Ēksanprovansas festivāls šogad svin 75 gadu jubileju, un viens no tā galvenajiem, vispretrunīgāk vērtētajiem notikumiem ir Volfganga Amadeja Mocarta operas Così fan tutte radikālā interpretācija, ko piedāvā prominentais krievu režisors Dmitrijs Čerņakovs. Šī ir svarīga opera Francijas dienvidos notiekošā festivāla vēsturē – tieši ar Così fan tutte iestudējumu 1948. gadā tika atklāts pats pirmais, tā sauktais Mocarta festivāls, kas vēlāk kļuva par starptautiski atzītu un mīlētu Ēksanprovansas festivālu. Pašlaik tas ir operas festivāls, kurā tiek formulēta jauna šī mākslas žanra attīstības trajektorija, tāpēc līdz 24. jūlijam visi, kurus interesē operas tagadne un nākotne, pulcēsies burvīgajā Provansas pilsētā.
Sāpīgs autentiskums
Pirms 75 gadiem impresārijs Gabriels Disiržē un viņa partneris Anrī Lambērs atsaucās mākslas mecenātes grāfienes Lilī Pastrē aicinājumam sarīkot mūzikas festivālu. Sākotnēji grāfiene vēlējās, lai tas notiktu Marseļā, taču Gabriels Disiržē par festivāla norises vietu izraudzījās bijušās arhibīskapa pils pagalmu Ēksanprovansā. Toreiz Così fan tutte pirmizrāde notika uz improvizētas skatuves, bet jau gadu vēlāk pils pagalmā tikai atklāts brīvdabas teātris, kas tagad ir pazīstams kā Théâtre de l’Archevêché. Tieši šeit līdz 21. jūlijam tiks spēlēts Dmitrija Čerņakova iestudējums, kura pirmizrāde notika 6. jūlijā. Dmitrijs Čerņakovs nav gluži operas teātra revolucionārs, bet ietekmīgs režijas valodas reformators gan. Viņš ir veidojis izrādes gandrīz visos lielākajos teātros un festivālos pasaulē, viņa pieeja klasikas darbiem un radošā metode noteikti jau ir atstājusi pamatīgu ietekmi gan uz nākamo operas režisoru paaudzi, gan uz skatītājiem.
Katru operu Dmitrijs Čerņakovs pārvērš par aktuālu mūsdienu drāmu, kurā, rūpīgi ieklausoties mūzikā, cenšas attaisnot un izskaidrot katra varoņa raksturu un sižeta pavērsienu, kā arī padarīt to ticamu XXI gadsimta publikai. Tas nozīmē, ka viņš izstrādā spēcīgu koncepciju, kas paplašina libretu un aplūko to no negaidīta rakursa. Nereti Dmitrijs Čerņakovs nāk klajā ar savu stāstu, lai izskaidrotu personāžu rīcības motivāciju. "Operu varoņi man nekad nav sveši. Es visu uztveru nopietni, pat vecmodīgu operas nosacītību. Pirms ienesu savas idejas mēģinājumu telpā, dažas ainas izspēlēju pats ar sevi. Lai es varētu identificēties ar varoņiem, man ir nepieciešama īpaša patiesība, tāda, kas sasniedz neticami sāpīgu autentiskuma pakāpi," viņš saka.
Jāatceras, ka Dmitrijs Čerņakovs ir viens no retajiem režisoriem, kurš prot lasīt partitūru. Mocarta Così fan tutte jauniestudējumu Ēksanprovansā viņš ir veidojis kopā ar vācu maestro Tomasu Hengelbroku. Izrādē spēlē diriģenta dibinātais Baltazara Neimaņa vārdā nosauktais orķestris. Festivāla bukletā Mocarta operas uzvedums tiek pieteikts ar citātu no Ingmara Bergmana Laulības dzīves ainām: "Agrāk mēs domājām, ka ar mums nekas nevar notikt. Tagad mēs zinām, ka ar mums var notikt jebkas."
Izmēģināsim svingu?
To, ka Dmitrijs Čerņakovs gatavo drosmīgu interpretāciju, daudzi nojauta jau kopš brīža, kad pirms laba laika tika izziņots solistu ansamblis: Fjordilidži – zviedru soprāns Agnēta Eihenholca, Dorabella – vācu mecosoprāns Klaudija Manke, Ferrando – vācu tenors Rainers Trosts, Guljelmo – kanādiešu baritons Rasels Brauns, dons Alfonso – austriešu baritons Georgs Nigls, Despina – amerikāņu soprāns Nikola Ševaljē. Jauno mīlnieku pārus šajā Così fan tutte versijā atveido dziedātāji, kuri ir pārkāpuši pāri 50 gadu vecuma slieksnim. Agnēta Eihenholca, Klaudija Manke, Rainers Trosts un Rasels Brauns šajā Mocarta operā nav dziedājuši ilgus gadus, jo ir pieņemts, ka šīs lomas atveido jaunākas paaudzes mākslinieki (Rasels Brauns pēdējā laikā ir spēlējis donu Alfonso, kurš ir vecāks par galveno varoņu četrotni). Savukārt Georgs Nigls Ēksanprovansā debitē dona Alfonso lomā un Nikola Ševaljē pirmo reizi tēlo Despinu (agrāk viņa ir dziedājusi Fjordilidži).
Komiskajā operā Così fan tutte vecpuisis dons Alfonso pamudina jaunos virsniekus Ferrando un Guljelmo pārbaudīt viņu mīļoto meiteņu uzticību, lai pārliecinātos, ka sievietes nav pastāvīgas un viņām nevar ticēt. Lorenco da Pontes libretā ir norādīts, ka darbība risinās XVIII gadsimta beigās Neapolē, taču Dmitrijs Čerņakovs stāsta par mūsdienām.
"Šī opera ir par manipulācijām ar cilvēkiem, un šī nav pirmā reize, kad pievēršos šai tēmai. Cilvēku spēles ir ļoti interesanta tēma, kas mākslā vēl nav pilnībā izpētīta. Mēs nezinām šo spēļu noteikumus, mēs nezinām, cik tālu aiziesim, kādas robežas pārkāpsim. Tāpēc negaidiet no izrādes neko izklaidējošu un jautru, jo cilvēku spēles ir pavisam citādas. Tas neizslēdz, ka iestudējumā būs daudz humora, taču pret darba tēmu mēs izturamies ļoti nopietni," apgalvo Dmitrijs Čerņakovs.
"Uzaicināt solistus vecuma grupā "50 plus" ir provokatīvs lēmums attiecībā uz pirmavotu, kas vēsta par jauniem mīlētājiem. Mūsu izrādē varoņi necenšas piemānīt cits citu, neviens nepārģērbjas par kādu citu. Mēs satiekam divus pārus, kas ir precējušies daudzus gadus, viņiem ir dažas desmitgades ilgas kopdzīves pieredze, viņiem jau ir pieauguši bērni. Varoņi ir saskārušies ar krāpšanu, konfliktiem, aiziešanu un atgriešanos – tā ir milzīga bagāža, ar ko viņi ienāk izrādē," turpina režisors.
"Operu varoņi man nekad nav sveši. Es visu uztveru nopietni, pat vecmodīgu operas nosacītību," saka režisors Dmitrijs Čerņakovs. Publicitātes foto
"Mani interesē sarežģīti cilvēki. Naivums nav tik interesants kā pieredze. Šādus cilvēkus nav tik viegli maldināt, ar viņiem nav tik viegli manipulēt. Ko vēlas operas galvenie tēli – divi pāri? Viņiem ir iestājusies krīze, viņi to apzinās, bet nevēlas to atzīt paši sev. Viņu laulības dzīvē viss šķiet labi sakārtots, bet iekšēji viņiem ir lielas grūtības. Viņiem gribas atsvaidzināt attiecības, pielikt tām pipariņu, tāpēc viņi nolemj izmēģināt svingu – apmainīties partneriem ar citu pāri. Nav tā, ka, sperot šo soli, viņi vēlētos gūt eksistenciālu pieredzi vai apgriezt savu dzīvi kājām gaisā. Varoņi domā, ka viņi ir drošībā, ka viņiem nekas nedraud, ka viņi var rotaļīgi iesaistīties šajā spēlē un pavadīt trīs dienas svingeru viesnīcā. Viņi jūtas par sevi pilnīgi pārliecināti, pat pašpārliecināti. Taču šajā procesā notiek negaidīti pavērsieni, atveras personības tumšākās šķautnes," par savu ideju stāsta Dmitrijs Čerņakovs.
Destrukcijas virzienā
Izrādes scenogrāfijas autors ir pats Dmitrijs Čerņakovs. Viņa radošajā komandā, kā vienmēr, strādā kostīmu māksliniece Jeļena Zaiceva un gaismu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis. Uz skatuves ir hermētiska telpa, mājas interjers, kas atgādina kādu dārgu, bezpersonisku Jūrmalas villu. Šī māja pieder donam Alfonso un Despinai – viņi arī ir pāris ar sarežģītu attiecību dramaturģiju, ar kādu neatklātu traumatisku pieredzi. Viņi ir svingeru klubiņa īpašnieki, šis bizness ļauj viņiem justies tuvāk viens otram. Despina ir ekscentriska, brīžiem nevaldāma, dons Alfonso ir bīstami psihopātisks. Māja atrodas mežā vai kalnos, tālu no lielajiem ceļiem. Lai tur nokļūtu, ir nepieciešams laiks – nejauši cilvēki šeit nenonāk, viesi ierodas konkrētā nolūkā. Mājas iekšpusē ir redzamas divas vienādas istabas aiz stikla logiem.
Piedzīvojums, kas mainīs varoņu dzīvi, sākas piektdienas vakarā, kad villā ierodas divi labi situēti pāri – Dorabella un Ferrando, Fjordilidži un Guljelmo. Pāri savā starpā nav pazīstami (libretā Dorabella un Fjordilidži ir māsas). Viņi iekārtojas savās istabās un satiekas pie vakariņu galda. Viss sākas kā nevainīga izklaide, taču uzreiz var just, ka mājas saimnieku intereses ir aizdomīgas – pamazām kļūst skaidrs, ka dons Alfonso un Despina ved savus klientus destrukcijas virzienā. Mērķis nav izveidot jaunus pārus, bet iznīcināt jau esošos. To var izdarīt vienā nedēļas nogalē – stāsta fināls pienāk svētdienas pēcpusdienā.
Izrāde ir psiholoģisks trilleris ar traģiskām beigām, tas ir cinisks, nežēlīgs skatījums uz cilvēku attiecībām. Ilgajos, sarežģītajos mēģinājumos Dmitrijs Čerņakovs ir panācis neticamu efektu: dziedātāji, ar kuriem viņš strādā, uz skatuves atplaukst kā fenomenāli drāmas aktieri, un Così fan tutte nav izņēmums. Dmitrijs Čerņakovs no saviem solistiem prasa to, ko citi režisori no viņiem neprasa. Rezultātā dziedātāji pašaizliedzīgi ļaujas šai spēlei. Vokālās kvalitātes ziņā šī izrāde ir eksperiments – Mocartu dzied nobriedušas balsis, kuras ir izturējušas pārbaudi visdažādākajā repertuārā un attīstījušās jau citā virzienā. Svaigumu un jauneklību skanējumā aizstāj dzīves un mākslas pieredze – šajā drosmīgajā Così fan tutte versijā ir aizraujoši klausīties ikvienu izpildītāju.
Jauno mīlnieku lomu atveidotāji, kurus dzirdam izrādē, vēl pirms dažiem gadiem pat iedomāties nevarēja, ka viņiem būs iespēja atgriezties pie šīm partijām, kas savulaik atnesa viņiem slavu. Šī atgriešanās arī veido izrādes gaisotni, kurā ir smeldze, nolemtība, sāpes un aizkustinājums un varbūt pat vēlme apturēt laiku.
Empātijas orgāns
Dmitrijs Čerņakovs ir operas pasaules dons Alfonso, kurš allaž ir gatavs izaicināt, iedvesmot, uzdot precīzus jautājumus. Šī Così fan tutte ideja viņam radās jau pirms desmit gadiem, un šovasar Ēksanprovansā beidzot viņš to ir īstenojis (pirmizrāde festivālā bija plānota 2020. gadā, taču tika atlikta Covid-19 pandēmijas dēļ). Izrāde ir kopražojums ar Parīzes Šatlē teātri, Luksemburgas teātri un Bādenbādenes Festivāla namu. Parīzē Così fan tutte skanēs no 2024. gada 2. februāra līdz 22. februārim, visi izpildītāji būs tie paši, Despinu dziedās franču soprāns Patrīcija Petibona.
"Tēze, ka opera var mums kaut ko iemācīt vai mainīt mūsu apziņā, ir nepareiza. Mēs redzam, kas notiek ar cilvēci jau vairākus gadsimtus, un secinām, ka nekas mums neko nevar iemācīt. Viss briesmīgais, tumšais un brutālais paliek cilvēkos, par spīti visiem izcilajiem mākslas darbiem. Diemžēl māksla ir bezpalīdzīga. Tad kāda tam visam ir jēga? Tas ir jautājums, ko es sev pastāvīgi uzdodu. Galu galā mēs to nedarām tikai izklaides un labas laika pavadīšanas dēļ. Esmu mēģinājis saprast, kā māksla palīdz man kā patērētājam, nevis radītājam. Tā palīdz attīstīt īpašu orgānu un vietu mūsos, kas atbild par empātiju. Māksla liek šim orgānam ļoti intensīvi darboties, un tas palīdz projicēt otra cilvēka pieredzi uz sevi, iejusties viņa emocionālajā stāvoklī. Māksla ļauj mums izjust zaudējumu, sāpes, bailes, novēlotu nožēlu. Šādā veidā tā mums palīdz. Ja šis orgāns darbojas ar pilnu sparu, tas mums palīdz labāk izprast citus un būt iejūtīgākiem," ir pārliecināts Dmitrijs Čerņakovs.
Līdz šim Ēksanprovansā ir tapuši desmit Così fan tutte iestudējumi. Par godu festivāla 75 gadu jubilejai līdz 24. septembrim Gobelēnu muzejā, kas atrodas senajā Arhibīskapa pilī (vienā kompleksā ar brīvdabas teātri, kurā notiek izrādes), būs aplūkojama izstāde, kas stāsta par šīs Mocarta operas iestudējumu vēsturi Ēksanprovansā no 1948. gada līdz mūsdienām. Ekspozīcijā ir apkopotas dekorācijas, kostīmi, maketi, fotogrāfijas, muzikologu un kritiķu tekstu fragmenti. 2005. gada Ēksanprovansas festivālā Dorabellas lomu slavenā franču režisora Patrisa Šero iestudējumā dziedāja Elīna Garanča (pie diriģenta pults bija Daniels Hārdings).
Izstādē tiek demonstrēta emocionāla filma, kurā ir iemūžināta Ēksanprovansas festivāla pirmā mākslinieciskā vadītāja Gabriela Disiržē satikšanās ar leģendārajiem dziedātājiem, kuri gadu gaitā ir piedalījušies Così fan tutte izrādēs. Viņa mājas terasē ar gleznainu skatu mākslinieki apsēžas pie televizora un noskatās savu izrāžu fragmentus. Zvaigznes ar Terēzu Bergansu priekšgalā priecājas, dzied līdzi un aizkustinoši saspēlējas savā starpā. Mocarta lomas aizmirst nav iespējams, tās veido dziedātāju būtību – to pierāda arī Dmitrija Čerņakova izrāde. Neko līdzīgu tai nebūsiet redzējuši.
Delikātu žestu meistars
Cilvēcisko attiecību krīzei, manipulācijām un empātijai pievēršas arī Albāna Berga traģēdija Voceks, kuras pirmizrāde Ēksanprovansas festivālā notika 7. jūlijā Provansas Lielajā teātrī. Šī izrāde fascinē ar muzikālu perfekciju, par ko ir jāpateicas seram Saimonam Retlam pie Londonas simfoniskā orķestra pults. Iespaidīgāku Voceka partitūras lasījumu ir grūti iedomāties: tajā ir gan simfonisks vēriens, gan trausla nervozitāte un iekšēja sabrukuma sajūta, kas raksturo operas titulvaroni.
Voceku dzied vācu baritons Kristiāns Gerhāers – unikāls izpildītājs, kurš gan operā, gan kamermūzikā rada patiesus tēlus un ar savu muzikalitāti sasniedz interpretācijas mākslas virsotni. Viņš ir lielisks aktieris, delikātu žestu meistars. Voceka mīļotās Marijas lomā debitē zviedru soprāns Mālina Bistrema – interesanta, skaista māksliniece, kura spēj būt atturīga un kaislīga vienlaikus. Uz skatuves viņa pārliecina ar savu balsi, gaumes un stila izjūtu. Kristiāna Gerhāera un Mālinas Bistremas saspēle ir šīs izrādes enerģijas un līdzpārdzīvojuma avots. Iestudējuma muzikālajā faktūrā liela nozīme ir Igaunijas filharmonijas kamerkorim.
Voceku ir iestudējis britu teātra burvis, kompānijas Complicité līderis Saimons Makbērnijs. Viņa izrāde ir ideāli uzbūvēta un tehnoloģiski nevainojama – ainas plūstoši nomaina cita citu, skatuves ripa griežas, publikas acu priekšā nemitīgi darbojas dziedātāji un aktieri, tiek izmantotas videoprojekcijas, visi iestudējuma elementi iesaistās lielā kopīgā dejā. Dažreiz izrādes stilistika atgādina Larsa fon Trīra filmu Dogvila. Taču šajā universā viss ir pārāk noslīpēts, pārāk teatralizēti ekspresionistisks – Saimons Makbērnijs pārvērš Voceku par glītu, pat mazliet saldenu kara pasaku. Galvenā varoņa piedzīvoto pazemojumu izraisītās sāpes un izmisuma galējo robežu visprecīzāk uzbur Kristiāna Gerhāera balss un plastika, bet režisors cenšas to visu vēl vairāk paspilgtināt ar dažādiem vizuālajiem efektiem.
"Visa opera ir Voceka sabrūkošā prāta un ķermeņa attēlojums," par Albāna Berga šedevru saka režisors Saimons Makbērnijs. Foto – Jūhans Pēšons
Stāsts tiek stāstīts no Voceka skatpunkta – tā ir kara šausmu traumētā, garīgi un fiziski sagrautā personāža atmiņu koncentrācija pašnāvības brīdī, jau pēc tam, kad viņš ir nogalinājis Mariju. Skatuve kļūst par Voceka prāta iekšējās darbības projekciju – mēs esam liecinieki tam, kas notiek viņa apziņā dzīves pēdējos mirkļos. Kristiāns Gerhāers uz skatuves ir visu laiku. "Pat tajās ainās, kurās Voceks nepiedalās un nedzied, Albāns Bergs uz viņu nepārtraukti atsaucas muzikāli. Vocekam ir sava tēma, un mēs dzirdam viņa klātbūtni. Visa opera ir Voceka sabrūkošā prāta un ķermeņa attēlojums," saka Saimons Makbērnijs.
Atkal kraujas malā
"Voceks vēsta par nabadzīgu XVIII gadsimta beigu karavīru, ar kuru eksperimentē ārsts, lai atklātu, kas notiek ar cilvēku, ja viņu baro tikai ar zirņiem. Ārsts (izrādē viņu atveido britu bass Brindlijs Šerats – J. J.) izmanto Voceku, savās interesēs graujot viņa garīgo veselību. Tas ir tipisks eksperiments, ko drīz pēc tam izmēģināja kapitālisti, tā sauktie rūpniecības kapteiņi: viņi centās palielināt peļņu, noskaidrojot pēc iespējas mazāku pārtikas daudzumu, ko viņi varētu dot saviem strādniekiem, bet lai nesamazinātos darbinieku produktivitāte," stāsta režisors.
"Voceka ekspluatācija liecina arī par patriarhālās struktūras tirāniju kapitālisma sabiedrībā, kas pieļauj situāciju, ka varas pozīcijā esošajiem ir tiesības ļaunprātīgi izmantot hierarhijā zemāk stāvošos. Georgs Bīhners lugā Voiceks, kas ir operas libreta pamatā, pārsteidzoši paredzēja, kā tiks ekspluatēti strādnieki, lai maksimizētu darba devēju peļņu. Tas sākās XIX gadsimtā un turpinās mūsdienās. Piemēram, lielāko daļu no mūsu valkātajām drēbēm šuj ekspluatēti strādnieki attālos pasaules reģionos, kur atalgojums un darba apstākļi ir tālu no mūsējiem," savu domu turpina Saimons Makbērnijs.
"Albāns Bergs atklāja sev šo lugu teju vienlaikus ar Pirmā pasaules kara sākumu. Viņš bija dziļi satraukts par to, kādā veidā karavīri tiek sūtīti nāvē. Tā ir vēl viena ekspluatācijas sistēmas izpausme. Kad opera tapa, tā atspoguļoja pasauli piemeklējušo vardarbību un tās briesmīgās destruktīvās sekas visai cilvēcei. Pašlaik mēs atkal esam uz kraujas malas. Iznīcināšana notiek visur, kur vien skatāmies. Ir vērojama garīga tukšuma sajūta, un politiskā korupcija ir plaši izplatīta pasaulē. Vardarbība, skaistums un maigums, ar ko sastopamies Vocekā, padara to par mūsu laika poēmu," uzskata režisors.
Voceks ir viena no angļu maestro Saimona Retla iecienītākajām operām. "Voceks ir cilvēks, kurš ir novests līdz galējam stāvoklim. Tas šķiet neiedomājami, bet Eiropā atkal notiek karš, un tajā noteikti ir daudz Voceku, tikpat izmisušu un cietušu cilvēku kā operas varonis. Georgs Bīhners savā drāmā ir radījis neticami godīgu arhetipu, un tieši tajā slēpjas darba dziļums – godīguma attēlojumā bez izlikšanās. Voceks ir kā lāzers, kas vērsts jēgas un patiesības virzienā. Ir ļoti daudz operu ar spēcīgām beigām, bet es nezinu, vai kādam vēl ir izdevies sacerēt kaut ko tikpat graujošu kā Voceka fināls. Es teiktu, ka neko tādu nedrīkst pieļaut!" uzsver diriģents.
"Kad izpildām Voceku, lielākais izaicinājums ir panākt ritma un intonācijas precizitāti, vienlaikus rūpējoties par to, lai saglabātu šīs operas pārsteidzoši romantisko un kaislīgo būtību. Acīmredzot tas ir viens no iemesliem, kāpēc Voceks guva panākumus uzreiz pēc pirmizrādes Berlīnē 1925. gadā: par spīti savai sarežģītībai un laikmetīgumam, šis stāsts operas formā deva cilvēkiem to, kas viņiem bija vajadzīgs," savu viedokli pauž Saimons Retls.
Asmikas magnētisms
9. jūlijā Dariusa Mijo konservatorijā izskanēja viens no izsmalcinātākajiem Ēksanprovansas festivāla koncertiem – lietuviešu soprāns Asmika Grigorjana kopā ar savu tautieti pianistu Luku Geņušu izpildīja Pētera Čaikovska un Sergeja Rahmaņinova romances. Asmikas Grigorjanas un Luka Geņuša sadarbība pierāda, ka emocionāli piepildīta kamermūzikas programma var būt tikpat iespaidīga kā lielbudžeta operas izrāde. Pēdējos gados mūsu acu priekšā Asmika Grigorjana, kuru savulaik bieži dzirdējām Latvijas Nacionālajā operā, ir pārvērtusies par operas pasaules intriģējošāko mākslinieci. Čaikovska un Rahmaņinova romancēs var dzirdēt visas viņas balss krāsas un vissmalkākās toņu pārejas, var novērtēt, cik virtuozi viņa strādā ar tekstu, un sajust viņas personības magnētismu. Pats galvenais, ka visā, ko Asmika Grigorjana dara vokālajā mākslā, ir patiesība, atvērtība, dabiskums un dāsnums.
Asmiku Grigorjanu mīl un ciena ne tikai publika, bet arī kolēģi – viņas koncertu Ēksanprovansā apmeklēja dziedātājas Mālina Bistrema un Anna Prohaska, režisori Dmitrijs Čerņakovs un Nīls Ārmfīlds, diriģente Susanna Melki, komponiste Unsuka Čina un pianists Pāvels Koļesņikovs. Tas bija godam pelnīts Asmikas Grigorjanas un Luka Geņuša triumfa vakars. Šo koncertu klausītāji Ēksanprovansā savā starpā apsprieda arī nākamajās dienās. Ar krievu kamermūzikas programmu dziedātāja un pianists jau otro gadu uzstājas labākajās Eiropas koncertzālēs un festivālos, 16. augustā viņi būs dzirdami Zalcburgas festivālā.
Visā, ko Asmika Grigorjana dara vokālajā mākslā, ir patiesība, atvērtība, dabiskums un dāsnums. Foto – Vensāns Boms
Asmikas Grigorjanas un Luka Geņuša ieskaņotais Sergeja Rahmaņinova romanču albums Dissonance (izdevusi kompānija Alpha Classics; 2022) ir ieguvis daudz prestižu balvu pasaulē. Par šo darbu Asmikai Grigorjanai nupat piešķirta Vācijas klasiskās mūzikas ierakstu industrijas balva Echo Klassik kategorijā Gada dziedātāja. Savukārt savam nākamajam albumam Asmika Grigorjana ir ierakstījusi Riharda Štrausa Četras pēdējās dziesmas divās versijas – gan orķestra, gan klavieru pavadījumā. No Ēksanprovansas viņa atgriezās Zalcburgas festivālā, kurā šovasar debitēs lēdijas Makbetas lomā Džuzepes Verdi Makbetā, ko iestudē režisors Kšištofs Varlikovskis un diriģents Filips Žordāns.
Così fan tutte
Diriģents Tomass Hengelbroks, režisors Dmitrijs Čerņakovs
Ēksanprovansas festivālā 13., 15., 17., 19. un 21. jūlijā
Voceks
Diriģents Saimons Retls, režisors Saimons Makbērnijs
Ēksanprovansas festivālā 13., 18. un 21. jūlijā
Informācija: festival-aix.com