Pagājušajā nedēļā notika divi lieli Latvijas valsts simtgades svinību pasākumi – Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas Lāčplēsis 2018. gada versija 8. novembrī un dižkoncerts Latvijas gadsimts 9. novembrī. Biļetes uz tiem nonāca pārdošanā jau pirms divarpus gadiem, tātad abi bija sen gaidīti notikumi.
Nav tā, ka Lāčplēsis nebūtu rādīts kopš 1988. gada, kad tas kļuva par vienu no atmodas laika spilgtākajiem notikumiem. Aizvadītas gan desmit gadu jubilejas izrādes 1998. gadā, gan pēc tam arī divdesmitgadē Burtniekos ar skaisto dabas ainavu scenogrāfijas vietā un gandrīz visiem oriģinālajiem lomu atveidotājiem. 2013. gadā – Lāčplēša turneja versijā ar mainītu sastāvu, un Latvijas simtgadē Lāčplēsim atkal apaļa jubileja – trīsdesmit. Protams, atkal virkne jaunu dalībnieku, toties izpildītāju sastāvā enerģijas pilni atgriezušies visi četri grupas Jumprava dalībnieki ziņotāju un jodu maskās, kā arī Zigfrīds Muktupāvels Līkcepures lomā. Iespējams, tā ir pašu vēsturisko dalībnieku vēlme vēlreiz iejusties šajos tēlos, bet varbūt tas ir autoru vai režisora Viktora Runtuļa mājiens, ka latviešu tautas paverdzinātāji, ja arī it kā ir citi, joprojām strādā ar gandrīz tām pašām pierunāšanas un tukšo solījumu metodēm, savukārt mēs, paaudzēm mainoties, vēstures pieredzi neņemam vērā un atkal esam gatavi kāpt uz tiem pašiem, bet ar nedaudz mūsdienīgākām metodēm noslēptiem grābekļiem.
Bravo korim un orķestrim
Jau rokoperas pirmajās minūtēs kļūst skaidrs, ka tribīnēs izvietotā no visas pasaules savākto latviešu kopkora un instrumentālais pavadījums ir galvenā šī jaunuzveduma vērtība – Jāņa Liepiņa vadītā un diriģētā simfoniskā orķestra pienesums ir kā stabils pamats, uz kura var būvēt visu pārējo, tāpēc jāpiemin arī aranžētājs Emīls Zilberts. Senajā Lāčplēsī pavadījumu spēlēja tikai grupas Opus un Remix, bet šoreiz saikni ar XX gadsimta jeb roka tradīcijām sien ritma kvartets, kurā pie taustiņinstrumentiem ir pats mūzikas autors Zigmars Liepiņš, līdzās viņam arī senais cīņubiedrs Guntis Vecgailis, kura basģitāra tik jaudīgi skanēja 1988. gadā, ar ģitāru ir Jānis Kalniņš, savukārt pie bungām – Artis Orubs, savas paaudzes sitamo instrumentu guru, kuru meistarības dēļ kā veiksmes garantu savā sastāvā gribētu gandrīz visi un gandrīz vai gabalos rauj, kur kvēls izturības novēlējums nekad nebūs lieks.
Lielākā daļa solistu spēlē tādu kā izkārtnes lomu, tas arī saprotams un ir normāli – viņi pārstāv citu paaudzi un par to laiku, kad šīs dziesmas radušās un kāpēc, neko vai tikpat kā neko nezina. Protams, pirmais jāmin Dons, kura vokālais sniegums ir nevainojams, bet iejušanās tēlā uz skatuves ir stīva un neizteiksmīga, – šāds Lāčplēsis nebūt neatgādina cīnītāju idejas vārdā. Gandrīz tas pats jāsaka par Kangaru (Marts Kristiāns Kalniņš), kurš vienā no dramaturģiski spilgtākajām ainām, kurā jāpavedina Laimdota (Ginta Krievkalna), dziedot vārdus: "Nāc, netikle, nāc/ Es ņemšu tevi ar varu/ Tu esi zeme/ Un es tevi aršu... ", stāv kā sastindzis un lūkojas tālumā, neizrādot par partneri ne mazāko interesi. Salīdzinājumam noskatos video Imanta Vanzoviča un Maijas Lūsēnas organisko saspēli 1988. gadā – laikam nevajadzēja…
Spraigākā un aizraujošākā cīņa šoreiz notiek "ārpus scenārija", pašās beigās uz skatuves satiekoties abiem Lāčplēša atveidotājiem Donam un Igo un pārmaiņus dziedot katram pa frāzei kā duelī. Abu fani, kurus, tāpat kā pašus dziedātājus, šķir paaudzes, var stiprināt savu pārliecību, ka vismaz tehniski kā vokālisti viņi ir izcili. Katrs savā laikā un vietā. Arī šī rokopera vienmēr paliks nepārspēta savā pirmajā iestudējumā, jo tolaik tās nozīme bija daudz lielāka, to saprata katrs iesaistītais un saprot joprojām, bet dzīve nestāv uz vietas.
Oficiālās un parastās Himnas
Laiku nevar pagriezt atpakaļ, un to arī nevajag, bet atgādināt vai atcerēties vēsturi laiku pa laikam nenāk par ļaunu. Tā paša Jura Millera producētais dižkoncerts Latvijas gadsimts nākamajā dienā tajā pašā vietā to arī dara, citu dažādos laikos nozīmīgu dziesmu klāstā neaizmirstot atkal pieskarties Lāčplēsim, tomēr vispārliecinošākie uz visa šī profesionālā karaokes fona ar karalisku dzīvā orķestra pavadījumu ir mirkļi, kad uz skatuves kāpj dziesmu lielākās popularitātes laika oriģinālizpildītāji – Armanda Birkena un Lorijas Vudas duets no Čikāgas piecīšiem, Ieva Akuratere (Palīdzi, Dievs! jeb Manai tautai), Marija Naumova (I Wanna), Viktors Lapčenoks (Manai dzimtenei), Eolikas kvartets u. c. Lielas ovācijas izpelnās jau kādu laiku ārzemēs dzīvojošais dziedātājs Gunārs Kalniņš, kura kādreizējā auditorija jau sen vairs nav bērni, un viņiem tagad ir pašiem savējie.
Atskanot dziesmai Es skrienu Laura Reinika izpildījumā vairākās valodās, pamostas un uzreiz ar savu telefonu filmēt sāk pat aptuveni piecus gadus veca meitene, kura jau bija laidusies saldā miegā mammas klēpī un neļāva viņai līdz ar visiem piecelties kājās, skanot Dzimtajai valodai. To, protams, gandrīz kā oriģinālā nodzied Jānis Buķelis, kurš lieliski prot atdarināt abu Līvu nelaiķu – gan Aivara Brīzes (pārmantots arī Koknesis Lāčplēsī), gan Jāņa Groduma – balsis.
Abos vakaros par sevi kā neatkārtojamu vokālistu nu jau gadu desmitiem atgādina Zigfrīds Muktupāvels, arī vecmeistari Žoržs Siksna un Uģis Roze dižkoncertā lieliski iejūtas pat tik senās dziesmās, kuru oriģinālizpildītājus nav redzējis neviens no šodien dzīvajiem. Gandrīz ik pēc dziesmas, gluži kā Dziesmu svētkos, mainās diriģenti, laiku pa laikam uz skatuves notiek teatrālas darbības un deju kolektīvu priekšnesumi, bet par to visu saistošāka tomēr ir vēsturisko dokumentālo kadru un spēlfilmu fragmentu vērošana uz lielā ekrāna virs skatuves. Pašās beigās atskan programmiņās nepieminētā Saule, Pērkons, Daugava – visi, protams, ir kājās, dzied koris, visi solisti un arī skatītāji. Lai slavēts autors Mārtiņš Brauns! Ja aizkustinājums klausītāju līdz šim vēl nebija sasniedzis, jo kaut kā pietrūka, te tas atnāk, jo šī dziesma atsver visu. Ne velti to par savu oficiālo neatkarības himnu pieņēmusi Katalonija, toties Latvijā tai paliek neoficiālās himnas statuss, kas vienmēr izklausās daudz vilinošāks un noslēpumaināks par oficiālo, kaut Dievs, svētī Latviju koncerta pirmajā daļā arī dziedāja visi, piecēlušies kājās.
Koncertā neizskanēja visas dziesmas, kas simt gados latviešiem bijušas svarīgas, un dažas šeit iekļautās tādas nebūt nebija, bet tāpēc būs citi koncerti, kuros šeit trūkstošajām skanēt. Tie, kuri gaidīja pacilājošas sajūtas, tās arī noķēra. Kad gan vēl, ja ne šādā Latvijai tik svarīgā mēnesī to visu lai noklausītos un izdzīvotu? Pēc tam atkal varēs mierīgi pārslēgties atpakaļ uz Eiropas hitu radio vai Latvijas Radio 2 – atkarībā no paaudzes.
Krūzes, programmiņas, centi
Vasaras cepure ar uzrakstu Latvija 100. Melns auduma maisiņš, uz kura lasāmais skan vēl lepnāk – "Man patīk dzīvot Latvijā". T krekls, kura valkātājs lepni nesīs uz krūtīm vārdu "Brīvība". Atslēgu piekariņi, nozīmītes, krūzītes, auskari un dažāda izmēra karogi – arī lielveikalā uzreiz aiz ieejas, protams, ir atrodams svētku simbolikas stends, lai varētu tā visa rezerves sagādāt gan sev, gan radiem, gan dāvināšanai ārzemju draugiem... Vai – vēl labāk – sagaidīt pēcsvētku atlaides, jo noliktavas un vitrīnas taču būs steidzami jāatbrīvo Ziemassvētku piedāvājumam.
Kad dodos projām no Arēnas Rīga, atmiņā nāk Deivida Bovija koncerts Helsinkos 2003. gadā, pirms kura visiem apmeklētājiem tika izdalītas glītas kartītes ar Bovija foto – ielūgumi uz āfterpārtiju. Pēc koncerta pie arēnas Hartwall bija pilna zeme ar Bovija attēliem – lija lietus, un cilvēki tos, protams, mīdīja, nevis cēla augšā, lai mājās žāvētu, gludinātu, saglabātu… Jo to bija gana daudz, tāpat kā šajā laikā dažādu kultūras pasākumu, kas veltīti simtgadei. Taču zeme pie Arēnas nekrāsojās sarkanbaltsarkana, jo šķirstāmās programmiņas neviens zemē nemeta. Vai patriotisku jūtu dēļ? Interesanti, vai apmeklētāji programmiņas saglabātu arī tad, ja tās tiktu dalītas par velti, nevis pārdotas par diviem eiro? Kā taustāma piemiņa par piedzīvoto ar atgādinājumu programmiņas beigās arī par to, ka šim "Latvijas simtgades lielākajam notikumam populārajā mūzikā no Latvijas simtgades programmai paredzētajiem miljoniem netika piešķirts neviens cents". No vienas puses, pareizi, jo fakts, ka koncerts notika, ir kā apliecinājums, ka viss ticis darīts mīlestībā pret Latviju.
No otras puses, – tā reizē ir tāda kā uzprasīšanās uz pažēlošanu, papildu paslavēšanu un šādu tādu trūkumu norakstīšanu uz tukšā vēdera kurkstēšanu. Lūk, citiem iedeva, bet mums ne. Grozies, kā gribi, – kādu satiec, sirsnīgi izrunājies, atceries visu skaisto un agri vai vēlu tomēr nonāc pie jautājuma par naudu, bet skatītājus, kuri grib dzirdēt dziesmas, interesē vakariņas, kas būs jau atdzisušas, kad beigsies sastrēgumi mājupceļā, nevis sarunas par naudu.
Vai tas nebija
otto
Makarons uz auss