Vikas Ekstas jaunākā izstāde Rīgas galerijā Alma aizved viegli eksistenciālā apcerīgumā, līdzīgi kā filma vai grāmata, kurā ir saldsērīgi jāatvadās no kāda pievilcīga varoņa, vai arī kā iešana gar štrausiņu un vainagu sektoru puķu tirgū, vai pastaiga kapos. Mūsu negausīgi patērnieciskajā laikā izstādes tēma – bēru fotogrāfijas – var šķist gaužām neaicinoša, turklāt šis nav gadījums, kad pietuvošanās bērēm notikusi ar kultūras antropoloģijas vai melnā humora pastarpinājumu, kā bieži vērojams kino un šad tad teātrī. Vikas Ekstas pietuvošanās savas vectantes Zoņas bērēm notikusi, autorei slēpjoties aiz fotokameras un vienpadsmit gadiem, kas pagājuši kopš pavisam īstā notikuma pavisam īstā vietā ar pavisam īstiem cilvēkiem.
Skaistas ainas
Kaut arī šolaiku Rietumu kultūrā nav cieņā izbaudīt skumjas, kur nu vēl afišēt sēras, piemēram, ar apģērbu vai aksesuāriem, visi saprot, ka dzīves beigas ir nenovēršams fakts, kas ir pienācīgi jāatzīmē. Bēres visos laikos un visās kultūrās ir bijušas vieni no pašiem svarīgākajiem svētkiem jeb godiem ar katrā vietā citādiem, bet visur īpaši koptiem rituāliem. To uzdevumi ir gana sarežģīti, jo bērēs iespējami pilnīgi ir jānodrošina gan aizgājēju, gan palicēju vajadzības: mirušo dvēseles ceļojums un tuvinieku emocionālā atgūšanās, tostarp ieaužot aizgājušo personību ģimenes vai kopienas stāstā un tā stiprinot dzimtas saikni un uzkrājot mantojumu. Plašajā pasaulē bēru paražas veidojas visai atšķirīgu reliģisku priekšstatu un citu nosacījumu ietekmē, tomēr visur figurē ziedi, dziesmas, arī dejas un, protams, mielošanās.
Vikas Ekstas izstādē Bēres Slobodā runa ir par tradīciju, ko kopj ļaudis Grāveru pusē Latgalē – mākslinieces dzimtajā vietā. Tā kā arī man vairākas dzimtas saknes nāk no Krāslavas novada, varu droši apliecināt izstādē redzamā autentiskumu. Kultūrvēsturiskie apstākļi šejienes laukos cauri gadsimtiem ir ļāvuši saglabāties rituāliem, kuros kopš jezuītu aktīvās darbības laika XVIII gadsimtā katoliskajā apbedīšanas ceremonijā ir cieši iekusušas saviesīgās baltu bedību ieražas.
Deviņās melnbaltās divdaļīgās fotogrāfijās ir redzamas skaistas ainas. Priekšplānā fiksēta rosība: zirgs velk ragavas; vīri ceļ zārku; priesteris ar elegantu platmali pirmais seko ragavām; ļaudis adītās micēs, ausainēs vai beretēs piekārto sēru vainagus pie busiņa; bārdains vīrs nes krustu, kura centrā piestiprināta Jēzus krustā sistā figūriņa, citur to pašu kapu krustu nes bezbārdis micē; cilvēki ar puķēm sanākuši pie kapa bedres; pavadītāji jau sildās ar grādīgo nosalušajās rokās, vienam bezzobu vīram jau plats smaids sejā, pozējot jaunajai fotogrāfei. Savukārt tālākajā attēlu plānā ir jaušama daba – tieši tā krīt gaisma sniegotā ziemas dienvidū uz pavasara pusi. Kaut kur noķerts vējš putina sniegu, citur it kā klusums, vien sniega segā sadūrušies nopluinīti bērza žagari.
Vikas Ekstas darbi no sērijas Bēres Slobodā (2011–2025)
Dažos attēlos ar augstu horizontu ietvertas panorāmiskas ainavas, un viena ir tieši tāda, kas līdz ar peredvižņiku un XIX gadsimta beigu ainavu skolas uzurpēšanu iekadrētā veidā neizbēgami asociējas ar zīmolu "krievu ainavu glezniecība", kaut gan ir tipiska Latvijas – Latgales – ainava. Šajā brīdī vērošanu un baudīšanu iztraucē prāts un bažas par agresīvo kaimiņu blakus, kura kolonizācijas politika ir viltīga un atšķirībā no Latvijas politiķu vīzijām lieliski apzinās un iedarbīgi izmanto kultūras potenciālu. Tikai viena fotogrāfija ir klusā daba ar lauku mājas galdu, uz kura saliktās otrādi apgrieztās glāzes, kristāla imitācijas saldumu trauks, kā arī puķe pie loga mēmi atvadās no saimnieces. Vika Eksta ar šo bēru dokumentāciju apliecina, ka vectante Zoņa ir bijusi labs cilvēks, un taisni žēl, ka brīnumaini skaistie Latgales lauki kļūst ar katru gadu tukšāki.
Pirms un pēc redzamā
Tiem, kas lūkojas līdzi Vikas Ekstas mākslinieciskajai darbībai, nebūs grūti šo izstādi uztvert kā secīgu turpinājumu viņas līdzšinējiem meklējumiem personiski piedzīvotas lauku dzīves izgaismošanā. Atgādināšu, ka tie ar straujiem panākumiem sākās un uzreiz pievērsa Rīgas Fotogrāfijas biennāles uzmanību tieši pirms desmit gadiem, Vikai Ekstai beidzot maģistrantūru Latvijas Mākslas akadēmijā ar autentiskā vidē inscenētu fotogrāfiju sēriju Dievs. Daba. Darbs (2015), kurā viņa iztēlojās sevi saimnieces lomā pamestā, sabrukšanai nolemtā Latgales lauku sētā. Akadēmiskā pētniecībā to dēvē par autoetnogrāfisko metodi, un, manuprāt, personiskie, skaudrie fotostāsti (arī, piemēram, galerijā Alma 2019. gadā izrādītā foto sērija P) ir vērtīgākais, ko Vika Eksta līdz šim mākslā ir radījusi, kaut arī viņas instalācijas un audiovizuālie darbi kopizstādēs vienmēr šķiet gana izdevušies un savdabīgi izceļas citu eksponātu vidū.
Svarīgs izstādes Bēres Slobodā vēstījuma elements līdzās sižetam un estētikai ir attēlu materialitāte un divdaļīgums. Noskatoties Kristiana Fuksa filmēto video, kļūst skaidrs, kāpēc fotogrāfijas kopētas uz divām loksnēm. Bēniņos atrastā vecā fotopapīra izmantojums un darbu kopēšana tumšajā laboratorijā liek novērtēt fotomedija īsto dabu, tā gluži juteklisko iedarbību, kas slēpjas tieši melnbaltajā analogajā fotogrāfijā. Māksliniece stāsta, kā šo Slobodas bēru kadru uzņemšanas laikā ir bijusi aizrāvusies ar fotoaģentūras Magnum klasiķiem un gribējusi strādāt kā viņi – dokumentēt dzīvi, apbruņotai ar kameru, pieņemot neitrāla novērotāja vēso, analītisko skatienu. Droši vien šī skola viņā ir attīstījusi prasmes radīt iespaidīgu dokumentālu attēlu, turklāt brīžus notvert tā, ka viegli iztēloties notiekošo pirms un pēc redzamā. Tomēr Vikai Ekstai piemīt arī vēl kāda interesanta spēja – viņas kompozīcijas skatītājā tiecas radīt asociācijas ar klasiskiem vizuālās valodas šedevriem. Savukārt šodienas pasaules izjūta liedz radīt vienkārši skaistu attēlu, tajā ir jāveido vismaz kāda konceptuāla plaisa.
VIKA EKSTA
Izstāde Bēres Slobodā
Galerijā Alma līdz 18.VII