Mūzikla Oņegins recenzija. Par garlaikoto maniaku Oņeginu

Piemēram, par ko tad īsti ir Puškina «krievu dzīves enciklopēdija» – vārsmās sarakstītais romāns Jevgeņijs Oņegins (1830)? Par mīlestību, draudzību un nodevību? Par fatālu jaunības cinismā pieļautu kļūdu, no kuras titulvaronis gūst mācību, kas maina visu viņa dzīvi? Par dzejas vieglprātīgo garu iepretim realitātes sūrmei? Visas šīs tēmas ir gan, kā saka, aktuālas, gan nopietnas muzikāldramatiskas izrādes vērta viela. Ņemot vērā vēl arī to absolūti lielisko apstākli, ka Dailē dramatiskie aktieri vokālajā meistarībā sasnieguši tik augstu līmeni, ka bez problēmām var konkurēt ar Latvijas Nacionālo operu, – paklausoties Kārļa Lāča sacerēto kvintetu I cēlienā (dzied Artis Robežnieks, Ieva Segliņa, Intars Busulis, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Artūrs Skrastiņš) vai ar Lomonosova vārdiem komponēto burvīgi rotaļīgo duetu – "madrigālu" (Artis Robežnieks, Ilze Ķuzule-Skrastiņa), gribas teikt vismaz wooow! un bravo! Iepriecina arī komponista Kārļa Lāča eksperimentētāja azarts – kaut arī mūzikla skaņu materiāls nav kvalitātē viendabīgs, ir pilnīgi skaidrs, ka Lācis virzās uz "lielo formu" – Oņeginā ir gan spēcīga uvertīra, gan vairāki perfekti numuri: Tatjanas vēstules solo ar vokāli grūtajām augšām (un vienīgā vieta izrādē, kurā skan Puškina oriģināldzeja), pasakaini džeziskas partijas (balāde par Aļeko, ko kaislīgā mierā dzied Ērika Eglija un duets Ieva Kerēvica un Intars Rešetins), pāris nudien jaudīgu koru, kurus teātra aktieri izpilda ar acīmredzamu gandarījumu (un t. s. masas bieži negadās teātrī redzēt tik vitālas). Tieši izrādes muzikālā puse arī sagādā lielāko gandarījumu. Jautājums par jēgu Tālāk sākas daudzi grūti atbildami jautājumi, tā teikt, par izrādes ideoloģiju jeb jēgu. Piemēram, kāpēc Dailes teātrī ticis iestudēts nevis pats Puškina romānpoēmas teksts (jaunā, kvalitatīvā tulkojumā – lūk, būtu nenovērtējams ieguldījums mūsu kultūrā!), pat ne jauna, roķīga Čaikovska sentimentāli gļēvās operas Jevgeņijs Oņegins versija (à la franču mūziklopera Mozart Rock), bet gan sižetiski vaļīgas melodrāmas versija, kurā Puškina klasiskajā attiecību kvadrātā tiek integrēts pats dzejdaris Puškins kā tēls, bet kura "idejiskā noslodze" izrādē, maigi izsakoties, mulsina. Nē, man nav nekas pret atgādinājumu, ka krievu literatūras un nācijas kultūras "viss" – Aleksandrs Puškins – sacerēja ne tikai ģeniālu dzeju, poēmas, drāmas, stāstus, literāras paskvilas un apjomīgu intīma rakstura korespondenci, bet vaļas brīžos aušojās arī ar pantiņiem par Caru Pipeli un citādām lingvistiskām neķītrībām. Tas, ka Rīgas Oņegins sākas ar Puškina krieviskos pantos nodziedātu dzimumakta aprakstu, kurā viņa, Puškina, un sievas Natašas kopošanās etīdē izmantota slavenākā slāvu trīsburtu kombinācija, skatītāju zālē, protams, izsauc reakciju – ak tu, dzejnieks – kuces dēls! Bet ne tā ir dižākā problēma mūsu valodas internacionāli marginalizētajā, lai neteiktu, nožēlojami nabagajā laikmetā. Puškina kā tēla degradēšana šajā izrādē, par spīti tam, ka Intars Busulis cenšas būt ļoti korekts kā tēlotājs un lieliski dzied, zogas klāt pavisam no citas – pašas izrādes dramaturģiskās konstrukcijas un struktūras – puses. Pirmkārt, ja Puškins ir "viens no trijiem", lai arī dzejojumu autors, stāsts automātiski novirzās uz visnotaļ intriģējošu tēmu – autors, kurš netiek galā ar paša radītajiem varoņiem. Tomēr šī tēma mūziklā netiek izvērsta, jo… Puškins bieži atmet visam ar roku un uzvedas kā niķīgs bērns (aina 2. stāvā pie dzejnieka rakstāmgalda). Otrkārt, un tas ir fenomenāls jauninājums, – pēc izrādē dzirdamā teksta Puškins ir vienkārši sliktu peršu autors, kurš valodu ritmo pēc atskaņu principa: kāja – māja/Olga – Volga (programmā lasu, ka dzeja pieder Jānim Elsbergam). Vai tas ir idejisks koncepts? Vai mūzikla tapšanas specifikas blakne – ka vārdi "jāpieraksta" gatavām melodijām? Katrā ziņā šajā Dailes Oņeginā neatskan neviena "īstā" Puškina cienīga dzejas rinda. Pudele un mīlas dēkas Puškins kā divu Pēterburgas jaunkundziņu pudelesbrālis iesaistās mīlas dēkās, kas izrādē ieguvušas sadzīvisku ķēķa ķildu raksturu (Tatjanas un Olgas ķīviņš, kurā vecākā māsa izmet frāzi, tipa – tev vienkārši skauž, ka man ir vecis… OMG!), bet paša Oņegina "tukšums" un "garlaicība" ir tik abstrakta, ka rodas aizdomas par kādām psihiska rakstura problēmām šī cilvēka dzīvē – visu laiku pa kaktiem īdēt, cik viņam garlaicīgi, apnicīgi, un tad maniakālā nolemtībā fiksi noslepkavot Ļenski, vēlāk Puškinu – nu ko tur teikt: slims cilvēks. Varu iedomāties, kādas pūles no aktiera (Artūra Skrastiņa) prasa piešķilt kaut drusciņu dzīvības šādam plakanam kartona personāžam. Turklāt izrādē notiek vēl kāda brīnumaina sižetiska transformācija, kas, manuprāt, iznīcina visu Jevgeņija Oņegina (oriģināla) jēgu. Oņegins, lai arī dīks dienderis, pēc sava labākā drauga nošaušanas duelī bēg (soda sevi) no nozieguma vietas, no Tatjanas. Vēlāk, atgriezies pilsētā, viņš apjēdz, ka ne tikai no atmiņām, arī no dzīves izbēgt ir neiespējami – Tatjana ir zaudēta. DT izrādē Oņegins kā prasts brunču mednieks vai idiots izdara vēlreiz tieši to pašu kļūdu – provē neveikli koķetēt ar seno mīlu un atkal iesaistās duelī, šoreiz jau ar Tatjanas vīru Puškinu. Oņegins dubultslepkava, kas kroni visai savai darbībai izrādē uzliek ar nepārprotami ņirdzīgu peršu par kapu (dzejas ģēnijam), ko viņš raks ar karotīti. Secinājums skarbs – Oņegins ir morāls kroplis, kuram atliek tikai viens – atkal kādā kaktā klusi nodzerties ar šņabi (un akurāt tāda ir Oņegina mizanscēna), skanot dārdošam pareizticīgo korim, kas paģēr dvēseles pestīšanu, kuru pavada vīraka kūpināšana, svētbildes, kas virpo kā spoguļi, un mūžīgā tumsa. Ja te var runāt par "krievu tautas dvēseli", tad tā Oņegina personā atklājas kā monstrozs beziemesla ļaunums, kam pašrefleksija ir sveša, bet intelekta trīsas līdzinās infuzorijas tupelītes refleksiem. Vienīgie gaišie tēli izrādē ir Ļenskis (beidzot Artis Robežnieks ticis pie spēcīgas, skaidras lomas), "bez vainas vainīgais", simpātiski pajolīgais artists Puškins (Intara Busuļa fināla izjustā balāde neapšaubāmi ir izrādes hits un vienīgā dzeja, ko var dēvēt par smeldzes pilnu) un divas mīlīgas mamzeles Olga un Taņa, kurām īsti vieta tā arī nav atradusies, toties viņas abas (Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule-Skrastiņa) lieliski dzied. Nu, lai tad arī dzied visiem par prieku. Jūtas atstāsim citai reizei. Ir vēl pāris uzteicamu vizuālo efektu – Arta Dzērves videoprojekcijas aina, kurā vasara nemanāmi, bet skumji pārvēršas ziemā (Ļenska nāve), un efektīgā deja ar rociņām balles ainā (horeogrāfe Inga Krasovska). Bet visa tā ņemšanās ar lāci, zem kura slēpjas recidīvists Oņegins – vēl arī Tatjanas izvarotājs, kaut tikai sapnī, – nu, mīļie, tas jau nāk no šausmu multfilmas. Bet kopumā bija jautri. Režisors Džilindžers postmoderni rotaļājas, arvien tuvāk virzoties pilnīgam bezjēgas sirreālismam. Kas esot mākslas augstākā forma, teiktu dadaisti.