Koncertzāles Cēsis īpašais šarms ir tās patīkamā sirsnīgā noskaņa un cilvēciskais mērogs, kura arhitektūras un interjera risinājumos mūsdienīgais savijas ar vēsturisko. Nekā pompoza! Tomēr tieši šajā cilvēciskajā mērogā pietiek vietas arī mūzikas un domas vērienam. To pierādīja Riharda Vāgnera operas Tristans un Izolde lieliskais koncertatskaņojums – Cēsu Mākslas festivāla un koncertzāles sadarbības projekts. Mākslinieciski spilgtais, saviļņojošais piedzīvojums 9. jūlijā muzikāli un emocionāli krāšņi piepildīja sešas stundas mūsu dzīves laika. Šis piedzīvojums, kurš sastāvēja no četrām diriģenta Andra Pogas pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults vadītām mūzikas skanējuma stundām un Vāgnera lieloperu klausīšanās tradīcijām atbilstošajiem, garajiem atpūtas un īpaši organizētas pusdienošanas starpbrīžiem turpat koncertnamā, ne tikai ļāva izbaudīt mākslinieciskas virsotnes un iespaidīgu emocionālo vērienu, bet bija arī vēsturisks notikums, jo šī Vāgnera mūzikas drāma līdz šim Latvijā piedzīvojusi tikai vienu iestudējumu pirms nu jau vairāk nekā simts gadiem – Latvijas Nacionālajā operā 1921. gadā.
Šis monumentālais darbs, ko Vāgners iecerēja un radīja kā pieminekli un himnu neiespējamai, bet visaptverošai mīlestībai, ieveda citā – ekstātiskā – realitātē, ļaujot aizmirst par mūsu ikdienišķās eksistences piezemētajām raizēm.
Mākslinieku varoņdarbs
Gods un slava kastinga producentei Ilzei Sprancmanei, kura viskarstākajā Eiropas vasaras mūzikas festivālu laikā, par spīti Vāgnera dziedoņu aizņemtībai, spēja sapulcēt Tristana un Izoldes izpildījumam lielisku starptautisku solistu sastāvu un teju pašā pēdējā brīdī atrast jaunu Izoldes izpildītāju – vācu soprānu Gunbritu Barkminu –, kura dziedāja iepriekš programmā paredzētā mūsu soprāna Lienes Kinčas vietā. Žēl, ka veselības problēmu dēļ izpalika ļoti gaidītā un ilgi gatavotā Lienes Kinčas debija Izoldes lomā Latvijā (pirmo reizi viņa to nodziedāja pavasarī Tartu), taču vismaz izrāde tika glābta un izdevās godam. Solistu, diriģenta un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sniegums bija īsts varoņdarbs, kas no māksliniekiem šīs iespaidīgās, bagātīgi simfonizētās mūzikas drāmas lasījumā prasīja visaugstāko koncentrētības pakāpi, radošā snieguma kvalitāti, pašatdeves intensitāti un maratonistu izturību.
Gunbrita Barkmina, tāpat kā Tristana lomas izpildītājs – vēl gados jaunais, bet gana pieredzējušais vācu tenors Marko Jenčs –, Latvijā uzstājās pirmo reizi. Gunbritas Barkminas spožais, dzidrais, precīzi tēmētais soprāns vispirms asociējas ar Riharda Štrausa, Albāna Berga, Bendžamina Britena, Leoša Janāčeka, Herisona Bērtvistla un mūsdienu komponistu opervaroņu interpretācijām, taču viņas repertuārā ir arī Vāgnera lomas. To vidū ir Izolde, ko atveidojot viņa mūsu mazajā pasaulē, tikai zemeslodes otrā puslodē – Austrālijā –, satikusies kādā iestudējumā ar Latvijā daudz dzirdēto igauņu basu Ainu Angeru, kurš Cēsīs izcili izpildīja karaļa Marka lomu.
Pārējie viesmākslinieki pašmāju mūzikas mīļotājiem ir labi zināmi, jo zviedru mecosoprāns Martina Dike, kuru dzirdējām Brangēnas lomā, ir piedalījusies Latvijas Nacionālās operas Vāgnera operu Reinas zelts, Valkīra un Tanheizers iestudējumā, savukārt vācu baritons Olivers Cvargs šeit iepazīts Alberiha lomā Reinas zeltā.
Kuģojums uz mīlasnāvi
Orķestra partitūru blīvuma un instrumentācijas krāšņuma dēļ Vāgnera operas, manuprāt, varētu dēvēt par simfonijām ar dziedāšanu, taču ar piebildi, ka vokālās partijas tajās ir neparasti izvērstas un to izpildītājiem ir jābūt vokāli rūdītiem, īstiem garo distanču skrējējiem. Lai arī titullomu izpildītāju sniegums bija izteiksmīgs un uzrunājošs, spilgto spēka grupu Tristana un Izoldes koncertatskaņojumā veidoja trijotne, kuras līderei Martinai Dikei (Brangēnai) izrādes gaitā piebiedrojās Ains Angers (karalis Marks 2. un 3. cēlienā) un Olivers Cvargs (Kurvenāls ar plašo tēla dramatisko atklāsmi 3. cēlienā).
Martinas Dikes mecosoprāns ir tik spēkpilns, brīvi plūstošs, tembrāli piesātināts un vienlaikus tik spodrs un pārliecinošs arī diapazona augstākajā daļā, ka pat likās – lūk, kur būtu Izoldes īstais spēks. Vāgnera mūzika šķiet kā radīta zviedru dziedātājas balsij, kas šķietami bez saspringuma un piepūles pārskan orķestri un trāpa tieši sirdī vienlaikus gan ar vērienu, gan psiholoģiskai kamermūzikai raksturīgo dziļumu. Aina Angera varenais, sulīgais, pašā būtībā siltais un prasmīgi niansētais bass izceļ karaļa Marka sāpes un cildenumu. Jā, tieši cildenums līdzās sāpēm, ko rada nebeidzamās, nepiepildāmās ilgas, ir šīs operas galvenā atslēga uz klausītāja sirdi.
Kurvenāls ir tēls ar dramatisku izaugsmi, kas Olivera Cvarga dedzīgajā, precīzi intonētajā intensitātē arvien pieaugošajā dziedājumā iegūst nenovēršami fatālu spēku. Savukārt abu titulvaroņu tēlotāju sniegums mums māca, ka mīlestības spēku var atklāt ne tikai ar hiperskanējumu un "vislielākajām balsīm": Marko Jenča un Gunbritas Barkminas sniegumā pārliecināja emocionālā koncentrācija, interpretācijas mērķtiecīgums, maksimālā pašatdeve, iejušanās Vāgnera mūzikas stilā un vārdos neizsakāma divatnes ķīmija. Izvērstais mīlestības skats 2. cēlienā, Tristana ekstātiskie, dramatiskie monologi un Izoldes Mīlasnāve 3. cēlienā bija viņu snieguma emocionālās virsotnes. Stūrmaņa lomai atvēlētās četras taktis trešajā cēlienā godprātīgi nodziedāja LNO solists baritons Rinalds Kandalincevs. Gana kompaktajai vokālajai partijai piemērots bija Artjoma Safronova tenors, savukārt Mihails Čuļpajevs (vietējā trijotnē vienīgais, kurš iesaistīts visu triju cēlienu darbībā), pašā izrādes sākumā lieliski nodziedājis publikai neredzamā, koncertzāles balkona sānā paslēptā jaunā jūrnieka dziesmu, pēcāk 2. cēlienā ar atbilstošu temperamentu atveidoja greizsirdīgo Melotu.
Kopā ar orķestri, kurš visā izrādes gaitā spēlēja izteiksmīgi, krāšņi un dinamiski niansēti, liesmojot operas varoņu jūtu neparastajā spēkā, Vāgnera mūzika ievelk klausītāju savā pasaulē, savā īpašajā, lēnināti plūstošajā, taču dramatiska pārdzīvojuma piepildītajā laikā un nelaiž vaļā. Durvis uz šo pasauli atvērās jau ar pirmajām orķestra ievada taktīm, turpinājumā izceļot harmoniskās nenoturības – nebeidzamas ilgošanās – valdzinājumu. LNSO spēlē īpaši izcēlās lieliskie Janas Zeļenskas (angļu rags), Annas Gāganes (klarnete), Sigurda Lallo (basklarnete) un Māra Evelona (mežrags) solo.
Koncertiestudējuma fonā redzamais Aleksandra Lobanova veidotais video piedalījās noskaņas veidošanā kā mūzikas plūduma vizuāls papildinājums. Tas neuzurpēja uzmanību, neievilka skatienu kustīgā videofilmā, neilustrēja mūziku, neuzbāzās ar konceptuālu simboliku, bet gan dažādi izgaismoja majestātisku, skarbu klints sienu, pār kuru drāmas kulminācijā plūda jūtu un asins ūdenskritums.