Kāds sakars ir Džuzepes Verdi liriskajai drāmai Dons Karloss un Kioto Kostīmu institūtam? Šī negaidītā saikne atklājas režisora Kirila Serebreņņikova iestudētajā Donā Karlosā Vīnes Valsts operā. 26. septembrī notikušajā pirmizrādē režisora virzienā tika raidīti publikas neapmierinātības svilpieni, bet vai iestudējums ir skandalozs? Protams, nē.
Kirila Serebreņņikova koncepcija ir estētiski orientēta – tā nekaitē Verdi meistardarbam un nav pretrunā ar to, bet acīmredzot kaitina konservatīvi noskaņoto Vīnes publiku. Turklāt muzikāli jauniestudējums iepriecina ar interpretācijas svaigumu un emocionalitāti, par kuru ir jāpateicas maestro Filipam Žordānam. Vienmēr ir aizraujoši dzirdēt solistus, kuri savas lomas atveido pirmo reizi, un Dona Karlosa pirmizrāde dāvina šādu iespēju: lietuviešu soprāns Asmika Grigorjana debitē Elizabetes partijā, meksikāņu un amerikāņu tenors Džošua Gerrēro – dona Karlosa partijā, itāļu bass Roberto Taljavīni – karaļa Filipa II partijā.
Soprāns Asmika Grigorjana (Elizabete) un tenors Džošua Gerrēro (dons Karloss). Foto – Frols Podļesnijs
Diriģents dzied līdzi
Iestudējumam Vīnē izvēlēta Dona Karlosa Milānas 1884. gada četru cēlienu versija. Vīnes Valsts operas muzikālais vadītājs Filips Žordāns ir viens no labākajiem, nopietnākajiem operas diriģentiem, viņš nav no tiem mūziķiem, kurš cenšas īsā laikā sniegt pēc iespējas vairāk koncertu, stājoties pie dažādu orķestru pults. Maestro Žordāns rūpīgi izvēlas orķestrus un teātrus, ar kuriem sadarbojas, un koncentrācija darbam allaž ir dzirdama viņa lasījumā. Viņa Verdi partitūras interpretācija ir dziedoša, plūstoša – Filips Žordāns mīl izpildītājus un dzied viņiem līdzi. Viņš zina katras diriģētās operas tekstu – par to var pārliecināties, izrādē vērojot diriģentu. Donā Karlosā Filips Žordāns panāk apbrīnojamu skanējuma skaistumu un skaidrību.
Dons Karloss nav tāda hitu opera kā citi Verdi darbi, piemēram, Rigoleto, Traviata un Trubadūrs. Filips Žordāns min divus šīs vērienīgās drāmas popularitātes iemeslus. "Pirmkārt, tā ir Frīdriha Šillera luga, kas ir operas libreta pamatā. Šillera Dons Karloss iedvesmoja Verdi sasniegt visaugstāko radošo rezultātu. Otrkārt, Dona Karlosa itāļu versijā iepazīstam vecāku Verdi – Aīdas un Rekviēma Verdi –, kura partitūra piedāvā ne tikai krāšņas melodijas un dramatismu, bet arī kompozicionālu briedumu, kas izpaužas harmonijas un instrumentācijas izsmalcinātībā. Šo izsmalcinātību Verdi izmanto, lai radītu meistarīgus raksturu portretus un atmosfēru," apgalvo Filips Žordāns.
Šveiciešu diriģents ar krievu režisoru Kirilu Serebreņņikovu Vīnes Valsts operā jau ir sadarbojies Riharda Vāgnera Parsifāla jauniestudējumā. Pandēmijas laikā 2021. gada pavasarī tikai televīzijas kameru priekšā notikušajā pirmizrādē Kundri lomā debitēja mecosoprāns Elīna Garanča. Parsifāla uzvedums tapa laikā, kad režisors atradās mājas arestā Maskavā un visu procesu vadīja attālināti.
Cietums ķermenim
"Režisoriem ar Verdi nav viegli. Viņa operas ir grūti interpretēt skatuviski jēgpilni, un pastāv liels risks nonākt konceptuālā strupceļā. Strādājot ar tik koncentrētu un labi strukturētu šedevru kā Dons Karloss, režisors var izgāzties, jo šis darbs pretojas visdažādākajiem mūsdienu režijas paņēmieniem," sarunā ar jauniestudējuma dramaturgu Serdžo Morabito stāsta režisors Kirils Serebreņņikovs.
"Šī opera ir "ģimenes portrets karaļnamā" – tā savu drāmu raksturojis Šillers. Mums ir jārēķinās ar viņa stāsta un varoņu vēsturisko un sociālo stāvokli. Man bija jāatrod sava mākslinieciskā pieeja, lai šī opera kļūtu par īstu teātri, nevis koncertu kostīmos, kā mēdz dēvēt skatuviski statiskas operas izrādes, kuras nepiesātina aktierspēle. Tāpēc man bija jāteatralizē izrādes kostīmi. Mēs nolēmām rekonstruēt vēsturisko personāžu kostīmus, un tas ir laikietilpīgs un darbietilpīgs process. Šie personāži ir Spānijas karalis Filips II, viņa dēls dons Karloss, Francijas princese Elizabete, kura bija saderināta ar Karlosu, bet kuru apprecēja viņa tēvs atraitnis, Filipa mīļākā princese Eboli, kā arī noslēpumainais mūks, kurš, domājams, ir Karlosa vectēvs Kārlis V. Šiem varoņiem, kurus iepazīstam Šillera lugā un Verdi operā, ir vēsturiski prototipi, un viņu oficiālā garderobe ir dokumentēta vairākos XVI gadsimta portretos pilnā augumā. Šajos portretos un tajā, ko tie mums vēsta, ir jaušams, ka runa pirmām kārtām ir par varu. Kostīmu dārdzība un laiks, kas bija nepieciešams, lai izgatavotu un uzvilktu šos ārkārtīgi izsmalcinātos tērpus, norāda uz to valkātāja varu un ietekmi. Taču tērpa valkātāja kustību iespējas ir stingri ierobežotas. Pat tā laika varenajiem tērps kļūst par cietumu ķermenim, kas tajā ir disciplinēts un pakļauts striktam galma ceremoniālam. Vēsturiskais tērps ir tieši un cieši saistīts ar varas un brīvības jautājumu un tādējādi – ar šīs operas galvenajām tēmām," uzsver režisors.
Mēmie putekļi
XVI gadsimta iedvesmotos kostīmus izrādei Kirils Serebreņņikovs ir radījis kopā ar mākslinieci Gaļu Solodovņikovu. Šo "muzeja eksponātu" izgatavošana Vīnes Valsts operas darbnīcās ilga gadu. "Viens no izaicinājumiem bija ne tikai atveidot oriģinālu ārpusi, bet arī uzbūvēt tērpus no iekšpuses un saglabāt pilnīgu vēsturisko ticamību, sākot ar apakšveļu, krinolīniem un zeķēm un beidzot ar visiem aksesuāriem, lentēm, cimdiem, pērlēm, spalvām, rotaslietām, medaļām, ieročiem un apaviem. Mēs eksperimentējām ar gandrīz izzudušām aušanas, šūšanas, izšūšanas, apdares un krāsošanas tehnikām," procesu atceras Kirils Serebreņņikovs, kurš ir veidojis arī izrādes scenogrāfiju.
"Šī ir pirmā reize, kad operā strādāju ar vēsturisko tērpu rekonstrukciju, tomēr šī vēsturiskā atsauce ir tikai viens no izrādes līmeņiem. Mēs šos tērpus rādām mūsdienu kontekstā. Viens no maniem spēcīgākajiem Japānas ceļojuma iespaidiem ir slavenā Kioto Kostīmu institūta apmeklējums: tur glabājas vairāk nekā 13 000 oriģinālu priekšmetu no visiem laikmetiem un kultūrām. No ārpuses institūta ēku komplekss izskatās neuzkrītoši, taču, nonākot krātuves, pētniecības, restaurācijas un izstāžu telpās, es jutos tā, it kā būtu katapultējies XXIII gadsimtā: tur valda visjaunākās augstās tehnoloģijas, darba vietas ir aprīkotas ar avangardiskiem gaismas ķermeņiem, sienu virsmas tiek pasargātas no UV starojuma, putekļiem, mitruma un citas kaitīgas ietekmes. Tas viss tiek darīts, lai rūpētos par visvairāk neaizsargāto – ļoti jutīgām šķiedrām un faktūrām, dažas ir jāuzglabā dzesētavās ar kontrolētu temperatūru. Tekstilijām, kas glabājas arhīvā, drīkst pieskarties tikai pēc tam, kad ir uzvilkti balti cimdi, kas arī ir izgatavoti pēc pasūtījuma. Interesanti, ka šeit gandrīz fiziski var sajust priekšmetu apdraudējumu tieši tāpēc, ka tiek darīts viss, lai novērstu to bojāšanos. Šī pieredze man atklāja vēl vienu operas Dons Karloss dimensiju – tā ir apziņa par cilvēka, viņa kaislību, centienu un darbu īslaicīgumu, par laika plūdumu, kas manāmi vai nemanāmi dzēš un iznīcina visu, ko cilvēks ir radījis. Opera sākas ar memento mori – mēs dzirdam psalmus dziedošas mūku balsis. Viņi dzied, ka no bijušā pasaules valdnieka Kārļa V vairs nav palicis nekas vairāk kā "mēmi putekļi". Operas beigās noslēpumainais mūks atkal parādās, lai paziņotu, ka sirds kari tiks remdēti tikai debesīs, t. i., mūžībā," savās pārdomās dalās Kirils Serebreņņikovs.
Ģērbšanas rituāls
Režisora stāstītais palīdz izprast iestudējuma vizuālo risinājumu, kurā kostīms kļūst ne tikai par cilvēka psiholoģiskā portreta sastāvdaļu, bet arī par neatkarīgu izrādes dalībnieku. Darbība risinās mūsdienu laboratorijā – visi iepriekš minētie Dona Karlosa varoņi strādā Justes Kostīmu mākslas institūtā (libretā ir norādīts, ka pirmā cēliena darbības vieta ir Justes klosteris) un gatavo Spānijas impērijas zelta laikmeta oriģinālo galma kostīmu izstādi. Šajā procesā institūta darbinieki asociē sevi ar pagātnes personāžiem un izdzīvo viņu drāmas, kuras sev līdzi nes viņu tērpi.
Režisors Kirils Serebreņņikovs ir veidojis izrādes Dons Karloss scenogrāfiju un tandēmā ar mākslinieci Gaļu Solodovņikovu – kostīmus. Foto – Frols Podļesnijs
Operas galvenajiem varoņiem ir dubultnieki, kuri uz skatuves un paralēli demonstrētajos videomākslas darbos ir iesaistīti hipnotizējošā ģērbšanas rituālā, kas ir lēns un rūpīgs un rada nospriegotu atmosfēru. Mēs esam dažādās laika joslās – ne tikai XVI un XXI gadsimtā, bet arī starpzonā, kurā pagātne un tagadne saduras un kurā dziedātāji, atsakoties no ikdienas drēbēm, pārģērbjas savu avatāru melnajās vēsturisko kostīmu paraugversijās (grezno kostīmu nepabeigtās versijas).
"Tikai vienam Šillera drāmas tēlam nav vēsturiska prototipa – tas ir dona Karlosa draugs Pozas marķīzs Rodrigo," atgādina izrādes režisors. Tieši tāpēc šim varonim nav sava vēsturiskā kostīma. "Rodrigo ir apgaismības laikmeta personība un – varētu teikt – mūsdienu cilvēks. Būdams ekoaktīvists, viņš iemieso arī mums aktuālu problēmu, proti, tekstilpreču un apģērbu pārprodukciju un pārmērīgo patēriņu kapitālistiskās masu kultūras un sabiedrības apstākļos. Viņš konfrontē mūs ar katastrofālajiem darba apstākļiem apģērbu ražošanā Taivānā, Pakistānā, Ķīnā un Indijā un ne mazāk katastrofālām sekām, ko rada tekstilatkritumu iznīcināšana, kas, piemēram, Latīņamerikā izraisa atkritumu kalnu uzkrāšanos un veselu reģionu izpostīšanu. Rodrigo uzdod jautājumu par brīvību un humānu sabiedrības eksistences formu," šo tēlu komentē Kirils Serebreņņikovs.
Nekādu masku!
Lai izvēlētais režijas paņēmiens veiksmīgi darbotos, ir nepieciešami atbilstoša līmeņa solisti, kuri spēj izpausties vokāli un dramatiski, pārliecinoši mijiedarboties ar savu varoņu dubultniekiem un izveidot attiecības ar kostīmiem.
Dziedātāja Asmika Grigorjana (Elizabete) uzsver, ka operā viņu vienmēr vairāk interesē dziļi cilvēciski, nevis politiski aspekti. Foto – Frols Podļesnijs
Soprāns Asmika Grigorjana, debitējot Elizabetes lomā, kārtējo reizi pierāda, kāpēc viņa ir mūsdienu dziedošo aktrišu topa virsotnē, – pat brīžos, kad Asmika Grigorjana nedzied, viņa uzlādē skatuviskās norises ar savu klātbūtni, uzmanīgo skatienu un ķermeņa valodu. Var apskaust mākslinieces pacietību un iekšējā miera sajūtu, kad pirmizrādē 26. septembrī īsi pirms Elizabetes lielās ārijas publika – pārsvarā balkonos –, paužot neapmierinātību ar režisora idejām, ūjināja un kliedza tik skaļi, ka orķestris pat nevarēja sākt spēlēt un maestro Filipam Žordānam nācās pacelt gaisā baltu lakatu, lai nomierinātu protestējošos. Asmika sēdēja gandrīz nekustīgi un izteiksmīgi aplūkoja skatītāju zāli, neizejot no tēla. Tas bija ļoti dramatisks mirklis viņas Elizabetes dzīvē.
Austrija mīl Asmiku Grigorjanu – viņa jau ilgus gadus ir Zalcburgas festivāla prīma, savukārt Vīnes Valsts operā ir atveidojusi titullomu operās Turandota, Manona Lesko un Jenūfa, kā arī Čo-Čo-sanu (Madama Butterfly), Tatjanu (Jevgeņijs Oņegins) un Nedu (Pajaci) un sniegusi solokoncertu Dīva ir dzimusi. Dziedātāja atzīstas, ka Dons Karloss ir viņas mīļākais Verdi darbs. Operā viņu vienmēr vairāk interesē dziļi cilvēciski, nevis politiski aspekti.
Asmikai Grigorjanai ir talants vienmēr pārsteigt – katrai lomai viņa atrod savu atslēgu, lai izpildītu to savā unikālajā veidā. Asmika atkārto: "Katra varone – tā esmu es. Es neko netēloju. Es vispār nedomāju par aktierspēli. Es vienkārši noskaņoju sevi izrādei, un mans ķermenis pats no sevis dara to, kas ir vajadzīgs skatuvei." Viņai piemīt dabiska drāmas izjūta, viņas artistiskums ir tīrs, viņa uzticas sev un savai balsij, tāpēc publikas priekšā jūtas droši un rada īstu maģiju.
"Reiz man bija spraiga diskusija ar kādu režisori, kura mani pazīst visu mūžu. Viņa kategoriski noteica, ka man ir jānošķir dziedātāja Asmika Grigorjana no privātpersonas, vārdā Asmika Grigorjana, citādi es nespēšu izdzīvot operas pasaulē. Taču es nekad tā neesmu darījusi – ne savā radošajā, ne privātajā dzīvē. Gan cilvēks, gan dziedātāja Asmika Grigorjana pieder viens otram, ir attīstījušies kopā un ir savstarpēji saistīti. Nekad neesmu mēģinājusi sevi pasargāt, kaut ko tēlojot un par kaut ko izliekoties. Es vienmēr esmu es. Tas, iespējams, ir kaut kas īpašs un raksturo tās intensīvās attiecības, kas mani saista ar klausītājiem. Skatītāji saprot un novērtē godīgumu. Nekādu masku! Manuprāt, drosmīgāk ir parādīt sevi tādu, kāds esi, un tas ir daudz svarīgāk par visiem šīs profesijas atribūtiem," saka Asmika Grigorjana.
Karalis un viņa dēls
Vēl viens spilgts debitants Donā Karlosā ir bass Roberto Taljavīni Filipa II lomā – viņš ir apveltīts ar vienu no visskaistākajām zemajām vīriešu balsīm, kādu pašlaik var dzirdēt uz operas skatuves. Savu meistarību viņš ir slīpējis bel canto repertuārā, un šī pieredze noder Verdi mūzikā. Roberto Taljavīni zīmē ļoti interesantu un personisku interpretācijas līniju, kas lieliski iederas iestudējuma koncepcijā.
Donu Karlosu pirmo reizi karjerā spēlē tenors Džošua Gerrēro, taču kvalitatīvi un pieklājīgi atveidotais titulvaronis šajā izrādē atkāpjas teju otrajā plānā. Izņemot vienu nelielu āriju, dons Karloss parādās tikai ansambļos. Šo paradoksu izskaidro diriģents Filips Žordāns: "Dons Karloss ir jauns iemīlējies vīrietis, kurš nomināli ir troņa mantinieks, bet lielajos politikas un reliģijas jautājumos ir nenozīmīgs, viņam nav varas un ietekmes. Dona Karlosa raksturs sižeta kopainā ir mazsvarīgs, viņa traģēdijai ir privāts raksturs, viņš vienmēr tiek attēlots tikai mijiedarbībā ar citiem personāžiem. Dons Karloss tiek ignorēts un izmantots situācijās, kurās viņš nav līdzvērtīgs dalībnieks. Par spīti tam visam – vai tieši visu šo iemeslu dēļ –, dons Karloss ir centrs, ap kuru viss griežas. No vienas puses, ir likumsakarīgi, ka opera ir nosaukta viņa vārdā. No otras puses, viņam ir tikai šī īsā, bet tenoram izaicinošā ārija – mūzika jau pašā sākumā skaidri parāda, ka viņš nav un nebūs galvenais šajā stāstā. Nav vajadzības pēc citas ārijas, viņa bezcerīgā situācija ir saprotama, un sižetā tas tiek atkārtoti apstiprināts."
Eboli mārketings
Franču un šveiciešu mecosoprāns Eva Moda Ibo princeses Eboli lomā ir lietišķi valdzinoša, viņas tēlojums labi atbilst varones profesijai Kirila Serebreņņikova versijā – Eboli Kostīmu mākslas institūtā nodarbojas ar mārketingu. Labs operas mārketings palīdz arī pašas Evas Modas Ibo karjerā – viņa aktīvi dzied dramatiskas liktenīgo sieviešu lomas, kaut gan vēl varētu uzkavēties maigākā, liriskākā repertuārā.
Baritons Etjēns Dipī (Rodrigo) un mecosoprāns Eva Moda Ibo (Eboli). Foto – Frols Podļesnijs
Fantastisks Rodrigo tēlā ir kanādiešu baritons Etjēns Dipī – būdams ekoloģiskā aktīvisma ideju pārņemts, viņa varonis ar domubiedriem saceļ traci Kostīmu mākslas institūtā. Etjēns Dipī ir mākslinieks, kurš sagādā baudu klausītājiem ar nevainojamu, atraisītu aktierspēli un dziedājumu. Rodrigo ir visbrīvākais operas varonis – viņu nežņaudz vēsturiskā kostīma apkakle, viņš dzīvo un cīnās šodien un atšķirībā no pārējiem nav iestrēdzis starp pagātni un tagadni. Lielinkvizitora – Kostīmu institūta pētnieka, tradīciju un vērtību glabātāja – loma ideāli piestāv krievu basam Dmitrijam Uļjanovam.
Dona Karlosa pirmizrādes cikls Vīnē noslēdzās 9. oktobrī. Pie šīs izrādes apspriešanas būs vērts atgriezties vēlāk šajā sezonā: uz Vīnes Valsts operas skatuves Dons Karloss atgriezīsies martā, un Eboli lomā iejutīsies Elīna Garanča. Solistu sastāvā būs vēl dažas izmaiņas – Elizabeti tēlos austrāliešu soprāns Nikola Kāra, lielinkvizitors būs ukraiņu bass Vitālijs Kovaļovs.
Dons Karloss
Diriģents Filips Žordāns, režisors Kirils Serebreņņikovs
Vīnes Valsts operā 2025. gada 13., 16., 20., 23. martā
wiener-staatsoper.at