Jāsāk ar atzīšanos neprofesionālismā – ar Moljēra darbiem saprotos bez entuziasma. Teorētiski apzinoties, cik asredzīgi XVII gadsimta franču klasicisma komēdijas tēvs saredzējis universālas un visos laikmetos aktuālas cilvēciskās vājības un cik drosmīgi vilcis dienasgaismā sava laika liekuļus un viltvāržus, praktiski uz mūsdienu skatuvēm sekot garām, izskaidrojošām vārdu kaskādēm un psiholoģiski ne vienmēr skaidrām situācijām bieži bijis diezgan garlaicīgi. Latvijā Moljēra lugas arī iestudē samērā reti. Tartifs pēdējo reizi latviski runāja 2007. gadā aktiera Ivara Pugas balsī franču viesrežisora Gija Pjēra Kulo versijā Nacionālajā teātrī – visai arhaiskā iestudējumā, kas tieši sekoja Moljēra lugas burtam, daļēji saglabājot pat vēsturiskās autora uzrunas karalim Luijam XIV. Ilgs skatuves mūžs nebija arī Viestura Meikšāna oriģinālajai Mizantropa interpretācijai 2018. gadā Liepājas teātrī, kaut gan toreiz tika izmantots interesantais un laikmetīgais britu dramaturga Martina Krimpa radītais Moljēra teksta pārlikums šodienā.
Tāpēc fakts, ka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauniestudējums Tartifs Sergeja Golomazova režijā zibenīgi kļuvis par kases gabalu (biļetes izpirktas līdz gada beigām) un jau ieplānotas vairākas papildizrādes, noteikti ir uzmanības vērts.
Gara radinieki
Mihaila Čehova teātra izrādes vizuālais tēls un aktieru ansambļa spēles veids mudina uz divu veidu skatījuma perspektīvām, kaut gan pieļauju, ka apzināti iecerēta nav ne viena, ne otra.
Pirmā doma ir par Bertoltu Brehtu – sociāli atmaskojošā un atsvešinātā teātra tēvu. Brehta dramaturģijas slavenākais varonis Mekijs Nazis objektīvi ir attāls Moljēra Tartifa XX gadsimta gara radinieks – šarmants krāpnieks, kurš tin ap pirkstu gan meitas, gan mātes, gan likumus. Moljērs sava varoņa nepievilcīgo dabu uzreiz rāda tieši un nepārprotami, interpretācijai un intrigai atstājot tikai jautājumu, kāpēc cienījamas ģimenes galva Orgons šim acīmredzamajam izmantotājam tik ļoti uzticas. Taču Sergeja Golomazova izrādē Maksima Busela Tartifs tiešām varētu būt arī Mekijs Nazis – pārsteidzošs tūkstošveidis no matu galiņiem līdz papēžiem. No nīkulīga, pareizi saķemmēta, knapi kustoša un līdz pazodei sapogāta nabadziņa filca zābaciņos līdz vijīgam dendijam baltās biksēs, līdz viduklim vaļējā zelta kreklā un modīgās kurpēs, kurš burtiski lido starp Orgona mājas stāviem.
Arī scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Mihaila Kramenko un gaismu mākslinieka Maksima Ustimova veidotā spēles telpa ar daudzām kāpnēm, pa kurām dinamiski augšup lejup pārvietojas visi Tartifa varoņi, tipoloģiski atgādina pagaidām joprojām aktuālāko Eiropas teātra Trīsgrašu operas iestudējumu – žilbinošo režisora Berija Koska un vācu mākslinieku komandas izrādi Berlīnē, kas pārpildītās zālēs tiek spēlēta jau ceturto gadu. Līdzība gan var būt arī pilnīgi nejauša, jo kāpnes ir gana universāla vizuālā zīme, kas labi der gan sociālas hierarhijas, gan pilsētas ritma metaforai.
Trauksmes sirēna
Otra skatījuma perspektīva izriet no Sergeja Golomazova izrādes pieteiktā žanra – pilsētas komēdijas. Jau pieminētā scenogrāfiskā konstrukcija, kurā katrs kāpņu posms noved pie kādām balti zeltītām durvīm, raisa ironiskas asociācijas ar kaut ko līdzīgu Dior parfimērijas Adventes kalendāram – aiz katrām baltām durtiņām ar zelta burtiņiem kāds dārgs nieciņš, bet aiz pēdējām – pats dārgākais. Moljēra lugas notikumi risinās Orgona namā Parīzē. Kāpēc gan izrādes darbība nevarētu notikt Diora namā tajā pašā pilsētā? Šādi turpinot, arī citas līdzības pašas skrien pretī. Arī īstais leģendārās modes impērijas radītājs Kristians Diors dzīvē esot izturējies kaitinoši pret savu daudzo privātnamu kalpotājiem, par vienīgo nozīmīgo sievieti savā mūžā uzskatījis savu māti un vairākkārt nelaimīgi iemīlējies jaunos vīriešos.
Jakovs Rafalsons Orgona lomā pēc ilgākas pauzes atgriezies uz skatuves lieliskā profesionālā formā un kopumā ir izrādes lielākais prieks. Pirms trim gadiem izcili nospēlējis Tartifa dubultnieku – ģeniālo mahinatoru Fomu Opiskinu Fjodora Dostojevska Stepančikovas ciema iestudējumā –, tagad Rafalsona Orgons ir "normālākais" no visiem. Pirmizrādē aktieris bija spiests asprātīgi improvizēt, lai tiktu galā ar kāda apreibuša skatītāja skaļiem komentāriem no zāles, bet kopumā šis Orgons ir nosvērts, mierīgs darījumu cilvēks, kuram pamatoti krīt uz nerviem viņa trokšņainā un ambiciozā mājsaimniecība.
Pārējais aktieru ansamblis dažādā gaumes amplitūdā enerģiski un skaļi spēlē konkrētus tipus groteskā pārspīlējumā, ko režisors ar mērķtiecīgu kostīmu mākslinieka atbalstu izkārtojis kā opozīciju pārus. Galvenā noteicēja pēc būtības te ir Orgona māte jeb Jekaterinas Frolovas Pernela kundze – nenosakāma vecuma pabaisa būtne vīrišķīgā žaketē, kura klabina liekos zobus un nēsā līdzi trauksmes sirēnu. Viņas faktiskais pretstats ir sudrabotā bikškostīmā un mūžīgā barokālā sievišķībā ziedošā Tatjanas Lukašenkovas kalpone Dorīna. Līdzīgs salīdzinājums veidojas starp Veronikas Plotņikovas leopardraksta kostīmā (starp citu, Dior ir apģērbu līnija ar džungļu motīvu) iespīlēto, seksuāli norūpējušos Orgona sievu Elvīru un Jūlijas Berngardtes iztapīgo skolniecīti Marianu (ha, lapsenes viduklis kuplos svārciņos ir tīrs Diors), kura saka vienu, bet domā pavisam ko citu. Fonā intelektuālā nevainībā sacenšas Dmitrija Jegorova trulais spēka mitriķis Damiss ādas jakā un Konstantīna Ņikuļina dekadentiskais Valērs ziedu raksta kreklā (domājams, no zīda) – kāpēc lai Orgons šiem malačiem uzticētos? Un pa vidu vēl pensionēta ierēdņa centībā nelūgtus tēvišķus padomus visiem izdala Igora Čerņavska Kleants.
Šī groteskā kompānija sākotnēji it kā grib tikt vaļā no Maksima Busela Tartifa, bet otrajā cēlienā jau neslēpti ļaujas viņa valdzinājumam, metoties kopīgās dejās (horeogrāfs Artūrs Skuteļskis) vai ar entuziasmu nodziedot asprātīgo Bēthovena Murkšķa dziesmiņu (Marmotte) oriģināla dīvainajā vācu un franču valodas sajaukumā. Jakova Rafalsona Orgons te tiešām neiederas, jo ir pārāk normāls. Savukārt Maksima Busela Tartifam šī auditorija ir par mazu un garlaicīgu.
Mihaila Čehova teātra izrādes fināls vēlreiz liek atcerēties Brehta Trīsgrašu operas beigas, kurā bandītu Mekiju tā arī nepakar. Jo, pirmkārt, Brehts negrib, lai skatītājs sāktu just līdzi tomēr tak noziedzniekam, un, otrkārt, tādi Mekiji būs vienmēr, viņi nav uzvarami. Moljēra lugā gan taisnība uzvar un Tartifs tiek apcietināts. Izrādē beigas ir citas – bargās balsīs komandējošie Rodiona Kuzmina, Jevgeņija Čerkesa un Mihaila Širjajeva dažāda ranga likumsargi Orgona namā gan ierodas, bet praktiski neko "taisnīgu" nepaveic – gan Orgons, gan Tartifs paliek, kur bijuši. Un visi laižas vēl vienā dejā. Un publika ceļas kājās.
Īstenībā varbūt lielākās daļas no aprakstītā izrādē nemaz nav. Brehtu un Dioru izdomāju, lai piefantazētu izrādei kādu citādi grūti atrodamu vēstījumu, saturu, ideju vai koncepciju. Varbūt viss ir pavisam vienkārši, un Tartifs šoreiz iestudēts paša Moljēra radītajā baleta komēdijas žanrā – joki ar mūziku galma izklaidei.
Tartifs
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 22.XI plkst. 19, 23.XI plkst. 12, 11.XII, 15., 16., 22.I plkst. 19
Biļetes pārdotas