Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Operas Toska recenzija. Toskas dekoltē nemelo

"Būū!" pāraug ovācijās. Alvja Hermaņa jauniestudējums Berlīnes Valsts operā izraisa pretrunīgas atsauksmes, taču naftalīna smaržu izrādē sajust neizdodas

Pirmie saņemtie signāli no Berlīnes nav iepriecinoši: maestro Daniela Barenboima diriģētajā Džakomo Pučīni Toskas pirmizrādē 3. oktobrī skanēja "būū" un rets "bravo", balkonā piecēlās kājās tikai divi cilvēki. Trīs dienas vēlāk laikrakstā Financial Times publicētajā recenzijā kritiķe Šērlija Aptorpa, kura vairākkārt viesojusies Rīgā un vērtējusi Latvijas Nacionālās operas izrādes, ielika Alvja Hermaņa iestudētajai Toskai vienu zvaigzni no piecām iespējamajām, ļaujot noprast, ka arī šī atzīme ir nepamatoti augsta, jo neko sliktāku pieredzējusī apskatniece savā mūžā nav piedzīvojusi.

Tas viss tikai uzjundīja interesi par Alvja Hermaņa jaunāko darbu. Pagājušajā svētdienā, 12. oktobrī, es apmeklēju trešo Toskas izrādi. Jāpiebilst, ka šis iestudējums svinīgi atklāja Berlīnes Valsts operas jauno sezonu un repertuārā būs tikai līdz 25. oktobrim; pēc tam – nākamajā sezonā. Saņemot kasē biļeti, kautrīgi pajautāju: droši vien ir švaki ar vietu piepildījumu pēc tik šaušalīgām recenzijām? "Ko jūs! Gandrīz visas biļetes uz Toskas ciklu ir pārdotas," atbild kasieris. "Skatītāji ir priecīgi un pērk biļetes vēl aktīvāk, zinot, ka dziedātāji netēlo neko ārprātīgu, ka tas ir tradicionāls uzvedums, nevis kārtējais Regietheater gabals."

Ar Tosku nav viegli: piemēram, kad Ņujorkas Metropolitēna opera pirms pieciem gadiem nomainīja pompozo Franko Dzefirelli iestudējumu pret atsaldēti industriālo Lika Bondī versiju, tur sacēlās protestu vētra (Bondī Toska, kuru daudzviet sagaidīja ar svilpieniem, ir Ņujorkas, Minhenes un Milānas operas teātra kopražojums).

Gājām uz operu, nonācām izstādē

Kritiķi no režisora gaida, lai viņš ar savām idejām pamatīgi sašūpo operas dramaturģisko struktūru un psiholoģiskorežģi, kā to dara tādi aktuālās opermākslas līderi kā Dmitrijs Čerņakovs, Kšištofs Varlikovskis un Stefans Herheims. Alvja Hermaņa iestudētās operas pārsteidz nevis ar dramaturģisko interpretāciju un raksturu/attiecību revīziju, bet ar teatrālo vizualitāti, kas var organiski kļūt, bet var arī nekļūt par drāmas sastāvdaļu: Zaldāti, Gaveins un Trubadūrs Zalcburgas festivālā, Così fan tutte Berlīnes Komiskajā operā, Jenūfa Briseles teātrī La Monnaie/De Munt un tagad Toska Berlīnē ir izrādes, kas līdzinās mākslas izstādēm, sarežģītām instalācijām. Protams, saprast Alvja Hermaņa koncepciju un vispār pieeju "operas procedūrām" palīdz viņa intervijas – kā tās, kas nesen publicētas gan KDi, gan arterritory.com. Tad viss šķiet loģisks un pamatots.

Jā, arī Zalcburgas Trubadūrs ar luksusa klases solistu ansambli (Plasido Domingo + Anna Ņetrebko) palika nesaprasts un no kritikas puses nenovērtēts: to nopēla The New York Times klasiskās mūzikas apskatnieks, par jauno kritikas spīdekli uzskatītais Zahārijs Vulfs. Pat Domingo daiļrades pētnieks spāņu kritiķis Ruvens Amons nebija sajūsmā par Trubadūru. Grāfa di Lunas lomas atveidotājs Domingo presē tika kritizēts tik pamatīgi, ka sarūgtinātais opermākslas patriarhs pat saslima un bija spiests atcelt savu dalību pēdējās trijās Trubadūra izrādēs. Attaisnojošu spriedumu Trubadūram no visiem ārzemju žurnālistiem parakstījis tikai Krievijas laikraksta Kommersant kritiķis Sergejs Hodņevs.

Spīdzināšanas ilustrācijas

Atgriežamies pie Toskas. Pašā izrādes finālā, kad mūzika vairs neskan, taču nedzirdami vēl vibrē gaisā, kad iestājas šis paralizējošais klusuma brīdis un titullomas atveidotāja Anja Kampe uz skatuves sastingst dramatiskajā nāves pozā, kaut kur no balkona atskan rūpīgi gatavotais, dārdošais "būū!". Anja Kampe to nav pelnījusi (ak jā, daudzi saka – kāda no viņas Toska, viņa taču specializējas vācu repertuārā un ir atzīta vāgneriste), tāpat kā neviens cits no solistiem. Ne apaļīgais itāļu tenors, gleznotāja Mario Kavaradosi lomas atveidotājs Fabio Sartori – lieliskas balss īpašnieks, kurš tikai dzied, bet neapgrūtina sevi ar aktierspēli. Ne slavenais vācu baritons Mihaels Volle, kurš policijas priekšnieka Skarpijas lomā nav ne psihs, ne seksuālais maniaks – viņš ir atbaidošs savā slimīgajā mierīgumā (maza atkāpe – žurnāls Opernwelt tikko pasludināja Mihaelu Volli par gada dziedātāju).

Toskas attiecībās ar Skarpiju ir vairāk jūtu ķīmijas un kaisles nekā viņas interakcijā ar Kavaradosi. Šajā situācijā tieši Mihaela Volles Skarpija iedvesmo Anjas Kampes Tosku absolūti fantastiski nodziedāt āriju Vissi d’arte. Viņas balss brīžiem skan pārāk asi, un Anjas Kampes atveidotā varone, kā jau pienākas operas prīmai, ir ne tikai pievilcīga, bet arī histēriska dāma.

Izrāde apzināti veidota ilustratīva – burtiskā nozīmē. Toskas scenogrāfijas un kostīmu autore ir Kristīne Jurjāne. Uz skatuves ir izbūvēts portiks, kura augšējā daļā uz ekrāna tiek grafiski atainoti visi operas sižeta pavērsieni – Kristīne Jurjāne ir radījusi milzum daudz akvareļu, tajos jūtama ne tikai interese par varoņiem, bet arī mīlestība un ironija. Gan uzgleznotā, gan īstā Toska apbur ar dziļu, brīnumskaistu dekoltē. Uz skatuves asinis neplūst – tās ir uzgleznotas. Šausmu ainas – Kavaradosi spīdzināšana, Toskas pašnāvība – izvēršas tajā, akvareļu, realitātē, kurai vajag noticēt. Noticēt palīdz Pučīni gars, kaut gan orķestris Daniela Barenboima vadībā skan pārsteidzoši skaļi, pat brutāli, sakāpināti dramatiski un – atļaušos teikt – ne pārāk sirsnīgi, kaut kā formāli (Berlīnes Valsts operas muzikālais vadītājs Barenboims Tosku nekad agrāk nav diriģējis).

Izrādes beigās no balkona atskanējušais "būū!" tā arī paliek vienīgais, un aplausi pamazām pāraug ovācijās. Alvja Hermaņa Berlīnes Toska ir ilustrētā opera junioriem, senioriem un visiem, kuri nevēlas, lai viņu jūtas muzikālajā teātrī jebkādā veidā tiktu aizskartas. Ideāls iestudējums tiem, kuri operā līdz šim nekad nav bijuši.

Piecu stundu nirvāna

Dienu pirms Toskas turpat Berlīnes Valsts operas pagaidu mājvietā Šillera teātrī noklausījos Riharda Vāgnera Tristanu un Izoldi. Pie diriģenta pults bija Daniels Barenboims, un tā bija pavisam cita interpretācijas māksla nekā Pučīni operas gadījumā. Tā bija piecu stundu nirvāna kopā ar fenomenālo dziedātāju un aktrisi Valtraudu Meieri (Izolde) un nopelniem bagāto tenoru Pēteru Zeifertu (Tristans). Spoži ir arī pārējie solisti: bass Stīvens Millings (karalis Marks), mecosoprāns Jekaterina Gubanova (Brangena), baritons Romāns Trekels (Kurvenāls).

2000. gadā tapušais vācu režijas vecmeistara Harija Kupfera iestudējums ir statisks un minimālistiski monumentāls: visu skatuvi aizņem eņģeļa skulptūra – piemineklis mīlestībai. Eņģelis ir noguris, izpletis spārnus un noliecis galvu, saprazdams, ka pat viņš nespēj palīdzēt Tristanam un Izoldei. Aktivitātes ir minimālas, taču spriedze – kolosāla. Valtraudas Meieres, Pētera Zeiferta un citu dziedātāju balsī ir dzirdama drāma un traģiskais romantisms. Vāgners ir dzīvs.

Izrādes Berlīnes Valsts operā
Džakomo Pučīni Toska 16., 19., 22., 25.X
Rihards Vāgners Tristans un Izolde 18., 26.X; 28.XII
Informācija un biļetes: www.staatsoper-berlin.de

Top komentāri

Hermanis
H
pats atzinās, ka mūziku neopārzina. Tad ko viņš operā meklē? Arī "Uguns un nakts" LNO faktiski bija izgāšanās, bet Herma\na draugs Naumanis panāca, ka to pasludina par ģeniālu iestudējumu un vēl balvu iedod:)))
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja