Ungāru radošās komandas uzaicināšana Ferenca Molnāra lugas Lilioms iestudējumam ir labs Dailes teātra mārketinga ķēriens. Arī tad, ja konkrētā materiāla izvēle bijusi režisores Ildiko Gāšpāras vēlme, kurai teātris tikai labprāt ļāvies, – Lilioma nosaukumu latviešu publikai nevajadzētu būt grūti pārdot.
Gan darbā, gan gultā
Lilioms ir XX gadsimta pirmās puses ungāru dramaturga Ferenca Molnāra populārākā luga, kas tapusi pagājušā gadsimta pašā sākumā. Latvijā pirmo reizi iestudēta vēl autora dzīves laikā, bet milzu popularitāti ieguvusi 70. gados, pateicoties Alfreda Jaunušana iestudējumam toreizējā Drāmas teātrī ar Uldi Dumpi un Ģirtu Jakovļevu galvenajā un virkni šī teātra zelta aktieru citās lomās. Imanta Kalniņa un Māra Čaklā šim iestudējumam rakstītās dziesmas daudzu paaudžu teātra skatītāju galvā un sirdī izveidojušas romantisku kanonu par drusku huligānisko, bet pievilcīgo, brīvību mīlošo un sieviešu mīlēto karuseļa iegriezēju Liliomu. Ar dziesmu radīto priekšstatu Dailes teātra jaunajai izrādei tiešām būs drusku jācīnās, bet citu šķēršļu latviešu skatītāju galvā nebūs pārāk daudz. 1996. gadā gan Molnāra lugu Liepājas teātrī iestudēja Juris Bartkevičs, un 2013. gadā pie Lilioma vēlreiz atgriezās Nacionālais teātris Edmunda Freiberga režijā, bet šīs izrādes redzējušie noteikti Dailes teātra zālē ir mazākums.
Ir būtiski nepārvērtēt skatītāju iedomātās priekšzināšanas, jo Ildiko Gāšpāras izrādes forma ir tik specifiska, ka dažbrīd tikai ar grūtībām ļauj noorientēties sižetā. Lugas reālistiskā daļa ir tālu no Māra Čaklā poētiskā "baltā akāciju palaga". Karuseļu pārvaldnieks Lilioms (ir vērts nopirkt izrādes programmiņu, kurā atrodams detalizēts lugas personvārdu skaidrojums un vēl dažāda izrādes uztverei palīdzoša informācija) strādā izklaides parka īpašnieces Muškates kundzes labā gan darbā, gan gultā, līdz ļaujas abpusējām jūtām ar vienkāršu kalponi Jūliju. Muškates kundze greizsirdībā Liliomu padzen, viņš apprec Jūliju, bet turpina būt galēji nepiemērots pieticīgi mierīgai ģimenes dzīvei. Var noprast, ka Lilioms ne tikai nestrādā, bet arī visu savas nepiepildītās dzīves rūgtumu izgāž uz jauno sievu, būdams gan emocionāli, gan fiziski vardarbīgs. Uzzinājis, ka Jūlija ir stāvoklī, Lilioms pirmo reizi izjūt atbildību un, izmisīgi meklēdams naudu ģimenes uzturēšanai, kopā ar draugu izplāno laupīšanu. Policija viņus pieķer, un Lilioms, nevēlēdamies nodot sevi laicīgajai tiesai, izdara pašnāvību.
Un tad seko Molnāra lugas simboliskā daļa, kurā Lilioms nonāk Dieva tiesas priekšā un viss pirmajā daļā notikušais iegūst it kā citu nozīmi. Atklājas, ka Lilioms tomēr patiesi mīlējis Jūliju, tikai izrādījis to deformētā veidā. Pēc sešpadsmit šķīstītavā pavadītiem gadiem viņam tiek dota iespēja uz vienu dienu atgriezties uz zemes, lai satiktu meitu, un tas, kā viņš izmantos šo dienu, ir atkarīgs tikai no viņa paša.
Lugas uzrakstīšanas laiks ļauj tās galveno varoni droši ierindot Eiropas modernisma dramaturģijas koordinātēs līdzās priekšteča Henrika Ibsena un laikabiedru Franka Vēdekinda, Gerharda Hauptmaņa, arī mūsu pašu Rūdolfa Blaumaņa varoņiem, kuri neprot iederēties ierobežotajā vidē un apstākļos, ko laikmets tiem piedāvā. Arī paralēlās, pārlaicīgās pasaules dotā iespēja izlīdzināties ar zemes grēkiem un uzticīgas sievietes mīlestība, kas glābj mūžam ar pasauli nemierā esošā vīrieša grēcīgo dvēseli, ir arhetipisks un latviešu teātra kultūrā ne tikai labi pazīstams, bet pat rūpīgi kopts modelis – no Rūdolfa Blaumaņa Edgara līdz Māras Zālītes Kaupēnam un atpakaļ.
Saturiski Dailes teātra izrāde šim kanonam neseko, un tas noteikti ir ieguvums. Mūslaiku sačakarētajā pasaulē vairs negribas dzirdēt metaforas par to, ka var "sist arī tā, ka nesāp", un priecē, ka šoreiz ne režisore, ne aktieris Lauris Dzelzītis nemēģina galveno varoni padarīt labāku, nekā viņš ir. Tomēr problēmu rada apstāklis, ka ir diezgan grūti saprast, kas un kādi vispār ir Dailes teātra izrādē redzamie cilvēki.
Forma pāri visam
Jau pirmais Ildiko Gāšpāras darbs Dailē – Ežēna Jonesko absurda klasika Degunradži – pirms divām sezonām pārliecinoši demonstrēja režisores interesi un spēju tikt galā primāri ar spilgtu formu un lielo skatuvi. Arī Liliomā forma dominē pār saturu visās nozīmēs.
Dailes teātra Liliomam, tāpat kā Molnāra lugai, saturiski ir divas daļas, bet estētiski no pirmās daļas sadzīves reālisma izrādes veidotāji ir pilnībā atteikušies. Režisore izrādes programmiņā detalizēti atklāj, ka impulsi izrādes estētikai meklējami neo noir filmu žanrā, kurā "bieži psiholoģiski trausls, bet fiziski agresīvs protagonists tiek ievilkts romantiskā mīlestības un noziedzības dēkā". Nenoliedzami film noir estētikai raksturīgā sapņa, erotikas, nozieguma un noslēpuma atmosfēra ar morāli ambivalentu varoni centrā ļoti piestāv Lilioma sižetam. Ja gribas ar šo estētiku padzīvoties arī pēc izrādes vai varbūt sagatavoties pirms tam, tīmeklī ir brīvi pieejama film noir klasiķa Friča Langa 1934. gada franču filma Lilioms ar nežēlības teātra tēvu Antonēnu Arto zīmīgā ibseniskā Pogu lējēja/Nažu asinātāja lomā.
Programmiņā arī plaši raksturots scenogrāfes Lili Ižākas, gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa un videomākslinieka Andrāša Juhāsa nevainojami realizētais gaismas portālu koncepts, kas lielajā un dziļajā skatuves mutē rada Aizsauli kā "ēterisku, transcendentālu un metafizisku telpu" bez sienām. Tieši tas no izrādes paliek prātā visspēcīgāk – maģiska gaismu dramaturģija, kas nosaka un maina mizanscēnas, izteiksmīgos Lucas Sabadošas kostīmos ģērbtas aktieru figūras, kuras gandrīz nepārejošas Floras Lili Matisas mūzikas pavadībā pārvietojas uzsvērtā palēninājumā, radot deformētu neatbilstību starp tēlu ķermenisko un psiholoģisko eksistenci. Fiziskā palēninājuma partitūra (horeogrāfe Veronika Sabo sadarbībā ar režisori), jo īpaši otrā cēliena dubultnieku pasaulē, noteikti nav viegls uzdevums, bet četrpadsmit aktieru ansamblis to realizē vienoti un kvalitatīvi, kaut dažus var pamanīt vairāk nekā citus – īpaši Ievas Segliņas "bargo kundzi" Muškati, Olgas Dreģes Māti, Lidijas Pupures Holunderes kundzi un Indras Briķes Zeltīti.
Anetes Krasovskas Marija un Dārtas Danevičas Jūlija ir viena no vairākām izrādes dvīņu/dubultnieku variācijām – jaunas, pievilcīgas sievietes, kurām dramaturgs ļāvis realizēties tikai caur attieksmi pret vīrieti. Aktieru individuālās, unikālās personības diemžēl te nav bijušas vajadzīgas, tāpēc mīlestība starp izrādes Jūliju un Liliomu ir tikai teorētiska un aktierus tajā vainot nevar. Laurim Dzelzītim ir viss, lai nospēlētu jebkādu Liliomu – gan nežēlīgu, gan trauslu –, bet, ielikts izrādes dzelžainajā rāmī, viņš, tāpat kā pārējie, pārvēršas tikai par kustīgu, vizuālu zīmi vērienīgā gaismas instalācijā.
Dailes teātra Lilioms ir vizuāli skaista un konceptuāla izrāde – īpaši fināls ar bezgalīgā miglā aizejošo Liliomu –, bet arī vēsa, atsvešināta un monotona. Kā lāzeršovs uz milzīga ekrāna vai slīdoša krāsainu ūdensaugu kustība aiz caurspīdīgas akvārija sienas. Pirmajā brīdī negaidīti, tad kādu brīdi aizraujoši, bet jau pēc stundas – nogurdinoši. Nekāda fiziska stikla starp zāli un skatuvi, protams, nav, bet pie sevis iekšā izrāde arī neaicina. Par nežēlības un maiguma mistisko satikšanos var tikai pasapņot.
Lilioms
Dailes teātrī 19., 20.IX plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–37