Vai jūs sapņojat? Vai pazīstat reālistiskos sapņus, kuros viss šķiet tik patiesi, ka teju vai taustāmi, un tomēr kāda netverama nianse liek saprast, ka neatrodaties īstenībā? Vai atceraties sapņus, kuros darbojas to īpašā loģika – tik saprotama sapņošanas brīdī, tik absurda pēc pamošanās? Vai ir gadījies pamostoties un vēl mirkli neatšķirt sapni no realitātes? Šīs ir izjūtas, kas pārņem, lasot Baibas Zīles stāstu krājumu Aukstākā ziema simt piecdesmit gados, kurš pat pašreizējā latviešu īsprozas uzplaukuma mutulī pārliecinoši izceļas ar neparastumu.
Ilūziju epizodes
Baibas Zīles stāsti, kaut šķietami seko daudzu autoru iecienītajai taktikai – ar precīzi iezīmētām detaļām īsā spoža reālisma uzplaiksnījumā uznest uz papīra laikmeta litogrāfiju –, patiesībā pieder gluži citam stāstījuma stilam, lai gan detaļu tajos netrūkst un reālisma nojausmas arī ne. Taču tas ir netradicionāls reālisms, ko gribas nosaukt par maģisko, tomēr nelietojot šo apzīmējumu gluži vispārpieņemtajā nozīmē. Šo stāstu varone sieviete – dažādos stāstos viņai ir dažādi vārdi un tautība, taču iekšējie monologi, kādos izskan lielākā daļa teksta, ir stilistiski līdzīgi intonēti – un vīrieši (kuru skaits ir jaušami mazāks) pasauli un tās nosacīto realitāti vēro atsvešināti, arvien lūkodamies uz to it kā caur puscaurspīdīgu plīvuru vai ložu necaurlaidīgu stiklu.
Baibas Zīles stāstos vilsies tas, kurš meklēs skaidri konturētu un uz paplātes priekšā noliktu sižetu, – tās drīzāk ir vairāk vai mazāk fragmentāras ilūziju epizodes, paradoksālā kārtā tikpat taustāmas kā pieminētie sapņi un arī tikpat strauji aizplūstošas, kad cenšamies saprast, kas īsti ir tikko izlasītais teksts. Mākslinieka Māra Bišofa melnbaltās krājuma ilustrācijas precīzi atspoguļo šo tekstu īpašo sirreālismu – sadzīviskā, gandrīz naturālistiski sīki izzīmētā ainavā pēkšņi saplūst priekšmetu un cilvēku veidoli, izļogās perspektīva, detaļu zīmējums izirst un pārtop svešādā vīzijā, un pār lasītāju nāk apjausma, ka sižets un visi citi prozas lielumi šoreiz ir mazāk būtiski nekā teksta radītās šaubas par realitātes absolūtumu.
Distance starp reāli eksistējošo – vai vismaz to, ko par tādu uzskatām, – un Baibas Zīles stāstu irdeno laiktelpu nav viendabīgs lielums; reizumis šīs realitātes satuvinās tik cieši, ka praktiski nav atšķiramas, – stāstos Viss notika jasmīnu smaržas dēļ un Brīnišķīgā dzīve attēlotais tikai viegli atmirdz eksistenciālu absurdu, savukārt citos – Jūras aicinājums, Sarkanais mersedess, Pasaka par ledus sirdi – pasauļu robežas izkūst, sapņa un dažbrīd murga loģikai pārņemot varu pār faktiski iespējamo. Diez vai nejaušība, ka nosacīti reālistiskie stāsti izvietoti krājuma sākumā un beigās, it kā ar īstenuma aploci aptverot pārējos tekstus. Šais pārējos laiktelpa izplūst, varoņi domās un izjūtās nemitīgi mēro attālumu starp nosacītiem punktiem, kuros pietuvoties esamības apjausmai – pietuvoties, nekad līdz galam neaizsniedzot, tāpat kā stāstā Jakoba Rorbaha kauss attēlotās provinciālās Lindenburgas pilsētiņas iedzīvotāji, kuri ik gadu rīko vietējo amatiermākslinieku izstādi cerībā, kā teikts pilsētiņas mecenāta novēlējumā, " pieskarties skaistumam cilvēkam iespējamā pietuvinājumā".
Glezna biju es
Atkal un atkal no jauna aptverot, cik šis "cilvēkam iespējamais pietuvinājums", izņemot atsevišķus pārlaicīgus mirkļus, ir netverams un neaizsniedzams, Baibas Zīles sieviete – jā, vispirms tomēr sieviete, jo vīriešu tēli stāstos skatīti daudz lielākā vispārinājumā, – neslīkst eksaltētā pašžēlā, necieš no «smalkajām kaitēm» un nemoka lasītāju eksistenciālās pārdomās.
Viņa ir jauna, vitāla un pašpietiekama; apzinoties pašas intelekta sāpīgos griezienus sirdsmierā, viņa tomēr noraugās uz esamības paradoksiem kā uz strauji garāmslīdošu ziņu lenti televizora ekrānā, kuras saturu un slīdējumu nevaram ietekmēt, lai kā plosītos, – noraugās ironiski un dažbrīd pat līksmi. Viņa ārstējas no iemīlēšanās kaites un klīst pa bāriem cerībā izdzēst pagātni. Viņa neslēpdamās peldas savā seksualitātē un dzīvo kopā ar tīģeri, kuram piemīt visai vīrišķīgas īpašības. Viņa vēro pasauli kā svešinieku logā.
Vispatiesākā viņa ir tad, kad meklē. Meklē atbalsta punktus grīļīgajā realitātē, par kuras patiesumu nekad nevar būt līdz galam pārliecināts, – mūžīgās tagadnes mirkļus, tos, kuros esamības pliekanums izšķīst kā lielāka starojumā –, bet vienlaikus arī apjauš, ka tā ir reta dāvana, ko nekad un nekādos apstākļos nevar paturēt.
Stāstā Jakoba Rorbaha kauss jaunā praktikante, kuru nogurdinājis mazpilsētas iestagnējušais cikliskums un nepieciešamība vērtēt citu par citu banālākus «mākslas darbus», uz mirkli saskaras ar pārlaicīgo brīdī, kad atslēdzas kādas patiesi ģeniālas gleznas tapšanas noslēpums: "Es nevaru izskaidrot, kā, bet tas pāršķēla mani tajā pašā sekundē, kad uzliku roku uz palodzes, lai ielūkotos vēl dziļāk svešajā virtuvē. Tas notika tagad un vienmēr, jo tagad vairs nebija svarīgi, tāpat kā tas, kas bijis un būs. Laiks bija atlaidis savus grožus un plūda uz visām pusēm kā upe bez gala un sākuma. Glezna biju es, un es biju glezna, tās audekls bija austs no manas miesas un asinīm, un es pati tecēju līdzi laika upei citās upēs." Taču šādi epifānijas mirkļi ir rets dārgums, bet pārējā laikā viņa elpo caur sadzīves prozu, cenšoties noturēties virs ūdens ar to, ka visām maņām tver un fiksē mirkļus – nevis lai saglabātu, bet lai no jauna pārliecinātos, ka ir dzīva. Šādiem tvērumiem veltīts divu stāstu cikls Māceklis, kurā sieviete dažādās pasaules pilsētās meklē ideālo novērošanas punktu, "laukumiņu (..), kurā beidzot brīnumainā veidā atvērsies mana sirds un pēc tam nekas vairs nekad nebūs tā, kā bija" (stāstā Ideālais laukumiņš), vai arī ik rītu no terases vēro vienu un to pašu noteiktos laikos ap stūri iznirstošo vīrieti, kurš «staigā apli» vienmēr pa tām pašām ielām (stāstā Cilvēks, kurš staigāja apli). Vērojums ir kā taktika, lai visiem spēkiem censtos kaut nedaudz izkustināt pasaules šķirošo plīvuru, aizgaiņātu kaut kur dziļi apziņā snaudošo nedrošību par savu esamību un stindzinošo apjausmu, ka nav itin nekāda veida, kā pārliecināties par to, ka pasaule, mums no tās novēršoties, neizdziest kā izslēgta televizora ekrāns un turpina eksistēt arī tad, kad neesam tajā aktīvi klātesoši.
Esamības esence šajos stāstos ir noslēpums, kuru aizsniegt nav iespējams, vien tuvoties. Taču, ja nekrītam šī fakta dēļ izmisumā, tieši šāda – līdz galam neizdibināma, absurdos leņķos krustojošos līniju un lūstošu gaismas staru pārpilna – mūsu priekšā kārdinoši noplīvo šo stāstu radītā pasaule.