Pieklājīgie puiši, bezkaunīgie veči: Izrādes recenzija

Reinis Suhanovs kā scenogrāfs Valmierā radījis vairākus vērā ņemamus darbus gan Viestura Meikšāna, gan Feliksa Deiča izrādēs, taču kā režisors viņš pagaidām darbojas tandēmā ar Jāni Znotiņu.Pirmais „cepiens” gan piedega - jaunie censoņi iestudēja Ziemassvētku koncertu Tavas saknes tavā zemē, demonstrēdami neprasmi no atsevišķām dziesmām izveidot dramaturģiski mērķtiecīgu programmu, kas bija mēģināts, taču, īpaši otrajā daļā, viss sajuka sīkās lauskās, atsevišķos, savstarpēji faktiski nesaistītos priekšnesumos.Bažas, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt Anšlava Eglīša Bezkaunīgo veču iestudējumā, izrādījušās liekas – ir tapusi labi skatāma izrāde ar lielākoties kvalitatīviem aktierdarbiem, kuru teātris droši vien vedīs izbraukumos, ļaudis plūdīs straumēm, smiesies, priecāsies un sparīgi aplaudēs. Būs arī par ko aplaudēt. Taču jautājums, kāpēc jaunajiem režisoriem vajadzēja iestudēt, paliek neatbildēts. Pirmais jautājums, ko skatītāji uzdeva viens otram izrādes starpbrīdī (dzirdēju to savām ausīm un nemānos), bija: „Vai tiešām tie ir jauni režisori?” Jautājums rodas ne jau tāpēc, ka izrādē būtu atrasti oriģināli, meistarīgi paņēmieni tēlu atklāsmē vai tā būtu formas ziņā neparasta, filigrāni izstrādāta. Mulsumu raisa pavisam kas cits - jebkādas oriģinalitātes trūkums, kas mudina uzdot jautājumu, vai izrāde, ja tas ir kursa darbs, nav veidota apzināti kā vingrinājums „standarta” iestudējumam, kur aktierus tikai saliek pa mizanscēnām, nemeklējot īpašu piegājienu formai.Pateicoties Reiņa Suhanova scenogrāfa pieredzei, ir atrasts pietiekami veiksmīgs tehniskais risinājums gan makšķerēšanas ainai, kas notiek skatuves priekšā, gan kalnos kāpšanai, kurā aktieri atrodas uz paaugstinājuma skatuves aizmugurē. Tātad funkcionalitāte kā atslēga formai, jo arī pati dekorācija šoreiz (atšķirībā no citiem R. Suhanova darbiem) nepretendē ne uz ko vairāk, kā tikai darbības vietu tehnisku nodrošināšanu ar mēbelēm.Taču vairāk par formas meklējumu neesamību mulsina saturiskais vēstījums, ko abi jaunie puiši mums sūta. Svītrojot galvenā Bertoldu ģimenes jaunāko paaudzi, režisori kā vienīgo nosacīti jauno cilvēku atstāj Longina Laukmaņa māsasdēlu Induli, kura tēlā Anšlavs Eglītis izpaudis savu zobgalību pret hipijiem (romāns un vēlāk arī luga tapuši 20. gs. 60. gadu otrajā pusē). Un notiek neticamais - jaunie režisori pilnībā nostājas „veču” pusē tādā nozīmē, ka vienīgo salīdzinoši jauno personāžu – Oskara Morozova Induli - vispirms padara par ārprātīga paskata karikatūru ar sintētisku parūku un tautisku sagšu, pēc tam vēl ļauj aktierim pārspīlēti žestikulēt un ķēmīgi uzsvērt „amīšu” akcentu. Par sabiedrībai akceptējamu Indulis kļūst tikai tad, kad apgriež matus un pārģērbjas Longina drēbēs.Vēl vienu dīvainību režisori pieļauj, lugā paredzētā melnādainā sulaiņa vietā liekot Longinam nogrimēt to pašu Induli. Viesībās, kurās piedalās tikai trīs cilvēki, no kuriem divi zina, ka nēģeris nav nēģeris, šāda maskarāde nozīmē tikai vienu - Longins un Askolds grib izjokot trešo kompānijas biedru - Jāni Bertoldu senioru. Kāpēc tas būtu vajadzīgs? Turklāt anarhistiski noskaņotais Indulis ļaujas šādi ērmoties, bet izjokošanas vietā sanāk iereibuša sirmgalvja monologs par to, ka nēģerim nevajag kaunēties no sava nēģera vārda, tāpat kā latvietis nekaunas no sava latvieša vārda. Mūsu politkorektajā gadsimtā tas skan bezmaz izaicinoši un drosmīgi. Tas, ka izrādi skatīties tomēr var ar aizrautību, ir aktieru nopelns, un režisorus var slavēt par aktieru potenciāla atraisīšanu. Visi trīs veči - Rihards Rudāks kā Jānis Bertolds seniors, Januss Johansons kā Longins laukmanis un Juris Laviņš kā Askolds Olte - ir pārliecinoši gan jestrajās epizodēs, kur izlien ne viens vien latviešu rakstura dzelonis un līdz komiskumam izkāpināti seni aizvainojumi, gan tajos brīžos, kad varoņu sirdis iesmeldzās atmiņās. Uzteicama ir visu trīs aktieru spēja parādīt īstu veču draudzību, atklāt viņu ilgas būt uzklausītiem un saprastiem, vienlaikus neieslīgstot sevis žēlošanā un sentimentalitātē.Lieliska ir arī Skaidrīte Putniņa šerpās Zuzannas lomā, un viena no izrādes lieliskākajām ainām neapšaubāmi ir Zuzannas ierašanās pie Longina, lai izbārtu viņu par vīra novešanu neceļos, kas beidzas ar to, ka savaldzinātā un ieskurbusī dāma vēl ilgi nespēj attapties no galantā vīrieša valdzinājuma. Šajā ainā precīzi nostrādā arī izvēlētais muzikālais noformējums - ja kopumā varam strīdēties, vai lugai par trimdu obligāti jābūt „izdaiļotai” ar Čikāgas piecīšu dziesmām, tad Zuzannas „savaldīšanai” īsti vietā ir uzliktā plate, kad atskan „Nav viegli latvieš’ sievietei būt”, bet, viņai ejot no Longina dzīvokļa projām, saldā Armanda Birkena balss dzied „Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies”. Izdzirdot nosaukumu Bezkaunīgie veči, vidējā un vecākā paaudze automātiski atceras Nacionālā teātra iestudējumu ar tā zelta sastāvu - Alfrēdu Jaunušanu, Jāni Kubili, Jāni Sebri, Elzu Radziņu un Veltu Līni. Man ir aizdomas, ka Reinis Suhanovs un Jānis Znotiņš ir par jaunu, lai būtu šo izrādi redzējuši, tāpēc arī viņu skatījums ir vienkāršāks, bet brīžiem arī tiešāks, intīmāks un smeldzīgāks. Tas, ka izrāde cilvēciski uzrunā, ir tās lielākais panākums un ieguvums Valmieras teātra repertuārā. Bet Reinim un Jānim nākotnē jānovēl drosmīgāks un patstāvīgāks skatījums uz iestudējamo materiālu.