Poētiski suģestējošais spēks, kas piemīt Reiņa Virtmaņa darbiem, ietekmējis arī izstādes anotāciju, kura, kā liekas, ir rakstīta dzejiska pacēluma brīdī. Tajā neviļus uzskaitītas darbu potenciālās sižeta līnijas – "vectētiņš krēslā", "kāds stāvs aiz loga", "atraktais kaps" u. c. Žēl, ka tās nav numurētas un saliktas alfabēta secībā, – man šāds konceptuāli atsvešināts gājiens liktos patiešām iederīgs, jo literāru pārmērību izstādē tāpat jau ir gana. Tiesa, pieejama arī alternatīva izstādes "anotācija" (tiešām izdevusies!), kas izlikta tās tradicionālajā goda vietā – durvju ailā, kas savieno abas galerijas telpas. Rakstītais šķiet nākam no tik tālas pagātnes, ka burti ir sarūsējuši un kļuvuši nesalasāmi. Ir palikusi tikai forma, kas atgādina preses relīzi, taču tikpat labi tā varētu būt vēstule vai kāda vingrinājuma instrukcija. Tāpēc, lai arī rakstītais nav salasāms, nevar apgalvot, ka tas būtu pilnībā nesaprotams. To var uztvert arī kā žestu, kas parāda robežu, aiz kuras sākas, ja tā drīkst teikt, Reiņa Virtmaņa valstība.
Septiņas lomas
Un kāpēc lai tā nebūtu? Mākslinieks, šķiet, ir pats sevi "pavairojis", spēlējoties ar poststrukturālo ideju par subjekta sadalīšanos un fragmentāciju. Proti, izstādē līdzās nelielajām glezniņām (lai mākslinieks man piedod šo, iespējams, tehnisko neprecizitāti) izstādīts arī video ar kādas filmas beigu titriem. Ir lasāms garš dažādu pozīciju uzskaitījums (kamera, grims, kostīmi u. tml.), un – vai pārsteidzoši? – visus šos pienākumus ir veikusi viena persona. Arī galveno lomu atveidotāju sarakstā ir tas pats, un autortiesības uz filmu arī pieder tam pašam... Būtībā šo darbu var saprast divējādi, un abas izpratnes nebūt nav pretrunā.
Pirmkārt, te izpaužas mākslinieka pašrefleksija par savu lomu, kas izteikta tautoloģijas formā: es esmu mākslinieks, un tas, ko es daru, ir māksla. Šī pozīcija sasaucas ar laikmetīgās mākslas postkonceptuālo stāvokli – tā turpina apstiprināt savu mākslas statusu, izmantojot arvien jaunus paņēmienus un žestus. Otrkārt, video neuzkrītoši argumentē par labu mākslinieka kā vienīgā, autentiskā un neaizstājamā autora instancei, lai gan pati cīņa par mākslinieka autorību šodien drīzāk izskatās pēc antikvāras relikvijas. Arī diskusija, vai māksliniekam pieder monopols uz viņa darba lietošanu, tas ir, interpretāciju, savā "cienījamā vecumā" varētu sacensties ar vectētiņa mundieri, kas ir viens no izstādē sastopamajiem tēliem. Lieki piebilst, ka šī uzskata "vecmodīgums" lieliski saskan ar filmas melnbalto estētiku.
Taču – atgriežoties pie lomu saraksta, kuras visas izpilda Reinis Virtmanis... Pavisam tās ir septiņas: pats, tēvs, vīrs, dēls, draugs, mākslinieks un koks. Jā, nudien, katra mākslinieka šķautne ir interesanta, uzmanības un izpētes vērta. Tā vismaz to varētu saprast. Un tālāk: "Mākslinieks mūs ieved savā pasaulē, kuras smalko mozaīku veido bērnības atmiņas, sapņi un bailes, noslēpumi, ceļojumi, nojautas un tas, ko var saprast un piedzīvot tikai mazs bērns." Tieši tā varētu turpināties šī recenzija, tikai tās iznākums šajā gadījumā ir jau paredzams, tāpēc domāju, tālāk rakstīt šādā garā tiešām nav vērts.
Klusi būkšķi, dobji piesitieni
Daži vārdi vēl jābilst par nosaukumu. Vienīgais skaidri zināmais ir tas, ka raksturotais stāvoklis, kas kaut kādā veidā ir saistošs visiem izstādes darbiem, nav miegs. Taču tas nenozīmē, ka tas būtu nomods vai bezmiegs. No miega atšķirīgu stāvokļu var būt daudz un dažādi: reibonis, nogurums, izdoma... Uzskaitījumu var turpināt. Mani šis vārds drīzāk vedina domāt par to situāciju, kad saka "nenāk miegs" un "nevaru aizmigt". Šo stāvokli parasti raksturo garlaicība – stundām valstīties pa gultu nav diez cik aizraujoši, un maza stāstu grāmatiņa tad ir tieši laikā.
Reiņa Virtmaņa monohromajos darbos ir reizē kaut kas biedējošs un drošs, skaidrs un nesaprotams. Lai gan šajā kompānijā atradu vairākus līdziniekus no Lūisa Kerola Alisēm – Oliņu Boliņu, Cepurnieku un pārīti Ņurbuli un Burbuli –, tomēr nonsensa intelektuālais rotaļīgums nav galvenā šīs izstādes intonācija. Akustiski tie varētu būt klusi būkšķi vai dobji piesitieni, lielajai gaismas bumbai, šim izstādes mistiskajam kodolam, klusām ripojot pa tukšajām mikrorajonu ielām. Starojuma motīvs – izmantojot dažādus grafiskos paņēmienus – atkārtots vairākos darbos un pat to nosaukumu pierakstā, tostarp, atkal atgriežoties pie deguna, darbā Kādā agrā rītā, kurā attēlots jauns vīrietis pārsteiguma un izbīļa mirklī, kad viņš atklāj, ka arī viņa deguna vietā ir, nosacīti runājot, maza saulīte.
Darbības līnija, kas pārcelta grūti definējamā laikā un vietā, iespējams, ir arhetipiska. Mans pieļāvums – tā ir pārvērtību virkne, kas notiek starp diviem galējiem punktiem – "mazdēls" un "vectētiņš". Kapi lai stāv vaļā (uzmanīgi, neiekrītiet tajos!), zemes klēpis ir tikpat beigas, kā jauns sākums, taču iedomāties, ka ceļojums pa alām un tuneļiem ir tikai kurmju privilēģija, būtu vairāk nekā maldinoši. Visas šīs mazās caurulītes un kanāliņi – vai galu galā tie neved pie galvenā asinsrites orgāna, kurš, manā izpratnē, ir pielīdzināms mazam pauguriem apņemtam ezeriņam ar vientuļu laiviņu tajā (Ekspedīcija)?
Reinis Virtmanis
Personālizstāde Nemiegs
Galerijā Alma