XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncerts Te-aust uzrunāja ar iedvesmojošu un apliecinošu jaudu. Tas parādīja, cik talantīgi, gaiši, darbīgi un mērķtiecīgi ir mūsu bērni un jaunieši, kuros ir mūsu nākotne. Bet stiprais balsts ir viņu daudzie pedagogi, koru diriģenti, kolektīvu vadītāji, kurus vajadzētu apzeltīt par viņu darba rezultātā sasniegto pārsteidzošo bērnu un jauniešu snieguma kvalitāti. Mēs skaitliski esam neliela tauta, iedzīvotāju joprojām kļūst arvien mazāk, un samazinās arī skolu skaits. Uz šī fona – 301 koris ar teju 12 tūkstošiem dažāda vecuma dziedātāju milzīgajā Dziesmu svētku estrādē jau vien ir liels brīnums. Bet vēl lielāks brīnums bija kopīgās muzicēšanas augstā kvalitāte: dzidrais, izlīdzinātais skanējums, intonācijas tīrība un izjustais frāzējums, sekojot Goda virsdiriģentu Jēkaba Ozoliņa, Arvīda Platpera un virsdiriģentu Kaspara Ādamsona, Airas Birziņas, Jurģa Cābuļa, Līgas Celmas-Kursietes, Ginta Ceplenieka, Eduarda Grāvīša, Mārtiņa Klišāna, Māra Sirmā, Rudītes Tālbergas, Jevgeņija Ustinskova, Romāna Vanaga un koncerta mākslinieciskā vadītāja Edgara Vītola roku žestiem.
Pašapziņas stunda
Koncerta gaitā koriem piepulcējās arī 76 deju kolektīvi, 41 pūtēju orķestris, 75 folkloras kopas un solisti gan no pašu jauniešu, gan viņu iemīļotāko mākslinieku vidus. No Renāra Kaupera, Jāņa Aišpura, Andra Ērgļa līdz drosmīgam zēnu kora puisēnam. Piedodiet, visus nenosauksi, bet īpaši sirdī iekrita brīdis, kad dziedātāja Ance Krauze uzstājās kopā ar savām trim meitām Elzu, Kati un Billi, skanīgi izdziedot Edgara Kārkla apdarināto tautasdziesmu Skaista mana tēvu zeme. Tas uzskatāmi simbolizēja ģimenes lomu tradīciju pārmantojamībā un tautasdziesmas radošo, dabisko pārvērtību ceļu cauri laikiem.
Dziesmu svētki ir mūsu identitātes, kultūras un tautas talantu apliecinājums, pelnītas kolektīvās pašapziņas brīdis. Divpadsmit tūkstošu koris Sidraba birzī un 38 000 dalībnieku tikko aizvadītajos svētkos kopā nav mazas tautas lielummānija. Tie ir mūsu stiprinājums gan Mežaparka Lielajā estrādē, gan ikvienā kora, deju kolektīva, pūtēju orķestra mēģinājumā. Gadsimtu gaitā nākuši no zemnieku viensētām, mēs neesam tā sabiedriskākā nācija, taču izšķirīgos brīžos spējam būt ļoti vienoti un rīkoties kopā. Dziesmu svētki ir mūsu kopības svinēšana, kurā mums ļauts izjust un svinēt tautas vienotības spēku. Tie paceļ pāri ikdienībai un problēmām, izrauj no vientulības un viedtālruņu ekrānu valgiem, atgādina par mūsu dzīves galvenajām vērtībām, par kurām ikdienas steigā piemirstam. Šie svētki bija īpaši svarīgi tradīcijas dabiskās pārmantojamības un nepārtrauktības aspektā, tāpēc ka kovidpandēmijas radītās lielās pauzes dēļ vairumam dalībnieku šie bija pirmie Dziesmu un deju svētki, jo iepriekšējie skolēnu svētki klātienē notika pirms desmit gadiem. Pirmoreiz augšup pa maģiskajām virsdiriģentu tribīnes kāpnēm devās jaunā diriģente Rudīte Tālberga no Ventspils, un pārsteidzoši, bet pirmo reizi skolēnu svētku virsdiriģente bija arī pieredzējusī koru maestrīna Aira Birziņa. Pirmoreiz Dziesmu svētku noslēguma koncertā iekļāvās arī zīmju valodas koris un tulce.
Jaunība, tradīcijas, vērtības
XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs programmu veidojis tā, lai tajā "savijas tradīcija ar mūsdienīgo, jauneklīgais ar briedumu un nopietnais ar rotaļīgo, vienlaikus veidojot stāstu par sev svarīgo – par vērtībām, savstarpējām attiecībām, dzīves mērķiem, pašapziņu un atbildību pret savu zemi, tautu un valsti". Tas šķiet pašsaprotams, taču vienlaikus ir arī ļoti grūts uzdevums. Kā to paveikt tā, lai izraudzīto repertuāru ar mirdzošām acīm un pārliecību (arī par savu dziedāšanas prasmi) dziedātu gan otrklasnieki, gan vidusskolēni? Šis jautājums arvien būs atklāts, taču koncerts kopumā gan repertuāra ziņā, gan Jura Joneļa režijā patiesi izvērtās kā sirsnīgas mīlestības caurstrāvota, saviļņojoša patriotisma stunda. Turklāt, būsim atklāti – tas uzrunāja krietni spilgtāk un pārliecinošāk par 2023. gada XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku noslēguma koncertu, kurš kārtējo reizi pārmērīgi ieilga, pazaudējot kopīgo pavedienu.
Skolēnu svētku koncerta scenogrāfija (scenogrāfe Austra Sniķere) gluži labi iztika bez pārsteidzoša vizuālo tehnoloģiju šova vai lielmēroga tēliem, tā vietā koncentrējoties uz skolēnu pašu radošumu: izrādās, ka kustīgie "mākonīši", kuri koncerta dalībnieku rokās atceļoja lejup no kora podestiem, pa skatuvi pārvietojās pašu jauniešu, Latvijas energoefektivitātes sacensību E-es dalībnieku konstruētos un izgatavotos elektroauto prototipos.
Drosmīga izvēle bija uzreiz pēc dalībnieku uznāciena sākt ar Jāzepa Vītola Gaismas pili, kas, Romāna Vanaga diriģēta, jaukto koru izpildījumā pārliecinoši piepildīja plašo Dziesmu svētku estrādes akustisko telpu. Pēc sirsnīgas Edgara Rinkēviča uzrunas jau viss kopkoris Goda virsdiriģenta Jēkaba Ozoliņa vadībā kopā ar Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas pūtēju orķestri un klausītājiem izpildīja Latvijas valsts himnu Dievs, svētī Latviju, kam Mārtiņa Klišāna vadībā atbalsojās Valta Pūces Latvijai, uzdodot toni – lai arī turpinājums ir patiess, bez pompozitātes un teatrāla patosa. Tematiskais tautasdziesmu apdaru bloks, ko iesāka kori, deva vārdu arī folkloras ansambļiem un tautasdeju dejotājiem, pakāpeniski virzoties uz programmas spēka mezglu. Tā nonācām līdz Atmodas pacēluma vilnī tapušajai Mārtiņa Brauna Saule. Pērkons. Daugava, kas caur ārkārtīgi talantīgi uzrakstītu mūziku un Raiņa vārdiem līdz kaulam vēstī par mūsu tautas likteni. Saule. Pērkons. Daugava ir ļoti īpaša Latvijas spēka dziesma. Lielā kopkora izpildījumā tā pirmoreiz izskanēja tieši Skolēnu dziesmu svētkos 1989. gadā, mūsu tautas Atmodas vilnī, paužot brīvības alkas. Šī ļoti īpašā Latvijas Dziesmu svētku spēka dziesma virsdiriģenta Ginta Ceplenieka vadībā izvērtās dziļā un vērienīgā kulminācijā, liekot tirpiņām skriet caur kauliem. Taču… tā izskanēja kaut kur ap koncerta vidu, un pēc tam sekoja vēl gana daudz dažāda rakstura gluži parastu dziesmu, kuru virknējumā emocionālais pacēlums noplaka un uzmanība atslāba. Saprotot labi domāto ideju dot iespēju bērniem un jauniešiem izdziedāties kopā ar iemīļotiem popmūzikas elkiem un koncentrēt vienkopus daļu no dziesmām ar instrumentālo pavadījumu, es tomēr uzdrošināšos šaubīties, vai ar to nav drusku pārspīlēts. Bija skaidri jūtams, ka dažām no izraudzītajām dziesmām Dziesmu svētku kalns ir par augstu. Pavisam cita raudze – Raimonda Paula dziesmas (Veltījums dzejniekiem ar Jāņa Petera vārdiem, Mana tēvu zeme ar Knuta Skujenieka vārdiem un koncerta oficiālās programmas noslēgumā Goda virsdiriģenta Arvīda Platpera vadībā izdziedātā Tu esi ar Ojāra Vācieša vārdiem), turklāt paša Maestro klātbūtne, muzicējot pie klavierēm, šo padarīja par neaizmirstamu, vēsturisku emocionālu pārdzīvojumu.
Pārbaudītas vērtības
Jau pārbaudīta Skolēnu dziesmu svētku vērtība ir Renāra Kaupera dziesma Par mezgliem (autora un Ingas Cipes vārdi), dabiski iederējās Raimonda Tigula Kā tu mani mīli (Noras Ikstenas vārdi) un Ulda Marhileviča Seko saviem sapņiem (Guntara Rača vārdi), bet par pārējām dziesmām, un jo īpaši par to novietojumu koncertā (pēc Saule. Pērkons. Daugava), atļaujiet šaubīties, lai cik ļoti mums patiktu paši to autori vai izpildītāji.
No dziesmām, kuras apliecina mīlestību Latvijai, uzrunāja koncerta sākumdaļā Mārtiņa Klišāna diriģētā un pēc viņa ierosinājuma radītā Valta Pūces Latvijai – vienkārša, sirsnīga, kompakta a cappella dziesma. Uzrunā arī komponista paša sacerēto vārdu skaidrais, nesamākslotais vēstījums. Starp citu – visa koncerta gaitā priecājos un vienlaikus brīnījos par to, cik milzīgā kopkora un visu tā grupu dziedājumā bija neparasti skaidri saklausāmi visu dziesmu vārdi. Lieliski izstrādātā dikcija līdzās precīzajai intonācijai, dzidrajam balsu skanējumam un elastīgajam, niansētajam frāzējumam bija būtiska koncerta kopiespaida kvalitātes un iedarbīguma sastāvdaļa, jo ļāva saprast vārdus.
Koncerta programmas noslēdzošo daļu glāba un ceļu augšup atkal pavēra virsdiriģenta Gvido Brenčeva vadītais pūtēju orķestra Dumpinieku popūrijs – Jura Kulakova, Imanta Kalniņa, Jāņa Lūsēna un Gvido Lingas jaudīgo dziesmu izlase, kas saistās ar Atmodas laika enerģiju, apņēmību, atklāsmēm un spītu. Interesantu akcentu ienesa melodiski izteikti skopā, toties savā ritmā ievelkošā Māras Upmanes-Holšteines Pilni vižņu mani mati ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Lai gan tā nešķiet Dziesmu svētku dziesma, jauniešiem patīk, un bija redzams, ka viņi to labprāt atkārtotu. Milzīgs prieks bija par to, ka koncerta sākumā Romāna Vanaga vadībā atskaņotais Dziesmu svētku simbols – Jāzepa Vītola Gaismas pils ar Ausekļa vārdiem – pēc daudzskaitlīgā kopkora pieprasījuma tika nodziedāts vēlreiz, pašā koncerta noslēgumā. Nav noslēpums, ka Gaismas pils skolēnu koriem ir ciets rieksts, jo bērnu koriem vēl tālu līdz šādai daudzbalsībai, savukārt vidusskolu jaukto koru puišiem tikko bijis balss lūzums. Taču skolu jaunieši ne tikai gribēja vainagot koncertu ar Gaismas pili, bet arī pierādīja, ka viņi to spēj izdziedāt niansēti un skanīgi.
Parasti izvairos no spriedelēšanas, kā būtu, ja būtu. Tomēr šoreiz jāsaka, ka noslēguma koncerta kulminācijā pietrūka daudzu paaudžu skolu koru dziedātāju un arī viņu vecāku un vecvecāku tik ļoti iemīļotās Imanta Kalniņa dziesmas Piena ceļš, kas, izstarojot saulainu mīlestību pret dzimto zemi, ļāvusi pārdzīvot vecos laikus un saviļņo joprojām, sirsnīgi atgādinot par mūsu dzīves pamatvērtībām. Jā gan, Piena ceļš iedvesmojoši vainagoja Garīgo koncertu, bet ar to nepietiek, jo šī ir viena no mūsu būtiskajām spēka dziesmām, tāpat kā Raimonda Tigula Lec, saulīte vai Raimonda Paula Manai dzimtenei, kuru arī šajā noslēguma koncertā nebija. Man šo dziesmu pietrūka, un es domāju, ka ne tikai man. Bet, pasarg Dievs, šis noteikti nav aicinājums turpmāk veidot garākus koncertus. Ar 23 dziesmām pilnīgi pietiek, un četras stundas ir ilguma robeža, kuru pārkāpt nevajadzētu. Ir skaidrs, ka visu vienā programmā salikt nevar, taču atlase varētu būt stingrāka.