Pavisam nejauši, ja kādā citā sakarā ejat garām vai arī tieši tēmējat uz Vernera Lazdāna jauno personālizstādi, no Rīgas Porcelāna muzeja skatlogiem uzrunā kaut kas dīvains. Aiz glīti atjaunotā, paplašinātā un modernizētā muzeja fasādes stikliem tur sagaidāmo perfektā dizaina trauku vietā ir izkārtoti tādi kā māla pikuči – lempīgi, ķepsīgi radījumi un neradījumi, kas ir rūdījušies līdzīgā ceļā, dedzināti un glazēti kā keramikas trauki.
Simboli mūs uzlūko
Verneru Lazdānu ierasts uztvert kā mākslinieku, kurš pievērsies neredzamās pasaules atainošanai – savulaik gandrīz brīvai nišai vietējā mākslā. Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas beigšanas 2008. gadā viņš iekšējās ainavas un iracionālu būtņu portretus darināja ar klasiskiem glezniecības līdzekļiem. Gleznas konsekventi ieturētas maigi pelēcīgā toņu gammā, tomēr no tām strāvo spraiga ekspresija. Noskaņu un tēlu arsenāls sasaucas ar Deivida Linča kino redzēto un Karlosa Kastanjedas grāmatās lasīto, savukārt formālā ziņā asociācijas vispirms ved pie Frānsisa Beikona glezniecības. Tomēr Vernera Lazdāna daiļradē netrūkst arī romantisma, piemēram, tāda, ko uzbur Šarla Bodlēra 1857. gadā rakstītās rindas: "Cilvēks iet caur tumšu biezokni, no kura simboli viņu uzlūko ar laipnām, pazīstamām acīm."
Pēdējos gados Vernera Lazdāna regulārās izstādes galerijās Alma, Daugava un citur papildina arī keramikas objekti, kuri tāpat kā gleznas top, autoram intuitīvi strādājot ar iracionālo, juceklīgo nekurieni, bezapziņu, kuras atblāzmas savukārt fragmentāri ieraugāmas brīvā dabā. Intervijā Ievai Nagliņai Radio NABA raidījumā Subjektīvie mērījumi mākslinieks stāsta, ka pirmo impulsu atklāt keramikas potenciālu ir guvis, ciemojoties pie Māra Grosbaha – kādreiz simpoziju ROJARAKU, tagad rezidences Roja Art Lab rīkotāja. Kopš tā laika Verners Lazdāns ir apguvis jaunus materiālus, glazūras un dedzinājumus, arvien paliekot pie principa strādāt ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem, liekot materiālam saglabāt pirmreizīgo roku pieskārienu pēdas, formas velkot no psihes dzīlēm, bet uz virsmām ļaujot izpausties dabiskai nejaušībai.
Rīgas Porcelāna muzejā šie dažāda izmēra desmit gadu laikā tapušie akmensmasas un porcelāna veidojumi izkārtoti grupās atsevišķā telpā līdzās muzeja pastāvīgajai ekspozīcijai, kā arī ieejas halles skatlogā. Izstādes nosaukums Modeļi norāda uz zināmu nepatstāvību, kaut gan anotācijā teikts, ka veidojumi tikai sākumā kalpojuši kā modeļi gleznām, pamazām kļūstot par patstāvīgu izteiksmes formu. Vēl pirms tam – izstādē Cilvēks Pipars galerijā Alma 2008. gadā – portreta modelis bija sarkanā paprika. Tā kā daudzajām skulptūriņām līdzās novietotas arī pāris gleznu, rodas kārdinājums novērtēt šo saikni – modelis/tēls/mākslas darbs –, un jāatzīst, ka izstādes vieta un atmosfēra gleznām liek pagalam nobālēt izteiksmīgo telpisko radījumu priekšā, kas skatītājā tiecas iedarbināt t. s. motorisko enerģiju.
Senākā matērija
Minētajā 2019. gada intervijā Verners Lazdāns apliecina, ka nekādu vēstījumu viņš saviem darbiem neliek nest un arī tīri estētiskās kvalitātes diezin vai ir to jēga. Tomēr šī māksla fascinē un valdzina kā gaismas iespīdināšana tumšā nezināmajā, kur mīt pirmatnējais savvaļas spēks. Nebūšu oriģināla, bet mākslinieka vēlme runāt par paša pieredzi saskarē ar iracionālo dabu (Verners Lazdāns dzīvo laukos), būt personiskam un patiesam liek meklēt tulkojumu vecajā labajā Karla Gustava Junga mācībā par pirmtēliem un simboliem – to, kam vēl nav vārda un izskata.
Vernera Lazdāna interese par dabu labi atbilst Junga aprakstītajai konfrontācijai ar savu bezapziņu, tiekoties ar Ēnu un izsekojot iekšējos tēlus. "Tas, kas iet uz sevi, riskē tikties ar sevi," raksta Jungs, un, šķiet, ka tieši tā arī atklājas Vernera Lazdāna mākslas jēga. Antropomorfie vai biomorfie raupji plastiskie veidojumi atgādina aizprātā čumošos un mudžošos vai snaudošos pirmatnējās dabas tēlus, kas tagad lielā skaitā ir ieguvuši taustāmu veidolu. Turklāt saskaņā ar senākajām pasaules vēstures versijām tie ir lipināti no senākās matērijas – māla – tāpat kā cilvēki un visas radības.
Interesantas nianses atklāj Modeļu atrašanās līdzās Latvijas trauku vēstures ekspozīcijai un izvietojums stikla vitrīnās. Rodas sajūta par tādu kā bioloģijas muzeju ar fosilijām vai kunstkameru ar ziloņcilvēku un viņa radiniekiem. Daži tēli ir gaužām piemīlīgi, turpretim citi vieš melanholiju vai neomulīgas tirpas, kā jau dēmoniem pienākas. Tēlainai izstādes uztverei labprāt piespēlē arī Vecrīgas pagraba senie mūri. Savukārt, dodoties prom no tās, sanāk pieķert sevi, citādi skatoties uz pamatekspozīciju. Īpaši jau filigrāni smalko Pētera Martinsona un Ilonas Romules trauku un sīkplastikas saturs izrādās pārsteidzoši radniecisks tam, ko ietver Vernera Lazdāna raupjie veidojumi.
Verners Lazdāns
Personālizstāde Modeļi
Rīgas Porcelāna muzejā līdz 22.XI