Latvijas Nacionālais teātris Anšlava Eglīša darba Bezkaunīgie veči iestudējumu šīs sezonas repertuārā iekļāvis papildus bijušā mākslinieciskā vadītāja Elmāra Seņkova saplānotajai sezonai, acīmredzot vēloties vērsties pie skatītāja, kam atmiņā Mihaila Kublinska 1990. gadā iestudētie Bezkaunīgie veči ar Alfrēdu Jaunušanu, Jāni Kubili un Kārli Sebri, kā arī Veltu Līni vai Elzu Radziņu galvenajās lomās. Tāda skatītāja, kurš vēlēsies atkārtot spožo teātra pieredzi, ko dāvāja vēsturiskais uzvedums.
Šo uzvedumu, kurā bija daudz apzināti butaforisku un teatrāli reljefu detaļu (no tām uz jauno izrādi pārceļojusi lielā zivs), krājumā Latvijas teātris. 80. gadi teātra zinātniece Silvija Radzobe raksturojusi šādi: "Stāsts par ģimenes izmantotā, gluži vai par naudas pelnīšanas automātu padarītā pensionāra Jāņa Bertolda pēkšņo vēlēšanos dzīvot arī sev ir stāsts par sacelšanos, kuras gaitā, satiekoties ar jaunības draugiem, varonis atgūst garšu uz dzīvi. Izrādes intonāciju veidoja mažors teatrālisms, neslēpta spēle (kā laicīgās zemes dzīves simbols), ko vietumis pāršķēla atsevišķi smeldzīgi momenti (kā atgādinājums par cilvēka neizbēgamo vientulību). Šo emocionālo noskaņu visprecīzāk varētu nosaukt par pašironisku hēdonismu."
Tuvošanās atklātībai
Režisors Gatis Šmits savā jaunajā inscenējumā leģendārajam 1990. gada iestudējumam oponē. Emocionālā skaņkārta no mažora vērsusies izteiktā minorā, izspīlētais teatrālisms – surdinētā reālismā. Atsevišķi smeldzīgie momenti pārņēmuši visu izrādi, daži brīži veltīti arī komiskām epizodēm. Butaforiskā scenogrāfija (iepriekš to veidoja Ints Sedlenieks, tagad – Mārtiņš Vilkārsis) nu pārtapusi Edvarda Hopera gleznām līdzīgā elegantā savrupmājas atveidā, kas turklāt klusi un diskrēti dejo savu skatuves deju, ik pēc epizodes neuzkrītoši apvēršoties ap savu asi (un tādējādi pārtopot no Bertolda ģimenes savrupnama par Longina māksliniecisko dzīvokli, vai no kalniem – par ezermalu) vai graciozi iznirstot no zemskatuves.
Šīs izrādes scenogrāfijā var skatīties kā atsevišķā teātra darbā, sekojot līdzi smalkajām pārbūvēm. Šajā stilīgajā skatuves demonstrācijā perfekti iederas Bertas Vilipsones radītie tērpi – tie raksturo mazāk laikmetu (Eglīša lugas darbība notiek 70. gadu sākumā), vairāk personāžu dzīvesveidu, dzīves līmeni un rakstura īpatnības.
Juris Lisners, uz kuru koncentrējas Nacionālā teātra jauniestudējuma Bezkaunīgais vecis (nosaukumā daudzskaitlis mainīts uz vienskaitli) uzmanība, pie Kublinska spēlēja Induli – pret darbu un sabiedrisko iekārtu noskaņoto hipiju –, kuru tagad atveido Kaspars Aniņš. Jaunajā izrādē Jura Lisnera Jānis Bertolds seniors ir dziļi vientuļš, sevī apmaldījies cilvēks, kurš atmetis sev ar roku un pat pārstājis dzīt bārdu un griezt matus. Izrāde sākas ar tukšu skatuvi, kurā Jānis, viens pats mājās palicis, atceras jaunības mīlestību. Klusas ilgas skan viņa balsī. Tālākais tikpat labi var būt Jāņa Bertolda seniora iekšējais ceļojums vēlamajā sapņu realitātē, kurā puspensiju ļauts paturēt pašam, nevis atdot Lāsmas Kugrēnas apņēmīgajai, striktajai Zuzannai un kurā ļauts ceļot, atpūsties, kā pašam tīk, un brilles var iegādāties, neizvirzot jautājumu par to pirkšanu ģimenes padomē.
Juris Lisners, sekojot režisora norādēm, ir ārēji atturīgs un ekspresīvām izpausmēm ļaujas tikai īpašos brīžos, kas saistās ar jaunības atmiņām un sacelšanos pret ģimenes, lasi – Zuzannas, iedibināto kārtību. Tikpat diskrēti savus aktierdarbus veido Voldemārs Šoriņš pievilcīgā vecpuiša Longina Laukmaņa lomā un Ivars Puga kā ciniskais, skeptiskais Askolds Olte.
Dramaturģe Justīne Kļava, Anšlava Eglīša lugu bagātinot ar saviem papildinājumiem un papildinājumiem no Eglīša romāna Bezkaunīgie veči, triju jaunības draugu tuvināšanos zīmē nepavisam ne vienkāršu – caur sākotnēju atsvešināšanos, draugu negribīgu ielaišanu citam cita dzīvē un pakāpenisku tuvošanos atklātībai. Tomēr nav tā, ka Gata Šmita izrādē nemaz nav humora un ironijas, piemēram, epizodē, kurā Voldemāra Šoriņa Longins ārpilsētas ekskursijā beidzot ir gatavs atklāt draugiem savas vienatnes un hēdoniskā dzīvesveida iemeslus, abi pārējie, izrādās, jau saldi šņākuļo.
Asais pipars aveņu musā
Iespējams, izrādes problēma ir tieši šī surdinētā minora skaņkārta, liegās skumjas, ko paspilgtina Aleksandra Tomasa Matjussona rezignētais džezs muzikālajā noskaņojumā un Oskara Pauliņa rēnās, klusinātās gaismas. Izrādes galvenā varone ir atmosfēra, sajūtas, nojautas, ko asi pārcērt ar groteskām niansēm veidotā Jāņa Bertolda ģimene.
Piebildīšu, ka uz Lāsmas Kugrēnas Zuzannu ir bauda skatīties, viņa ir kā ass pipars aveņu musā, taču ar kopējo skaņkārtu viņa disonē. Tāpat kā Aināra Ančevska zem mātes un sievas tupeles nonākušais, mazliet vientiesīgais Jānis Bertolds juniors. Seksīgā un sapņainā Evijas Krūzes Mairita (Jura Lisnera varoņa vedekla), par spīti liegam karikatūriskam akcentam, šajā pustoņu un nianšu atmosfērā iepludināta iederīgāk. Savukārt jaunākās paaudzes pārstāvji – par grupu laulībām un hipiju sapņojošā Bertolda seniora mazmeita Blāzma Elizabetes Skrastiņas iemiesojumā un Longina brāļadēls, laiskais un brīvu dzīvesveidu sludinošais Kaspara Aniņa Indulis, – tiek izspēlēti tādās kā intermēdijās, lai vienlaikus uzsvērtu gan viņu atšķirību no vecākās paaudzes, gan līdzību tai. Jo laiks, kas visu saliek pa vietām, stāsta, ka arī bezkaunīgie veči reiz bijuši jauni.
BEZKAUNĪGAIS VECIS
Nacionālajā teātrī 8.VI plkst. 15, 21.IX plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–40