Tūkstošskanīgā koncerta dalībnieki bija sapulcēti no 31 Latvijas izglītības iestādes, un tā idejas autoram Normundam Dreģim ir visi iemesli gavilēt par rezultātu. Viņš bija arī viens no vienpadsmit šī koncerta diriģentiem, no kuriem lielu daļu pat rūdīti mūzikas mīļotāji uz lielās skatuves ieraudzīja vispār pirmo reizi. Šī bija tā retā reize, kad lielmēroga notikuma gaismā ieraudzīt un sumināt pedagogus, sūrā ikdienas darba darītājus, kurus parasti neredzam.
Skolēnu apvienotā simfoniskā orķestra pirmais šāda mēroga koncerts vēsturē ierakstījies ne tikai ar nepieredzētu grandiozitāti, bet arī ar to, ka tā saturs bija būtiski un principiāli atšķirīgs no tām programmām, kādas līdz šim esam dzirdējuši Vispārējo latviešu dziesmu svētku simfoniskajos vai vokāli simfoniskajos koncertos, kuros spēlē profesionālie simfoniskie orķestri. Skolēnu dižorķestra sniegumā skanēja trīspadsmit gan akadēmisko, gan neakadēmisko žanru dažādu paaudžu latviešu komponistu mūzika. Bija arī speciāli šim notikumam radīti jaundarbi, nemaz jau nerunājot par aranžējumiem. Būtiski vēl tas, ka te arī solisti bija no mūzikas skolu talantīgo audzēkņu vidus, nevis mūsu lielās pasaules zvaigznes. Viss pašu rokās.
Salīdzinoši vēlu aizsākusies, mūsu simfoniskās mūzikas un arī simfoniskās estrādes mūzikas vēsture ir attīstījusies strauji. Dažādības izvēle, no kā pasmelties, ir patiesi liela. Koncerta veiksmīgo kopiespaidu noteikti nodrošina tas, ka tā programma nav bezgalīga. To veido trīspadsmit skaņdarbu, kas cits citam sekoja raitā ritējumā no mūsu simfoniskās mūzikas pamatlicēja Jurjānu Andreja smagnēji svinīgā Ačikopa (no Latvju dejām, diriģents Valdis Butāns), hrestomātiskās, melodiski skaistās Jāņa Mediņa Ārijas (diriģents Haralds Bārzdiņš) un latviešu ievērojamākā simfoniķa Jāņa Ivanova Sestās simfonijas latgaliski kolorītās, dejiskās otrās daļas līdz Riharda Zaļupes tēlaini krāšņā, kinematogrāfiskā opusa Aiztālēs jaudīgam pirmatskaņojumam ar paša autora aktīvu piedalīšanos (diriģents Normunds Dreģis) un Auļu mūziķa Mārtiņa Miļevska veidotajam, enerģētiski uzlādējošajam noslēgumam, kurā Stāvēju, dziedāju tēma organiski savijās ar Alšvangas dūdu meldiņu un, protams, tika stiprināta arī ar pašu dūdinieku grupas spēkpilno skanējumu. Tas aizveda uz senvēsturi vēl krietni pirms Jurjānu Andreja, vienlaikus pamanoties to iesakņot šodienā.
Bija redzams un dzirdams, ka paši simfoniskā orķestra dalībnieki ar sevišķu prieku atskaņoja izcilas popmūzikas aranžējumus, īpaši Raimonda Paula Sikspārņa Fledermauša šūpuļdziesmu (Mārtiņa Berga aranžējumā, ko viņš arī diriģēja), Jura Kulakova Balādi par gulbi (Mārča Miķelsona aranžējumā un vadībā) un Zigmara Liepiņa mūziku no rokoperas Lāčplēsis Guntara Bernāta aranžējumā un vadībā. Mārtiņa Brauna Dziesma par spēli jeb Dvēselīte gan bija "pazaudēta tulkojumā" – saskaldīta, samāksloti pārkārtota līdz nepazīšanai, priekšplānā izvirzot aranžētājas Jutas Bērziņas-Zīles vēlmi parādīt visu, ko viņa prot. Būtībā tas bija jauns oriģinālmūzikas darbs, taču diemžēl upurējot Mārtiņa Brauna dziesmas būtību. Toties diriģente Laura Staša lieliski tika galā ar sarežģīto orķestra faktūru koordinēšanu. Viņu gribētos redzēt pie orķestru diriģenta pults biežāk.
Viens no emocionāli lādētākajiem koncerta akadēmiskās mūzikas repertuārā bija Jēkaba Jančevska Klavigo, kura pamatā ir komponista radītā mūzika Johana Volfganga fon Gētes tāda paša nosaukuma lugas iestudējumam Nacionālajā teātrī. Te pieredzējušā diriģenta Andra Vecumnieka vadībā orķestris apliecinājās kā lielu emocionālu kontrastu un mūzikas vēstījuma dramaturģijas instruments. Diriģenta Pētera Plūmes vadībā atskaņotais Andra Riekstiņa Burē no cikla Senās Rīgas dejas bija atgādinājums par mūsu laikabiedra, komponista Andra Riekstiņa profesionāli arvien rūpīgi noslīpēto jaunradi.
Interesants, rosinošs atradums no vēstures bija latviešu estrādes (jeb vieglās) orķestra mūzikas aizsācēja Ringolda Ores elegantā Vakara pastaiga (Renātes Bērziņas aranžējums, diriģents Aivars Buņķis). Programmā pārstāvētās vienīgās sievietes, savulaik populārās estrādes mūzikas komponistes Elgas Īgenbergas Valsis gan, par spīti it kā vienkāršajai faktūrai, orķestrim spēlējot diemžēl brīžiem noslīdēja no kopīgās ritma takas.
Ar augstu spēles kvalitāti un pārdomātu repertuāru priecēja pūtēju orķestru koncerts Tā radās skaņa… Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsala 10. jūlijā, sasniedzot savu māksliniecisko virsotni jaunās paaudzes komponista Sergeja Austra Universa krāšņi simfonizētajā latviešu tautasdziesmas Tumša nakte, zaļa zāle radošajā redzējumā, ko diriģēja koncerta mākslinieciskais vadītājs Haralds Bārzdiņš. Savukārt augstāko emocionālo pacēlumu koncerts sasniedza līdz ar diriģenta Agra Celma vadīto Borisa Rezņika leģendārās dziesmas Atmostas Baltija izpildījumu kopā ar solistiem Ievu Kerēvicu, Intaru Busuli un Daumantu Kalniņu, kuri dziedāja visu triju Baltijas valstu valodās. Bija laba ideja iesaistīt koncertā arī pūtēju orķestrus no Igaunijas un Lietuvas, īpaši jau mūsu aktuālajā šodienas situācijā.
Skats no kokļu mūzikas koncerta Saules krustcelēs, kas notika 10. jūlijā Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā. Foto – Aivars Liepiņš
Izdevās arī abi kokļu mūzikas koncerti – gan Dzīslojums Dailes teātrī 8. jūlijā, gan Saules krustcelēs Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā 10. jūlijā. Kokļu kopspēle jau ir labi iesakņojusies dziesmu svētku tradīcijā, arvien no jauna pārsteidzot ar šī smalkā instrumenta daudzveidīgajām iespējam. Toties pirmo reizi svētku vēsturē savs koncerts tika atvēlēts akordeonam. Šī instrumenta spēli Latvijā apgūst ap 600 audzēkņu, liela daļa no viņiem muzicēja apvienotā orķestra koncertā Skan akordeons Dailes teātrī 11. jūlijā. Raudzīsim, ko rādīs nākotne.