Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +22 °C
Skaidrs
Piektdiena, 24. maijs
Marlēna, Ilvija, Ziedone

Par Atmodu un mīlestību. Spēlfilmas Mana brīvība recenzija

Režisores Ilzes Kungas-Melgailes debijas spēlfilma Mana brīvība, kas no 29. septembra būs skatāma kinoteātros visā Latvijā, stāsta par Atmodas laiku un reāliem vēsturiskiem personāžiem, bet tikpat labi – par mīlestību

Nezinu, cik tas loģiski vai neloģiski, bet režisores Ilzes Kungas-Melgailes filma Mana brīvība liek man atcerēties simtgades filmu programmu, tikai ne jau kādu saturisku vai citu līdzību dēļ. Ir jāatzīst viens svarīgs, svētīgs darbs, ar ko šī programma ir palīdzējusi Latvijas filmu autoriem un skatītājiem, – tā ir atbrīvojusi jēdzienu "vēsturiska filma" no pārmērīgas patētikas un ieprogrammētu gaidu spriedzes, no obligāta pienākuma stāstīt tikai kaujām rotātus varoņeposus par vīriem, kas nekad nešaubās, par raksturiem, kas neliecas un nelūst. Gan simtgades programmā, gan šajos nedaudzajos gados pēc tam mēs Latvijas filmās sastopam arvien daudzveidīgākus vēstures stāstus – no dažādiem laikiem, par dažādiem cilvēkiem, dažādos žanros –, turklāt manāmi pieaudzis tieši nesenās vēstures tēmu pārklājums, kas simtgades programmas laikā vēl šķita nepietiekams.

Un, lūk, Mana brīvība, es teiktu, izmanto brīvību stāstīt par mīlestību – vienā filmā vismaz tikpat daudz kā par Latvijai svarīgiem notikumiem konkrētā vēsturiskajā periodā, ja ne pat vairāk.

 

Trešais un pirmais plāns 

Skatītājs, kurš daudzmaz seko līdzi Latvijas kinoprocesiem un ir tik pieredzējis, lai atcerētos desmit līdz divdesmit gadu senu vēsturi, varētu būt pamanījis, kā Ilze Kunga parādījās kinovidē – ar trim smalkām īsfilmām dažu gadu intervālā, un tās visas bija par mīlestību. Īpaši mani toreiz iespaidoja Randevu (2004) – klusa, bet slēptu asaru nospriegota ainiņa no laulības pārkāpēju dzīves. Jau tur titros pamanīju operatora vārdu – Maksims Efross, režisores studiju biedrs Sanktpēterburgas Kino un televīzijas universitātē. Nepilnus divdesmit gadus vēlāk viņi abi sadarbojas Ilzes Kungas-Melgailes pirmajā pilnmetrāžas spēlfilmā, un tieši operatora darbs veido lielu daļu filmas kvalitātes – laikmeta gaisotni pustumšās un piesmēķētās telpās; īstajā brīdī pārceltu fokusu no priekšplāna uz tālāko plānu un otrādi; mūžīgo, tīri fiziski sajūtamo šaurību mazā dzīvokļa priekšnamā un spožu rīta saules staru Daugavpils rūpnīcas pagalmā – tieši un tikai tur, kur Alīcija izkāpj no mašīnas.

Protams, operatora darba radošais balsts ir filmas mākslinieka ieguldījums – pieredzējušais Jurģis Krāsons (kurš cita starpā arī Atmodas laiku ir pieredzējis pietiekami apzinātā vecumā) šajā filmā darbojies izcili meistarīgi, nostrādājot jebkuru interjeru līdz visnecilākajai glāzītei ar olimpisko lācīti un nervozi raustīgai dienasgaismas spuldzei viesnīcas gaitenī. Tikpat jaudīgi ir arī Līgas Krāsones veidotie kostīmi ar precīzām laikmeta zīmēm, kas padomjlaika nabadzībā mēdza masveidā pārņemt cilvēku prātus, – mētelim uzsiets liels tamborēts lakats sievietēm, totāli vienādās adītās cepures vīriešiem, Alīcijas pieticīgi lietišķie kostīmiņi, Tautas frontes aktīvistu džemperīši un Ditas mākslinieciski platā ādas josta.

Visu šo pamatīgi nostrādāto vidi es uztveru kā filmas "trešo plānu", kas ir lieliski rosinošs fons pirmajam un otrajam plānam, tomēr tie abi raisa diametrāli pretējas izjūtas. Pirmajā plānā trīs galvenie tēli – Alīcija (Ērika Eglija-Grāvele), viņas vīrs Ilgvars (Darjus Meškausks) un "frontes biedrs" Normunds (Gints Grāvelis) – man šķiet perfekti aktierdarbi. Ērika Eglija-Grāvele piesaka nopietni vērtējamu ekrāna debiju, lietuviešu aktieris Darjus Meškausks ar savu dziļo klusēšanu slēpj dzirksteles, kas reizēm uzliesmo, bet vislielākais pārsteigums ir Ginta Grāveļa neveiksmīgais dzejnieks un "frontes" aktīvists, bet patiesībā – īsts un traģisks nelaimīgas mīlestības iemiesojums. Tieši Normunds manās acīs tiecas kļūt par filmas galveno varoni – ja uz brīdi pieļaujam domu, ka filma varētu būt par mīlestību, nevis politiku. Normunda "neprātīgā mīlestība", kā viņš pats to nodēvē, ir acīmredzama pat sīkās detaļās – kā viņš skatās uz Alīciju, kā aprūpē viņu, kā cenšas pasargāt mēteļa muguru no vārtrūmes slapjās sienas; par attiecību spriedzes kulmināciju varam uztvert brīnišķīgo epizodi Daugavpils viesnīcas kafejnīcā un pēc tam gaitenī. Izmisuma diktēti soļi šādā mīlestībā arī ir pilnīgi loģiski, jo Alīcija to vienkārši neredz. "Normund, nu ko tu āksties visu laiku!" viņa smejoties saka.

 

Precizitāte un ticamība

Un pa vidu tam visam, starp izcilu pirmo un trešo plānu, ir otrais – tas, kurš tiek izcelts filmas publicitātē, solot iespēju saskatīt reālas Atmodas laikmeta personības gan Tautas frontes aktīvistu pulkā, gan bohēmiskajā dzejnieku kompānijā. Tomēr interesanti, ka vēsturisko detaļu precizitāte, kas mākslinieku darba rezultātā veido vides ticamību un noskaņu, gluži pretēji nostrādā scenāristu darba lauciņā – pieļauju, ka sarunas piesmēķētajā Tautas frontes "štābā" ir veidotas no daudzmaz precīzi citētiem attiecīgo personu izteikumiem, bet tie sastājas atsevišķu frāžu virtenē, un kopīga saruna ar domas loģiku neveidojas. "Rajoni vēl nav pamodušies… baltiešiem jābūt spēcīgam blokam… daudzpartiju demokrātija ir Rietumu pasaules realitāte… Paulu vajag likt Ļeņingradas rajonā pret Rubiku…" – katrs sarunas dalībnieks nodeklamē savu sakāmo, kas nekādi nav saistīts ne ar iepriekšējo, ne nākamo runātāju, un kopiespaids ir visai mehānisks. Tā vien šķiet, ka mazāk pietātes pret citātiem un fotogrāfiskām līdzībām piešķirtu vairāk brīvības gan tēliem, gan darbībai.

Līdzīga problēma attiecas arī uz dzejnieku bohēmu, lai gan nevar noliegt, ka ir tiešām smieklīgi dzirdēt repliku: "Dagnij, nu izstāsti, kas tas ir – ekrāns balts un neparasts…?!" (ja zinām, ka dzejniece Dagnija Dreika-Matule ir vārdu autore grupas Credo dziesmai Disnejlenda (1984); tomēr otrreiz izspēlēt šo pašu joku ar Leona Brieža tekstu Credo dziesmai Kad nekas nav palicis tevī (Pa septiņiem vārtiem var ienākt…) šķiet jau mazliet pārspīlēti).

Protams, arī Tautas frontes notikumu līnijā uzmirdz dažas skaistas epizodes – kā Alīcija ar Ditu nervozi smēķē Kongresu nama kāpnēs un vēlāk spītīgi sapīpē pie trīslitru burkas ar rozēm; kā studenti auditorijā skaita 4. maija balsotājus un savu dumpīgo garu izpauž ar to pašu smēķēšanu; kā Daugavpils rūpnīcas strādniece noliek pie vietas administrācijas dāmiņu indīgi zilā kostīmiņā…

Tomēr joprojām man gribas domāt, ka filma Mana brīvība ir par mīlestību. Ilgvars iet Alīcijai līdzi uz visām viņas poļu ballītēm, bet gatavs arī atkāpties un pazust, ja viņai tā būtu labāk; Inta sargā Kurta mieru un novērš jebkādus iespējamos satricinājumus un pagātnes atgādinājumus; Normunds mētājas starp cerību un izmisumu, bet Alīcija galu galā nopērk Ilgvaram čības. Un – vismaz filmas autoru versijā un izraudzītajā laika nogrieznī – finālā izvēlas tomēr mīlestību, ignorējot nodevīgi biedējošos pagātnes faktus. Tāda gredzenveida kompozīcija ar teicienu "katrā cilvēkā ir kaut kas skaists" taču nav nejauša. 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja