Spilgtas personības, kam mūzikā ir ko teikt, šoruden satiekas ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) un tā klausītājiem koncertos, kuros pie diriģenta pults jau stājušies gan LNSO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Tarmo Peltokoski, gan viņa un vairāku paaudžu Somijas diriģentu tēvs Jorma Panula, gan kādreizējais LNSO galvenais diriģents, šodien tā goda diriģents Vasilijs Sinaiskis, talantīgā igauniete, LNSO galvenā viesdiriģente Kristīne Poska un Andris Poga, kurš, vēl būdams LNSO mākslinieciskais vadītājs, nolūkoja tam Tarmo Peltokoski. Pēctecīgi un kontekstuāli loģiskajā, mākslinieciski spēcīgajā LNSO savējo orbītā šoruden kā spožas komētas vai ik nedēļas nogali viesojušies arī izcili, ļoti gaidīti solisti, sākot ar latviešu altisti Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistari Santu Vižini un beidzot ar lietuviešu operzvaigzni Vidu Miknevičūti un pašmāju akordeonisti Kseniju Sidorovu. Tālab katrs LNSO koncerts patiesi ir notikums.
Esam liecinieki LNSO zelta sezonai, kurā arī pats orķestris, kaut gan palicis bez mājām, sevi apliecina mākslinieciski spoži. Tas iesprindzis un saņēmies spēkā gluži kā puķe, kas spējusi uzziedēt, spītējot skarbiem dzīves apstākļiem. Novembris iezīmējas ar diviem īpaši krāšņiem simfoniskās mūzikas ziediem kultūras telpā Hanzas perons Rīgā un koncertzālē Cēsis.
Dēmoniskā Salome
Atslēgas fragmenti no Riharda Štrausa mūzikas drāmas Salome, Olivjē Mesiāna Mirdzošais kaps un Kloda Debisī simfoniskā marīnisma gleznu triptihs Jūra bija Tarmo Peltokoski diriģētās programmas saturs (Hanzas peronā 1. novembrī, koncertzālē Cēsis 2. novembrī). Tās ir sarežģītas, instrumentāli krāšņas, fakturāli un ritmiski detalizētas un niansētas partitūras, turklāt koncerta pirmajai daļai izraudzītā Salome interpretiem ir ne tikai muzikāls, bet arī psiholoģisks izaicinājums. Tā izrādījās vakara nagla, jau sākot ar izteiksmīgo, kaprīzi mainīgo Septiņu plīvuru deju, kuru orķestris Tarmo Peltokoski vadībā izspēlēja plašā noskaņu gammā, te skanējumam temperamentīgi uzliesmojot, te glāsmaini vilinot ar vijīgiem instrumentu solo.
Šī deja bija jau nodejota, iekams uz skatuves iznāca Vida Miknevičūte, bet tieši šis brīdis uzreiz spilgti iezīmēja lūzumu, kas šajā Riharda Štrausa operā neatgriezeniski ved uz vājprātu un iznīcību. To priekšvēstīja jau Vidas Miknevičūtes pirmais tiešais, metāliskais, triumfējošais skatiens, kuru viņa raidīja zālē tā, ka baisās nojausmās asinis sastingst dzīslās. Liekot darbā visas iespējamās soprāna tembrālās krāsas un plašo vokālo un emocionālo diapazonu, Vida Miknevičūte atklāja Salomes dēmonisko dabu, savas sievišķīgās varas apzināšanos, apmātību un neprātīgo kaisli, kurā alkaina iekāre, aizskarts ego, dusmas un asiņainas atriebes kāre tik dīvaini savijas ar sapņainu maigumu. Mīlas kaisle, naids un vājprāts vienā neatšķetināmā, bīstamā un liktenīgā saslēgumā. Lai arī šis bija "tikai" koncerts un Salomei neviens nepasniedza nogalinātā Johanāna galvu, Vida Miknevičūte arī akadēmiskajā koncertsituācijā bija izcila aktrise šī vārda pilnīgā nozīmē – Salomes asinis vārījās un apziņa aizmiglojās gan muzikāli, gan skatuviski. Augumā trauslās mākslinieces balss ir spēcīga un apjomīga, un balss radīto efektu vēl jo vairāk pastiprināja viņas stāja, mīmika un žesti.
Par spīti Hanzas perona sausajai, stīgu instrumentu skanējumam īpaši nelabvēlīgajai akustikai, Tarmo Peltokoski un orķestris ar savu perfekto profesionālismu un pašatdevi spēja klausītājus aizraut gan ar jūras mirdzumu, viļņu un vēja spēlēm Kloda Debisī orķestrāli dāsnajās impresionistiskajās skaņu plenēra gleznās Jūra, gan ar ritmiski sarežģīto, muzikālās valodas un attīstības (formveides) ziņā neparasto Olivjē Mesiāna opusu Mirdzošais kaps, kas, lai arī ir vēl komponista jaunības dienu opuss, savā noslēpumainajā simetrijā pauž jau metafiziska līmeņa, filozofisku, garīgu sēru vēstījumu. Atliek vien ar nelielu skaudības pieskaņu priecāties par tiem klausītājiem, kuri šo programmu izbaudīja otrajā vakarā koncertzālē Cēsis.
Poēmas virzienā
Diriģents Andris Poga vadīja LNSO koncertu (Hanzas peronā 8. novembrī), kurā savu otro piedzimšanu mūsu pasaulslavenās akordeona dīvas Ksenijas Sidorovas un LNSO izpildījumā piedzīvoja Artura Maskata akordeona koncerts Ko stāstīja vējš pār jūru (2021). Tā bija šī opusa otrā piedzimšana tāpēc, ka pirmatskaņojums tajās pašās rokās notika vien ieslēgtu Latvijas Radio 3 Klasika mikrofonu priekšā tukšā zālē, jo Covid-19 pandēmijas dēļ publika koncertzālēs netika ielaista. Arturs Maskats ir LNSO šīs sezonas rezidējošais komponists, un tā programmās ienāksies vēl arī cita komponista radošā kovidlaika raža.
Jāsāk ar to, ka viss, ko spēlē Ksenija Sidorova, arvien iegūst īpašu valdzinājumu un ceļ spārnos romantiskā lidojumā ar dziļi personisku un vienlaikus pārlaicīgu jēgu. Arī Artura Maskata akordeona koncerta lasījums šajā ziņā nebija izņēmums. Vienmēr pievilcīgā mūziķe uz sava iespaidīgi milzīgā akordeona muzicē tā, it kā šis instruments būtu bez svara, jo viņa pati ir radoša personība, pār kuru gravitācijai, ikdienas smagumam nav varas. Artura Maskata mūzikas liriski personisko, būtībā introverto stāstu viņa pārliecinoši vēstīja gan izjustos akordeona solo dziedājumos, gan virtuozi temperamentīgās, liesmainās pasāžās, kas iezīmē drāmu. Jāpiebilst, ka šis Artura Maskata skaņdarbs nav tipisks instrumentālā koncerta žanra paraugs. Drīzāk starpžanrs, kas sliecas simfoniskas poēmas virzienā, brīvi rapsodiskajā tēlu plūdumā ietverot būtiskākos koncerta elementus un pazīmes, to vidū solista kadenci. Protagonista – liriskā varoņa – skatījums, personiskās atklāsmes aspekts te ir būtiskāks par ierasto (vai gaidīto) solista un orķestra koncertisko sacensību vai dekoratīvu spožumu. Lai gan opusa nosaukums vistiešākajā veidā asociējas ar impresionistu muzikālajiem gleznojumiem (piemēram, tikai nedēļu iepriekš uz šīs pašas skatuves dzirdēto Debisī Jūru vai Debisī klavieru prelūdiju Ko redzēja rietumu vējš), Artura Maskata jūra un vējš drīzāk uztverama kā metafora, kas attiecas uz cilvēka iekšējo pasauli un dzīvi, nevis vērojumu no malas. Šķiet, tieši tāpēc, tuvojoties skaņdarba noslēgumam, komponists papildinājis simfonisko partitūru ar orķestra mūziķu dziedājumu. Zīmīga arī pati noslēdzošā akordeona frāze – gaišs, viegls lidojums augšup. Un nevis trekns punkts galā, bet daudzpunkte.
Tiesa gan, ir pamatots paša autora raižpilnais jautājums, vai akordeons balansēsies kopā ar lielo simfonisko orķestri, ja vien komponists nav vēlējies akordeonu teju integrēt orķestrī, vien ik pa laikam to skaidri izceļot priekšplānā, līdzīgi kā 2002. gadā radītajā simfoniskajā Tango. Taču, kamēr vien mēs uz skatuves redzam Kseniju Sidorovu un atrodamies viņas uzburtajā emocionālajā telpā, šis jautājums nav aktuāls.
Iedvesmojošs atklājums koncerta programmā bija Artura Maskata laikabiedra norvēģu komponista Rolfa Vallina nelielais, bet mūzikas valodā un satura vēstījumā pārliecinošais simfoniskais skaņdarbs Act lielam orķestrim (2004). Tajā mērķtiecīgi pausta ideja – ceļš no individuālā, savā dažādībā konkurējošā un nesaskaņotā uz vienotu, apzinātu, koncentrētu kopīgu spēku un gribu. Jā, arī unisonā. Ideāls, bet diemžēl utopisks sabiedrības un cilvēces modelis.
Sergeja Rahmaņinova monumentālās, romantiski saviļņojošās Otrās simfonijas smeldzīgo melodiju, komponista rokrakstam raksturīgo harmoniju un kontrapunktu bagātību un vērienīgo apjomu Andrim Pogam izdevās organizēt tā, lai četrdaļīgā simfoniskā cikla virzība mums atklātu ko vairāk un dziļāk par Rahmaņinova pasauli un trauksmaino laiku, kad viņš to rakstīja (1906/1907). Daži zīmīgi šīs simfonijas melodiskie motīvi ir ieausti arī citos komponista darbos no klavierkoncertiem līdz pat Simfoniskajām dejām, un šis starpopusu tematisms noteikti nav nejaušība.