daļa jau no tā skaitā nedaudzajiem sižetiskajiem pavērsieniem ir izdomas auglis. Kas tad paliek pāri, kas aizpilda teksta 622 lappuses, ja tie nav nedz fakti, nedz notikumi un pat ne radošā procesa atspoguļojums? Pāri paliek – teātris, kurā visi gan slēpdamies, gan neslēpdamies izliekas par ko citu, nekā ir, līdz ne tikai narkotiku nomocītajam galvenajam varonim, bet arī lasītājam rodas jautājums – kas vispār ir, un vai vispār kas ir?

Kaislību un paša iekšējo konfliktu plosītais Jānis Krauklis (Ziemeļnieka īstais uzvārds) svārstās starp nosacīti reālo pasauli un to, kuru viņa prātā krāšņās, dēmoniskās vīzijās uzbur opijs, taču pakāpeniski abas esamības saplūst. Gluži ikdienišķās Ziemeļnieka talanta pielūdzējās, kuru tēlos līdz tam mijās vēl no XIX gadsimta aizlienētā romantisma pielūgsme un XX gadsimta praktiskais lietišķums, sāk arvien skaidrāk iezīmēties tumšās sapņu Animas/liktenīgās sievietes Haijalijas pavedinošie vaibsti, viņa ēnainais Dubultnieks, melno domu rosinātājs, šķiet izkāpjam no arhetipu zonas un ienāk XX gadsimta realitātē, saposies kā gludingluda izskata politiķis advokāts (šeit autors ievijis parodisku smīnu arī par gadsimtu vēlākām politiskajām aktualitātēm), un tērpina dzejnieku gluži kā Dostojevska velns Ivanu Karamazovu, ievīdams domātāja prātu arvien jaunu sofismu un ņirdzīgi izspēlētu teatrālu etīžu valgos.

Krauklis laidelējas pa romāna lappusēm vienlaikus kā dzejnieka tumšās, uz Tanatosu tendētās būtības iemiesojums un Edgara Po slavenākās poēmas makabrais tēls, tomēr ne mirkli neļaujot piemirst, ka Krauklis ir arī pats Ziemeļnieks. Maskas ir arī tekstā rosīgās vēsturiskās personības – šķiet, Andris Zeibots ar nolūku tās pozicionē kā pompozus tēlus ar aktierisku runas un kustību partitūru: Finks izsaka Emīlijai Benjamiņai slaveno šaušalīgo pareģojumu un dramatiski krīt ceļos, Skujeniece telpas vidū ieņem baletiski nedabisku pozu, Raudive stāv līdzās Mauriņas krēslam kā lugas pāžs pie karalienes troņa – tas viss atgādina romānā tāpat līdzdarbīgā Smiļģa simboliskā teātra manieri, kurā viss ir vienlaikus nozīmīgs un acīmredzami nereālistisks. Bez liekas kautrības autors ieved tekstā arī pats sevi, gan piešķirot savu uzvārdu Ziemeļnieka dzīvokļa saimniecei (tiesa, šis ir, kā rakstnieks min priekšvārdā, vēsturisks fakts), tātad – maskējoties par sievieti, sev atvēl dzejnieka "pieskatītāja" lomu, gan Zentas Mauriņas literārā salona apmeklētāju sarunās ieliekot dažu domu no sava romāna Okeāniskais Es un pat tā nosaukumu. Un, tā kā mēs jau iepriekš zinājām, ka vēsturiskā esamība mūsu acu priekšā tiek tikai spēlēta un īsta ir vien psiholoģija, mēs to neuzskatām par krāpšanu.

 

Viltus pravietis

Izrādes motīvs caurvij arī sižetisko plānu – no miroņu baleta, kuru dzejnieks skata vīzijā cauri opernama sienām, līdz literātu biedrības Zaļā vārna rīkotajam "jampampam", kurā no mūslaiku lasītāja viedokļa skaudri parodiski izskan centieni uzminēt norises pēc simt gadiem, t. i., tieši tagad, nevienam no improvizācijā iesaistītajiem kultūras personāžiem netiekot patiesībai pat tuvumā, – līdz romāna pēdējā daļā atainotajam Raiņa lugas Mīla stiprāka par nāvi iestudējumam, kuru autors atzīstas no Liepājas teātra skatuves pārnesis uz Dailes teātri Rīgā.

Tieši šī klasiskā luga kļūst par galējo teatrālā koda atslēgu Ziemeļnieka būtības minējumos – tās nosaukumu pārliekot freidiskajā Erosa un Tanatosa pretnostatījumā un apmainot vārdus vietām, daļēji apjaušama gan Ziemeļnieku visu mūžu plosījušā konflikta daba, gan viņa dzejai piedēvētais romantisma noriets, gan viss semantiskais lauks, kurā plūsmo iziršanas, iznīcības, beigu jausmas. Un vienlaikus šis nav Zeibota-Ziemeļnieka uzdotās mīklas atrisinājums. Jo atšķirībā no romānā vairākkārt piesaukto divdesmito gadu kritiķu iznīcinošajiem paredzējumiem, ka neauglīgais, pasīvais romantisms neatturami aiziet pagātnē un tā vietu ieņem aktīvais modernisms, Ziemeļnieka dzeju un personību arvien vēl turpina minēt, par spīti tam, ka dzejniekam tā arī neizdodas nedz iesaistīties sava laika politiskajās vētrās, nedz mainīt savu dzejas manieri.

Jautājums, vai padošanās narkotiku vīzijām, kas beigās izšūpo Ziemeļnieku ārā no šīs pasaules, nozīmē gribas vājumu vai psiholoģisku likumsakarību, paliek atklāts, jo atšķirībā no pēcvārdā citētā proletāriskā "nekrologa" autors savam pagātnes līdziniekam ne tikai neizsaka spriedumu, bet pat neiesāk tiesas procesu. Taču Krauklis, kas tekstu caurskandina Po balādes atdzejojuma fragmentos ar smagnējo refrēnu "vairs ne reiz/nevermore", izrādījies viltus pravietis – mītiskā esamība nenoslēdzas, bet turpina ciklisko apriti: mūžīgo tagadnību iezīmē Ziemeļnieka radošuma esence, neoloģisms "raiss" (no "raisīties"). Vienlaikus dzejnieka būtību slēdzošie zieģeļi joprojām paliek neuzlauzti. Taču ne jau vēsturisko Ziemeļnieku mēs te minējām, bet gan centāmies kaut attāli samanīt radoša cilvēka spārnu vēdas.

Apgāda Dienas grāmata romānu sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts mainīja priekšstatu par to, ko nozīmē rakstīt par vēsturi. Domājams, Es esmu… ietekmēs priekšstatus par to, ko nozīmē rakstīt par cilvēku vēsturē. Katrā ziņā ar Kraukli turpmākajiem darbiem ir dots spraigs un izaicinošs uzrāviens. 

Top komentāri

Lasītājs
L
Patīk man Bārbalas Simsones recenzijas. Vienīgi jāpiebilst, ka kārtējo reizi un stūrgalvīgi atkarība tiek sasaistīta ar gribas vājumu...Atkarība ir slimība, definēta, ar diagnozi utt. J.Ziemeļnieks bija izcils dzejnieks, bet slims.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja